Vientuļniece gāja apkārt, rādīja uz katru lelli un sauca tās vārdu:
- Marika!
Un Enko uzrakstīja vārdu norādītajai lellei uz pieres.
- Kari!
Vecais vīrs atkal uzrakstīja vārdu jau nākamajai.
- Olgun! Lasja! Datan! Un Taaru!
Enko nosēdās ar muguru pret durvīm, nolika sev priekšā rituli un balti nokrāsotu rituālo āmuriņu. Vientuļniece pa to laiku no apģērba krokām izvilka auduma vīstoklīti. Viņas plaukstās auduma malas pašas atraisījās un atvērās, atklādamas šķipsniņu melnas jo melnas zemes. Saņēma to pirkstos un sāka bērt ap istabas vidū saguldītajām lellēm, veidodama apli. Nedzīvības Līdzenuma zeme nosēdās uz grīdas jau kā balti putekļi. Kad aplis bija noslēgts, pagriezās pret Enko un teica:
- Lai kas arī notiktu, nepārkāp šo robežu, līdz es atgriezīšos!
Tad apļa pretējā pusē no pēdējām zemes drusciņām izlocīja nelielu čūsku un nosēdās tai pretī, seju uz apli pavērsusi.
- Kad iziešu sāc.
Bija kluss. Acīmredzot dzēriens bija nomierinājis Iidas satrakojušos garu, jo kliegšanu vairs nedzirdēja. Galvā nelīda nekādas svešas domas, un pēc ilga laika viņa arī dzīvo pasaulē bija viena ar sevi. Gaidīja un skatījās uz savām plaukstām. Pētīja rētu, par kuru Enko nebija vaicājis. Droši vien nebija ievērojis. Un, lai gan šādā brīdī bija bīstami jebko atcerēties, atminējās savu pirmo ceļojumu Citās Vietās un sāpes, kas vienīgās bija spējušas atsaukt viņu atpakaļ. Sāpes, ko bija radījusi viņas īstajā augumā ietriekta dzelzs. Pacēla acis uz Enko: vai svētumu glabātājs apjēgsies izdarit ko līdzīgu, ja viņa pa Citiem Ceļiem aizstaigās pārāk tālu? Vai arī…
Ar acs kaktiņu uztvēra kustību: mazās čūskas astīte ietrīsējās, un tā aizlocījās uz priekšu. Vientuļniece neļāva sev ne mirkli šaubīties, pielēca kājās un metās tai pakaļ. Skriet nācās ātri.
XXIV
Smacīgi. Sviedri aumaļām līst pār muguru, pār seju. Sveces trīsošajā gaismā viss izskatās tik savādi! Iida, šķiet, aprimusi. Jācer, ka viņi nav tai sadzirdījuši pārāk daudz miega žults. Vientuļniece sēd tik mierīgi: acis aizvērtas, uguns izkropļotā seja atslābinājusies. Jā, viņa tiešām ir iedzērusi par daudz.
Gaisma uzzibsnīja negaidīti, Enko pirmajā mirklī pat neaptvēra, no kurienes. Tad saprata, ka pirms pazušanas iezibējusies Vientuļnieces uzzīmētā čūska. Vietā, kur tā vēl nupat zvilnējusi, vairs nekā nebija. Enko pacēla acis uz Vientuļnieci, gribēja jautāt, kas noticis, tomēr pat muti nepavēra. Vientuļniece plati atvērtām acīm blenza taisni uz priekšu. Seja bija pārvērtusies: caur to kā neskaidru stiklu izgaismojās cita jaunas, skaistas sievietes seja.
Vientuļniece izgājusi, laiks ķerties pie man uzticētā darba.
- Vah-al! svētnieks skaidri izrunāja rituālo frāzi un noliecās pār attīto rituli. Tas ir sākums! Tās ir beigas. Re, kur augums, un re, kur dvēsele. Ir tas, kas iziet, un ir tas, kas paliek. Mēs pavadisim to, kas iziet, un gādāsim, lai zemei tiktu atdots tas, kas paliek.
Enko ar rituālo āmuriņu uzsita pa grīdu.
- Marika! viņš bargi uzsauca. Tev laiks iziet! Re, augums, kas nav tavs. Atstāj to! Re, acis, ausis, deguns, mute re, galva: tā nav tava galva. Tajā nav dzīvības. Acis, kas vairs neredz, ausis, kas vairs nedzird, deguns, kas vairs nesaož, mute, kas klusē. Tā nav galva, tas ir miris augums. Re, roka: tā nav tava roka. Tajā nav dzīvības. Tā vairs nepieskarsies zemei barotājai, vairs netvers šķēpa kātu, vairs neglāstīs sievietes augumu, tā nebūs tīkama vīram, tā nešūpos savus bērnus. Tā nav roka, tikai miris augums. Re, kāja: tā nav tava kāja. Tajā nav dzīvības. Tā vairs nestaigās rāmā vasaras rītā pa putekļaino zemi, tā neiebridīs straujā upē. Tā nav kāja tikai miris augums… Miris augums, kas nejūt ne auksta, ne karsta. Mirušais augums pieder Teperath Zemei, Kas Ir Zem Saules. Bet tu, kas vairs neredzi ne dienu, ne nakšu, tu piederi Te-marai Mirušajai Zemei. Pcn asizej!
