"Es neticu nekam, ko runā šis bezbārdainais krāpnieks!" Viņš pielēca stāvus un aiz niknuma sāka dauzīt kājas pret gndu. "Mūsu dzimta ir mūžīga! Nevienam nav tiesības šaubīties par to, nebaidoties par savu dzīvību! Es nomušīšu Kentauru, un viņš vairs neapdraudēs Palemonus ne tagad, ne arī kādreiz nākotnē. To jums saku es, Ģimbuts!"
"Pēc Palemoniem būs Kentaurs," atkārtoja Jēremferdena kalps Jucis.
Kunigs Ķerņus ne acu nenolaida no Juča. Ģimbuts nodrebēja, izdzirdis brāļa balsi:
"Esmu ar mieru. Jā! Es tev, svešzemniek, uzticos! Mans dēls Živinbuds kļūs par Kentauru!"
Dūres vīkstīdams, kunigs Ģimbuts kopā ar savējiem izgāja no zāles. Drīz jau mēs sadzirdējām viņus aizjājam.
"Kopš šī brīža jums būs jāgaida," Jucis teica. "Jūs neko vairs nedarīsiet, vienīgi gaidīsiet, skatīdamies, kā cits pēc cita izmirst jūsu dzimtas cilvēki. Jūsu dzīve būs gara un gausa, bet jūsu tuvinieki dzīvos īsi, kvēli un satraukuma pilni. Katrs viņu solis viņus tuvinās nebūtībai, bet katrs jūsu solis nozīmēs attāluma samazināšanos līdz varenībai, kura jums lemta!"
"Esmu ar mieru," dobji atkārtoja Ķerņus.
"Bet tas vēl nav viss!" Jucis piecēlās, piegāja pie Ķerņus un pieliecās viņam pie auss, tā ka mēs tikko spējām sadzirdēt viņa balsi. "Tas vēl nav viss. Par dzimtas dzīvību un godu būs jāsamaksā!"
Kunigs Ķerņus satrūkās, atrāvās atpakaļ un noskatīja Juči no galvas līdz kājām.
"Nē, man ne!" Jucis tik tikko manāmi pasmaidīja. "Ne Jēremferdenam, ne man neko no jums nevajag, varat neuztraukties! Tā taču ir dievu apkrāpšana. Viņus jūs apkrāpjat, nevēlēdamies samierināties ar likteni, kas jūsu dzimtai lemts no turienes." Viņš parādīja ar pirkstu uz griestiem. "Tas ir noziegums, bet par noziegumiem taču uzliek sodu, vai ne?"
Kādu sodu mēs varam sagaidīt? Vai to Jēremferdens nav uzminējis?"
"Nē, to viņš nezina! Toties Kentaurs baigi nepatīk man pašam. Viņš tāds pa pusei cilvēks, pa pusei dzīvnieks."
"Tas ir tikai ģerbonis," kunigs bikli ieminējās.
"Jā!" Jucis apstiprināja. "Skaidrs viens, ka tikai tāds ir Palemonu dzimtas saglabāšanās ceļš."
"Bet varbūt…" Nu jau kunigā bija ieperinājušās bailes. "Vai neiznāks tā, ka mums par to vajadzēs samaksāt pārāk bargu cenu?"
Viņš pagriezās pret mums, kā gaidīdams, lai mēs viņu atbalstām.
"Tēvs," teica Živinbuds, "es esmu ar mieru būt par Kentauru!"
Jučis izslējās, pirmo reizi pa visu šo laiku, ko viņš bija uzturējies pie mums, iesmējās, rādīdams baltus, spēcīgus zobus un, ne vārda neteikdams, izgāja no zāles. Pēc četrām vai piecām dienām tieši tāpat, ne vārdu neteicis, viņš nozuda. Kopš tā laika neviens viņu vairs nav redzējis.
Varšis apklusa un iedūra skatienu kādā, kas bija aiz manas muguras. Es pavēros atpakaļ. Durvīs stāvēja Svētraģis, mans dēls. Viņa izskats vēstīja, ka viņš noklausījies Varša stāstu. Vispirms man uznāca dusmas, un es jau gribēju mest viņam ar kādu priekšmetu. Bet Varšis ar skatienu mani aizkavēja. Ko lai saka, jo labāk, ja tā. Agri vai vēlu Svētraģim viss būtu jādabū zināt, nav jāšaubās, ka šādiem jautājumiem viņš būs nobriedis, tāpat kā biju nobriedis es.
- Cik ilgi mums vēl jāgaida, Varši? Svētraģis iejautājās.
