Aizpērnajā ziemā es medībās biju nokritis no zirga un satriecis ceļgalu. Pusi dienas nogulēju dziļajā sniegā, nespēdams tikt kājās un atkal kāpt zirgā, sals pamazām sāka lodāt tuvāk miesai, un es jau domāju, ka pagalam būšu, bet tad visbeidzot cilvēki mani uzgāja. Meklējumos viņiem par ceļrādi bijis Nestans, kas pacietīgi un uzticīgi metis lokus gaisā tieši virs tās vietas, kur mani bija piemeklējusi nelaime. Katrs, kurš vēlas zināt, kurā meža pusē esmu, savu vēlēšanos var remdināt vienā mirklī, tiklīdz pametis skatienu debesīs.
Tā nu tagad, kad, uzšāvis zirgam, drāzos uz mājām, piepeši sajutu kādu cieši žņaudzam manu plecu. Tas bija Nestans, mans piekūns. Viņa asie nagi caurdūra manu apģērbu un sāpīgi iecirtās ādā. Es sapurinājos, gribēdams nomest putnu nost un likt, lai viņš lido. Nestans palaida spīles mazliet vaļīgāk, tomēr gaisā necēlās. Citkārt es būtu aptvēris, ka Nestans savā valodā man kaut ko grib pastāstīt, kaut ko pavēstīt un kaut kā ietekmēt manu rīcību. Taču šajā brīdī, kā jau teicu, biju kaismes pilns un piekūnu vairs neņēmu vērā. Kad par to padomāju tagad, atzīstu, ka tomēr būtu bijis labāk, ja viņš vēl būtu palaidelējies. Var gadīties, ka tad visi būtu zinājuši, kur es esmu, un tā būtu bijis iespējams izvairīties no tā, kas sekoja vēlāk.
Sētsvidū nolēcis no zirga, ieskrēju iekšā un steigšus aizsteidzos uz guļamzāli, kurā turēju savus šķēpus un zobenus, lai vajadzības reizē tie vienmēr būtu pa rokai. Baltūte, manas sievas kunigienes Visvares kalpone, mani ieraudzījusi, pārbijās un izmeta no rokām urnu ar pelniem, bet es tam nepievērsu uzmanību. Dažos soļos jau biju iedrāzies zālē un satvēris šķēpu. Griezos apkārt, grasīdamies atkal traukties uz medībām, un tad es ieraudzīju ainu, kādu nemaz nebiju domājis ieraudzīt. Mūsu platajā gultā starp garspalvas segām gulēja divi cilvēki vīrietis un sieviete. Pats pēc tā nekārodams un itin neko nezinādams Dievs mans liecinieks! -, es viņus biju pārsteidzis tajā mirklī, kad mīlas un vairošanās dzinulis viņus iegremdējis nebūtībā. Sievietes baltā seja ar aizvērtajām acīm un pār spilvenu klaidā izirušajiem matiem bija manas sievas Visvares seja skaistāku es viņu nekad neesmu redzējis! Vīrieti pirmajā acu uzmetienā nepazinu.
Mana roka rīkojās straujāk par domu. īsi ierēcies, kā biju radis medībās, itin kā rēciens spētu piešķirt rokai spēku, es atvēzējos un ar visu sparu izmetu šķēpu. Kārtīgi izkaltais šķēps izdūrās vīrieša ķermenim cauri, jo tad, kad viņš iebaurojās, izliecās un novēlās uz sāna, es ieraudzīju, ka šķēpa smaile izlīdusi otrā pusē laukā, atstādama mazu brūcīti Visvares krūtī. Tagad es pazinu arī vīrieti.
Tas bija Lisica, viens no mūsu kalpiem, divdesmit gadu vecs zaļknābis, kura skatiens un visa seja kāda trūkuma dēļ vienmēr bija izskatījusies zobgalīga. Šīs sejas izteiksmes dēļ viņš bija licies gudrāks nekā patiesībā. Domāju, ka nāve viņu bija pārsteigusi, iekams viņš paspējis atgūties no mīlestības skurbas un kaut ko paguvis aptvert. Asinis šļācās no viņa brūces kā ūdens no nupat pārcirsta ledus un nolēja Visvarei vēderu un gurnus. Viņa atvēra acis un iedūra skatienu manī, tomēr mani vēl neredzēja un neko nezināja. Domāju, ka viņa sāks spiegt un kliegt kā visas sievietes. Taču, kad viņas skatiens bija pavērsies uz mīļāko un atkal pagriezies pret mani, neizdzirdēju ne skaņu. Viņa nesakustējās, pat nepavilka segu, lai apklātu kailumu. Tomēr viņa cieši raudzījās manī, kad ņēmu rokās vēl vienu šķēpu.
- Tu sekosi viņam! es dzirdēju savu balsi sakām.
Un tad viņa pavēra lūpas.
- Mēs nevarētu piedzimt, ja nepastāvētu cita esamība, kuru varēsim gaidīt.
