Varšis aizcirta durvis un aizšāva bultu. Kad pagriezos pret viņu, vēlēdamies pajautāt, kas, viņaprāt, būtu darāms tālāk, es ieraudzīju, ka viņš viscaur gan kājas, tieviņas kā virbiņi, gan rokas, iztiklotas ar pulsējošiem pirksta resnuma asinsvadiem kā čūskām, gan vājais kakls ar smailo smakru, gan prāvā galva ar aizvērtajām acīm trīc un raustās. Nometis šķēpu ar uzdurto līķi, es apskāvu kalpu ap pleciem un teicu:
- Rimsties, Varši! Nebaidies, Varši!
Joprojām viņš drebēja kā caurcaurēm pārsalis zēniņš. Neko skaidri nevaru atcerēties, ko jutu pats. Šķiet, ka neko.
Visu gribēju sakārtot pirms medību beigām. Laika man bija krietna puse dienas.
Lisicu aprakām, izkaluši sasalušo zemi mežā vairākas verstis no mājām. Vislielākās raizes sagādāja ķirzaka. Sākumā ne iedomāties nespēju, ka būs jāšauj vaļā guļamzāles durvju bulta un jāiet zālē iekšā. Rāpulis tomēr mājās palikt nevarēja. To sapratām mēs abi gan es, gan Varšis.
- Es tev varētu palīdzēt, bet esmu jau par vāju un tev tikai traucēšu.
Izdzirdēju vēja atnestos medību kliedzienus, brīvus un līksmus, un dzinējsuņu spalgos rējienus. Es apskaudu viņus, šos medniekus! Pat tad, kad ar dunci rokā stājies pretim lācim, vienmēr esi drošs, ka būsi uzvarētājs. Citādi nebūtu stājies. Turpretim tagad es biju aci pret aci ar parādību, kuru nespēju izvērtēt un kura nekam nebija līdzīga. Tāpēc jau nevarēju sajust ne savus spēkus, ne iespējas. Gluži kā karājos gaisā, nedabūdams atsperties pret zemi. Kad iedomājos, cik laimīgs biju pirms dažām stundām, man acīs izsprāga asaras. Vēlējos, kaut es aizvien vēl būtu medībās, vēlējos, lai nekas nebūtu noticis!
- Paņem stipru un asu šķēpu! Varšis teica. Lai viņas zobi būtu cik asi būdami, ierocim noturēties pretim viņa nespēs. Bet varbūt labāk mazliet jāpaplēš caurums jumtā un pa to jāšauj no stopa tik ilgi, kamēr būs pagalam?
- Nē! Es papurināju galvu. To es nespēju. Tā kā Varšis mani nebija sapratis, paskaidroju: Nespēju skaidrā prātā iet un galināt. Galu galā viņa ir Visvare…
Man bija smagi izrunāt šos vārdus riebīgais, trulais radījums itin nemaz nesaskanēja ar manas gudrās sievas skaistules tēlu, kas stāvēja man acu priekšā. Un tomēr tas, ko teicu, bija patiesība.
- Pirmīt taču tu grasījies atņemt viņai dzīvību! Tagad, kad viņa savu izskatu jau zaudējusi, tev būs vieglāk to izdarīt.
- Es nespēju! es atkārtoju. Nemēģini pierunāt mani, Varši! Sev pāri es netikšu. Pirmīt bija pavisam savādāk. Mani muskuļi darbojās, pie galvas nevērsdamies. Tagad galva atkal ņēmusi virsroku.
- Tad viss būs krietni grūtāk, Varšis domīgi sacīja. Netieku gudrs, kā lai tev palīdzu. Iešu un pasēdēšu vienatnē, mēģināšu izdomāt.
Nevēlējos palikt viens. Man nebija tumša kakta ar figūriņām, kuru vidū būtu iespējams atgūt līdzsvaru. Tāpēc viņam palūdzu:
Paliec šeit, Varši! Šobrīd tu man esi ļoti vajadzīgs!
Viņš bija ar mieru, nebilzdams ne vārda.
Drīz jau kaut ko bijām izgudrojuši.
Kalnā man bija ierīkots pagrabs. Tā bija plaša, auksta telpa ar biezām gareniski šķeltu baļķu durvīm. Ja no mūsējiem kāds nomira vasarā, viņa ķermeni mēs ielikām pagrabā, un līķis nebojājās divdesmit un vēl vairāk dienu, līdz pienācīgi bijām sagatavojušies bērēm. Nolēmām, ka rāpuli ieslēgsim pagrabā. Grūtākais jautājums, kā lai to aizved no mājām uz kalnu. Tomēr izeju atradām.
Paņēmām rokas resnuma virvi un abos galos iemetām pa cilpai. Pie pašām durvīm piesējām zirgu un vienu cilpu uzmaucām tam kaklā.