- Daudz vairs nav atlicis, valdniek! Varšis atbildēja. — No Kuniga Ķerņus tu esi ceturtā paaudze. Bet kopš Ģimbuta jau apkārt deviņas. Kā jau Jucis teica, viņi steidzas dzīvot un nomirst agri. Ģimbuta dēlam Mantvilam bija divi dēli Vīkints un Erdvils. Vīkints nomira, neatstājis pēcnācējus. Edvilam bija dēls Minigailis, Minigailim bija divi dēli Skirmants un Ģinvils. Ģinvilam bija Boriss, Borisam Rogvolds, Rogvoldam Gļebs, kurš miris, neatstādams mantiniekus. Skirmantam bija Prisimants, Ļubarts un Treņota. Pirmie divi miruši, neatstādami mantiniekus. Treņotam bija dēls Aļģimants, Aļģimantam dēls Ringauds. Ringaudam bija divi Mindaugs un Dausprungs. Dausprungam bija dēls Tautvils, kurš nomira, nevienu neatstājis. Mindaugam bija Vaišvilks, Repeiķis, Ģirstutis un Ruklis. No šiem četriem palicis tikai Vaišvilks, Lietavas lielkunigs. Dēlu viņam nav, autoritātes kunigu un bajāru vidū viņam nav, tikumības viņam nav, un viņš pārlieku nodevies dzeršanai. Pēc viņa nāk tava, Svētraģi, kārta, ja vien Jučis runājis patiesību.
- Tagad, Svētraģi, atstāj mūs vienus! es teicu, un viņš aizgāja tik nopietns un domās dziļi grimis, ka man pat sažņaudzās sirds.
- Vai esi apmierināts ar to, ko dabūji zināt? Varšis pavaicāja, kad bijām palikuši vieni.
- Teikšu tev taisnību, Varši! Man nav skaidrs, kāpēc šīs gaidu sajūtas, kuras mūs nomoka, tik līdzīgas nelaimes priekšnojautām? Vajadzētu taču būt pretēji.
- Gluži vienkārši tu esi ieradis gaidīt, pats nemaz nezinādams, uz ko. Cilvēka mūžs iekārtots līdzīgi četriem gadalaikiem. Priekam atbilst vasara. Bet pārējie trīs gadalaiki ir auksti, nejauki, slapji un drūmi. Tikpat daudz drūmu sajūtu mēdz būt cilvēkam, Varšis atbildēja, un es sapratu, ka vairāk neko viņš nezina un man turpmāk palīdzēt nevarēs.
Viņš atkal paņēma kaltētās gaļas gabaliņu un sāka žammāt. Vecumdienu veidols ir pretīgs, es nodomāju, pamezdams viņu un iziedams saules un aukstā vēja pārpilnajā dienā.
Bet kopš tā laika bija apritējuši gandrīz četri ierasto gaidu mēneši, līdz notika tas, kam acīmredzot bija jānotiek un kas pēc būtības pārvērta manu skatījumu uz pasauli un cilvēka dabu. Nē, Varšis nekādu padomu man vairs nevarēja dot! Viņš tikai sēdēja, ietīstījies sermuliņādu kažokā, asarojošām acīm skatīdamies liesmu atblāzmojumā uz sienas, un atkārtoja:
- To padarīja Jucis. Es zinu, ka visā vainojams Jučis.
Bet, pēc patiesības ņemot, Jučis, kas droši vien sen jau
pārvērties pīšļos, nav vainojams. Taču Varšis nav spējīgs padoties un izrādīties bezspēcīgs, tāpēc ka neko nevar izskaidrot. Ko būtu bijis vērts viņa garais mūžs, ja nāktu zināms, ka pasaulē pastāv lietas, kuras saprast nav viņa spēkos? Es nerunāju pretim Varšim, tomēr sāpīgi bija noskatīties, ka viņš cieš un moka savu bezpalīdzīgo atmiņu.
Sagaidījuši pirmo sniegu, kad zvēri jau atstāj skaidras pēdas, pa kurām tos var izsekot visu cauru dienu, mēs sarīkojām brīnišķīgas, plašas medības. Saaicinājuši viesus no apkārtējām zemēm, mēs cerējām lieliski izklaidēties. Zvēri, nobarojušies un pieganījušies pēc pavēsās vasaras un garā, siltā rudens, un svaigais, gurkstošais sniegs spirdzināja jutekļus tie vēl asi un spēcīgi, it kā kāds pieskartos nupat sadzijušai brūcei. Tā nu sniega gurkstoņa, zirgu siltā dvaša, vīru rupjie joki, medību kaisme, dzinējsuņu rējieni, sviedri uz sejas pēc saspringtā jājiena un šķēpa mešanas, kauss vēl karsto, salkano asiņu no nupat nogalinātā dzīvnieka kakla, tās noglāsta izkaltušo rīkli un izraisa neatkārtojamo sātīguma sajūtu, kā tas viss spirdzina cilvēka garu un sirdij liek pukstēt sparīgāk!
Salauzis četrus līdzi paņemtos šķēpus, es nevis kalpu raidīju pakaļ jauniem, bet gan pats griezu zirgu apkārt un, medību kaismē iekarsis, auļos aizdrāzos uz māju pusi.
Manu piekūnu sauc par Nestanu. Viņu man bija izaudzinājis Varšis, un medibās viņš man vienmēr līdzi. Nestanam nevajag kā citiem piekūniem piesegt acis, līdz būs aizgādāts medību vietā vai atgādāts atpakaļ no tās. Ja dodos kādā izjādē, es lieku palaist Nestanu, un viņš allaž riņķo gaisā augstu virs manas galvas kā mans nemanāmais pavadonis. Kad iegribas, viņš nolaižas lejā un piemetas man uz pleca. Taču tā gadās visnotaļ reti. Parasti, pacēlis acis uz augšu, es viņu redzēju nekustīgi karājamies debesīs plati atplestiem spārniem.