Mana seja pāršķobījās, bet sirdī biju satricināts. Visvare bija gudra sieviete, ļoti gudra, un līdz šim laikam nebeidzu brīnīties, kas viņu pagrūdis uz šādu slidenu slepenas mīlestības ceļu. Taču jutu, ka šie vārdi bijuši pārgudri tam brīdim, tamdēļ neīsti. Jā, viņas balsī skanēja pašpaļāvības trūkums! Itin kā viņa ar nūju būtu pārbaudījusi, vai neatvērsies akacis tajā vietā, kur viņa grasās likt soli. Nekad neesmu sapratis sievietes. Man viņas bijušas pārāk svešas viņas dzīvo līdzās, bet vienlaikus arī kur citur, tāpat kā kaķi, kuri nekad nepieradinās pie cilvēka. Šī jautājuma dēļ nekad nebiju apgrūtinājis prātu, un pat māte, kura mani stipri bija mīlējusi, man bija sveša. Sievietes īpatnējas jau tāpēc vien, ka iedomājas pazīstam mūs savus dēlus, vīrus un brāļus.
- Kāpēc tu to darīji? es jautāju.
- To esmu darījusi visu laiku, nevis tikai tagad.
Nu viņa bija atžilbusi. Viņu sāka kratīt drebuļi, un viņa vairs nespēja savaldīties. Viņa kļuva vai traka aiz niknuma. Es stāvēju ar šķēpu rokā un piekūnu uz pleca un klausījos viņas aizskarošajos vārdos. Jo stiprāk iekarsa viņa, jo mierīgāks kļuvu es. Bālām lūpām viņa runāja:
- Visu laiku nekas vairāk tev nav bijis prātā, tikai paša nolādētais liktenis. Kas tu esi par vīrieti?! Citi vīri stingri staigā pa zemi, viņi ēd, dzer, medī, karo un neaizmirst veltīt nodevas sievietēm. Viņi ir veselīgi un sīkumu dēļ nelauza galvu. Kāds tur labums, ja tu esi augstāks un stiprāks par pārējiem, bet vienīgi blenz uz ēnām un kaut ko bubini zem deguna, un staigā kā pa sapņiem! Apskaudu pat kalponītes par to, ka kalpi vismaz reizi pa reizei viņas tumšā kaktā piespiež pie sienas. Nekad tev pa īstam manis nav vajadzējis, bet, ja ari ievajadzējās, tad tikai tālab, lai tev izperētu tādu pašu jukušu puskunigu. Kentauri! Iedomājies tikai! Puse no cilvēka, puse no zirga. Labāk jau būtu zirgs viscaur! Visi tikai smejas, ka šī jūsu ģerboņa otrā puse esot ķēve, nevis ērzelis.
Es notrīcēju, kad viņa aizskāra Svētraģi. Visa pārējā viņas tērgavošana bija sīkums, un to es zināju; galu galā arī viņa pati apjauta, ka nekad tā nerunātu, ja nebūtu pārskaitusies. Bet man pagalam nepatika tas, ka viņa ķengājas par Svētraģi. Es notrīcēju un pacēlu šķēpu.
Visvares tumsnās, spīdošās acis iepletās.
- Nē! viņa iekliedzās. Nē! Tu mani nespēsi nonāvēt! Tev nebūs drosmes!
Neko neatbildēju, vienīgi sašūpoju galvu, kā grasīdamies mest.
- Es esmu kunigiene! Tagad viņa jau spiedza. Es esmu tava sieva, tu dzirdi?! Neuzdrīksties! Es saukšu kalpus! Ei, palīgā! Nē, Uteni, tev nebūs drosmes! Viņa apsviedās uz vēdera un mēģināja līst man tuvāk. Asaras lija viņai pār vaigiem, un kliedziens bija pārvērties šņākoņā. -Tev nebūs dūšas, tev nebūs dūšas! Tu mani nevari nokaut, Uteni! Tu nevari!
- Varu! es teicu. Tu taču zini, ka varu. Tu zini vēl vairāk-es to arī izdarīšu. Un aizkavēt mani nespēs nekas pasaulē.
- Nē, Visvare čukstēja, līzdama tuvāk, nē, nē…
Atvēzēju šķēpu, bet tad viņa pacēla pret mani savu seju,
un tas, ko es ieraudzīju, atturēja manu roku.
Viņas tums.ni valgās acis bija kļuvušas apaļas un dzeltenas kā divi dzidri akmentiņi. Bez jebkādas izteiksmes šīs acis sastapās ar manu skatienu. To es neaizmirsīšu nemūžam! Līdzīgas acis kaut kur jau biju redzējis, vienīgi nevarēju atcerēties, kur. Aizvēru acis, un tad man talkā nāca atmiņa. Tādas acis ir odzei!
Ar šo īso mirkli, kamēr stāvēju aizvērtām acīm, bija pieticis, lai nebūtu ieraudzījis pašu galveno. Kad atkal pametu skatienu uz savu sievu Visvari, kunigieni vairs neieraudziju man iepretim uz četrām kājām bija nostājusies cilvēka auguma ķirzaka ar izvalbītām, dzeltenām acīm, zvīņainu ādu un asiem zobiem pilnu sarkanu rīkli. Viņas pakakle tukstēja.
Es sastingu, un ķirzaka paspēra soli uz manu pusi. Atmuguriski pakāpos atpakaļ un atkal atvēzēju šķēpu. Ķirzaka iešņācās un palēca sienmalē. Apsviedos riņķī, grasīdamies skriet laukā, un durvīs ieraudzīju Varši. Ar rokas mājienu viņš atturēja mani un norādīja uz Lisicu, kas gulēja plānvidū. Paņēmu viņu uz šķēpa kāta, pacēlu caurdurto augumu un, nesdams to līdzi, izgāju no telpas.