Mājās bija palicis vēl kāds desmits cilvēku, ne tikai Baltūte. Visiem liku saiet vienā zālē un, kad visi bija iekšā, uz kādu laiku viņus tur ieslēdzu. Es negribēju, lai saimes vidū paklīst runas par to, ko grasījos paturēt noslēpumā. Ieslēgtie pat neizrādīja visai lielu neapmierinātību, laikam taču izskatījos briesmīgi, un viņi skaidri bija redzējuši arī manu Lisicas asinīm notašķīto apģērbu.
Tā nu mierīgāku prātu, jo mūs neviens neredzēs, turpinājām savu darbu. Varšis nesa manu šķēpu. To viņš bija saņēmis abām rokām un cieši sažņaudzis, tomēr tik tikko spēja noturēt bezspēcīgie pirksti laidās vaļā, no sasprindzinājumā sejā saplūdis tumšs, tāds kā pelēcīgs vecuma sarkanums, krunciņas acu un mutes kaktiņos trīcēja, plati izliktās kājas gandrīz nespēja novaldīt augumu, ko smagi nospiedis nesamais. Varšis tomēr turējās varonīgi. Kas gan viņu mudināja? Paļaušanās? Ieradums? Pašcieņa? Spītība? Pārliecība, ka bez viņa es netikšu galā?…
Es nezinu.
Es nesu cilpu. Atšāvu bultu un ar strauju rāvienu atvēru durvis. Gaidīdama uzbrukumu, man sažņaudzās sirds. Rāpulis tomēr nemetās virsū. Tas gulēja tajā pašā vietā, kur viņu bijām pametuši, izstiepies visā garumā un galvu nolicis uz grīdas. Spīdēdama saltā dzeltumā, viena viņa acs nekustīgi skatījās uz mums.
Ķirzaku vajadzēja pacelt kamēr galva gulēja uz grīdas, tai nevarēju uzmest cilpu. Paņēmu no Varša rokām šķēpu un gāju tuvāk, pēkšņi atguvis mieru un pārstājis uztraukties, it kā visu mūžu būtu tvarstījis šādus radījumus. Par ķirzakām pārvērtušās sievietes. Neizdarīju nevienu neveiklu vai lieku kustību. Šķēpu pastiepis, ar aso galu pabakstīju dzīvnieku kaklā pretīga bija pat pieskaršanās ar šķēpu. Viņa pacēla galvu un dusmīgi iepleta muti. Sajā mirkli uzmetu cilpu. Nemaz nevajadzēja skubināt zirgu, kas stāvēja ārpusē, lai virvi varētu savilkt; rāpulis tik sirdīgi cirtās lēcienā uz zāles otru malu un svaidījās tik ilgi, līdz cilpa bija sažņaugusies pati, un viņa sāka slāpt. Mūsu baiļošanās nebija apstiprinājusies viņa neizturējās kā cilvēks, viņa bija kā visi zvēri. Lai virve atslābinātos, viņa nemetās uz mūsu pusi; rāpulis krita panikā un centās aizbēgt no mums, šādi mūsu darbu padarīdams vieglāku.
Tagad Varšis bija tikpat mierīgs, cik es.
- Reizē ar miesu Dievs viņai laupījis arī prātu, viņš teica. Nabadzīte!
Man rīklē iestrēga kamols, bet es to noriju.
- Ved, Varši, zirgu uz kalna pusi! es viņam liku. Es ar šķēpu iešu blakus un skatīšos, lai nekas nenotiek.
Drīz jau kalna pagraba stiprās durvis aizcirtās, lai droši varētu nosargāt neparasto zvēru. Varšis smagi elpoja, tomēr smaidīja. Izdzirdēju mājup nākošo mednieku balsis tālumā un steidzos izlaist laukā kalpus un saimi.
Piespiesti smaidīdams un dziru viesus līksmoties mudinādams, jutu žēlumu un ilgošanos. Ilgojos pēc skaistules mīļotās sievas, pēc savas Visvares. Es būtu atdevis sazin ko, lai tikai viņa atrastos līdzās! Ievērojis, ka visi ir skurbulī, cēlos un nemanīti izgāju no zāles.
Klusi sniga lielām pikām un smilkstēja suns vai nu aizrijies ar kaulu, vai arī tam sāpēja medībās savainotie sāni. Pametuši viņu vienu, pārējie dzinējsuņi zālē maisījās starp viesiem, izstiepuši kāros, miklos purnus, un mielojās ar cepto gaļu, kuras bija jo bagātīgi. Brītiņu noklausījos vientuļā suņa vaimanās un, stigdams sniegā, devos pie Varša. Varšis sēdēja pie uguns un mirdzošām acīm vēroja liesmu. Man ienākot, viņš neatskatījās.
Pie visa vainīgs Jucis, Jēremferdena kalps… Uz visa auguma viņam nebija neviena matiņa…
Es biju domājis, ka pie Varša atradīšu mierinājumu. Diemžēl nekā!