XXV
Čūska locījās viņai priekšā, vezdama pa nezināmiem ceļiem. Nebija laika skatīties apkārt, lai atcerētos ceļu atpakaļ, bet nebija arī vajadzības. Citās Vietās ainava mainās pārāk bieži un ātri, lai būtu vērts iegaumēt kādas zīmes. Izņēmums, protams, bija Nedzīvības Līdzenums, kurā pat pēc daudziem gadiem vari atrast savas iepriekšējā reizē atstātās pēdas.
Māja viņas acu priekšā iznira tikpat pēkšņi, kā bija sācies šis ceļojums. Čūska sastinga. Vientuļniece pielika soli.
- Marika!
Vārds viņu panāca, aizšalca garām un kā milzīgs vilnis pārbrāzās pāri mājai. Celtne salīgojās, sienas brikšķēdamas sāka atdalīties. Ethnas bērni jau bija te. Šņāca un trokšņoja arvien tuvāk, tomēr nez kādēļ neuzdrošinājās ieiet. Vientuļniece izspraucās caur sienā radušos plaisu un iekļuva mājā. Šoreiz plaisa aiz viņas neaizvērās. Un viņu neapņēma klusums. Laukā spieguļoja gari, un viņu balsīs bija saklausāma tuvojošās uzvaras nojausma.
Guļamistabā balta apļa vidū stāvēja meitene. Marika. Viņa izbijusies raudzījās uz ienākušo sievieti. Pastiepa pretī roku, mēģināja spert soli uz priekšu, bet nespēja. Sejiņu sašķobīja ar bailēm sajaucies izbrīns.
- Kāpēc es nevaru no šejienes iziet? viņa vaicāja. Kas te notiek? Palīdzi man!
Vientuļniece klusēja. Klusēja un gaidīja.
- Kāpēc tu neko nesaki? Un kas tas par tuksnesi?
Tuksnesis? Vientuļniece nekādu tuksnesi neredzēja. Lai
arī… nē, viņa neko neredzēja.
- Kari!
Otrais vārds vēl vairāk sašķobīja sienas. Māja, pamazām grūstot, smagi vaidēja un čīkstēja.
Apļa vidū stāvošā meitenīte Kari ieraudājās. Viņa bija mazāka par Mariku, raudzījās apkārt šausmās ieplestām acīm un centās kaut ko pateikt, bet pār lūpām izlauzās tikai nesakarīga buldurēšana.
- Olgun!
Puišelis izbīlī iekviecās, kad no griestiem atdalījusies sija sāka krist lejup, bet, zemi nesasniegusi, gaisā izkusa. Māja vibrēja, caur tās trokšņiem vairs tikpat kā nedzirdēja garu priecīgo smilkstēšanu. Vientuļniece vēl vairāk pietuvojās aplim. Tuvojās bridis, kad viņa…
- Lasja!
Sienas sāka strauji izgaist. Tā, it kā kāds tās grauztu gan no iekšas, gan ārpuses. Pa spraugām jau bija saskatāmi garu vaikstīgie ģīmji. Tie izsalkuma pilnām acīm blenza uz istabā esošo mazuli un ņirdza.
- Datan!
Vientuļniece dzirdēja savas sirds pukstus. Viens, otrs, trešais. Augums izstiepās lēcienam. Pēdējais vārds traucās šurp milzīgā ātrumā, tūdaļ, tūdaļ tas viņus sasniegs un brāzīsies pēdējais vilnis -
- Taaru!
Sieviete metās uz priekšu,
zemes garša, zemes garša
sagrāba no apļa izsprukt gribošo puisēnu un stipri piespieda sev klāt. Sākumā bērns spārdījās, mēģināja izlauzties no viņas rokām, bet pēc brītiņa pierima. Gari vājprātīgā ātrumā šaudījās apkārt, rīdami bael-thon mājas cietokšņa pēdējās atliekas, tomēr, pietuvojoties apļa robežai, tiem nācās pīkstot atlēkt atpakaļ. Zeme
zeme?
ap apli plūda kā jau visā F.thnas valstībā, taču, saskārusies ar Mirušās Zemes smiltīm, sastinga. Vientuļniece gaidīja.
XXVI
Iida gulēja Etmas mājās, jūtot stipru reiboni un sastingumu. Neatcerējās, kā te nokļuvusi, nezināja, kāpēc gulējusi, bet kāds viņu pamodināja. Smagi pacēla galvu, lai redzētu, kas. Taču neviena nemanīja.
- lida! Viņa atkal sadzirdēja saucienu. Iida! Nezināja, no kurienes tas nāk, bet juta, ka nozīmē kaut
ko ļoti svarīgu, tas nozīmē, ka kāds grib viņai atņemt… Sajutusi piepešu spēku pieplūdumu, viņi grib man atņemt manu bērniņu sieviete piecēlās, gatava skriet tur, kurp aicināja tā balss, gatava aizsargāt… iida iida iida