Atkal izgāju naktī un putenī, kas vienā mirkli ietina sniegā manu muguru, matus un bārzdu. Pārslas izkusa, nokritušas uz manas kvēlošās sejas. Augums bija pārpilns ar jaunām, vēl nepiedzīvotām sajūtām, gluži kā es būtu stāvējis pie pagalam citādas dzīves sliekšņa.
Visvare… Cik stipri man pašlaik viņas pietrūkst!
Jūtas paloja manā sirdī un krūtīs kā smags un salts šķidrums, grasīdamies sastingt. Nekad neko tādu nebiju pārdzīvojis! Aizvērtām acīm stāvēju zem klajām debesīm.
Es ilgojos pēc pagātnes.
Suns smilkstēja joprojām.
Sniegs sniga.
Pēc brītiņa attapos, ka vairs neesmu viens. Ne tikai es, vēl kāds iznācis laukā. Domās grimis, nebiju pamanījis, kurš tas bija. Dažu soļu atstatumā saskatīju tumšu apveidu. Es nezināju, vai viņš mani redz, vai neredz. Lai būtu kā būdams, viscaur apsnidzis, nevarēju vairs ilgāk stāvēt. Nopurinājos, lai mazliet nobirst sniegs, un gāju viņam klāt. Par mani mazāks cilvēks stāvēja, uzgriezis muguru, un atgāztu galvu raudzījās augšup debesīs. Man zem kājām iegurkstējās sniegs, un viņš lēnītiņām, gluži kā sapīcis, ka viņu kāds traucē saistošā un svarīgā darbā, paskatījās pār plecu.
- Ko tu te dari? es jautāju.
- Es zināju, ka te esi tu, viņš atbildēja. Redzēju tevi izejam no zāles.
- Kas tev šādā laikā no manis vajadzīgs, Svētraģi?
Tas patiešam bija mans dēls.
Viņš neatbildēja tūlīt. Cieta klusu. Mani didīja nepacietība, baiļojoties, kaut viņš nepajautātu to, par ko vēlējos klusēt. Sals pieņēmās spēkā. Naktī būs īsts spelgonis. Aukstumu Svētraģis, liekas, nejuta. Viņš atkal atgāza galvu un, muti iepletis, ar lūpām sāka tvarstīt krītošās pārslas. Viņš izskatījās pēc vājprātīgā.
- Kas ir?! Runā taču, Svētraģi!
Viņš pagriezās pret mani, un no acu iespīdēšanās es sapratu, ka viņš apskurbis. Iedzēris par daudz vīna. Kopš tā laika, kad Svētraģim biju atļāvis piedalīties medībās, viņš bija klāt arī dzīrošanā. Reizēm viņš mēdza iedzert. Tas man nebija pa prātam, tomēr paļāvos uz viņu. Kaut arī gados jauns, viņš bija cilvēks, kurš lieliski saprot, ko spēj, un ne sapņos nemēģina darīt to, kas nebūs pa spēkam. Tā ir reta īpašība. Cilvēki pat prāta gados sliecas pārvērtēt sevi un savus spēkus.
- Kad atgriezos no medībām, nesastapu māti. Kur viņa ir?
To jau es biju gaidījis.
- Viņa devās ciemos pie māsas.
- Neatvadījusies no manis…
- Viņa steidzās.
Domāju, ka šāda atbilde viņu apmierinās, tomēr maldījos.
- Kas viņu pavadīja?
Pat skurbumā Svētraģis nebija zaudējis skaidru galvu.
- I.isica.
- Lisica? Viņa balsī manīju sašutumu un rūgtumu. — I.isica? viņš atkārtoja un tā kā grasījās vēl ko piemetināt, bet iekoda lūpā un apklusa.
Sapratu, ka viņš zina par nabaga Visvares sakaru ar kalpu. Man sanāca dusmas, ka pat mans dēls zinājis vairāk par mani.
Svētraģis strauji pacēla galvu, un viņa skatienā ieraudzīju aizdomas.
- Vai esi drošs, ka māte patiešām devusies pie māsas?
- jā!
Biju atbildējis pārāk strauji un noteikti. Svētraģis uzreiz saprata, ka es zinu visu. Visu, ko viņš nezin cik ilgi no manis slēpis.
- Kāpēc viņa tā darīja?
Balss vienlaikus pauda gan vilšanos, gan dzēlīgu nicinājumu.
- Vecākus nosodīt neklājas!
Viņš sažņaudza dunča spalu.
- Es nogalināšu Lisicu! Panākšu un noduršu! No zemes apakšas viņu izraušu!
- Tas vairs nav vajadzīgs.
Viņš nopietni palūkojās manī bija sapratis.
- Bet māte? Tu taču teici, ka viņš viņu pavadījis.
- Gandrīz. Viņš gribēja…
- Kas ar viņu noticis? Kur viņa ir?
- Šeit viņas nav.
Sals bija pieņēmies spēkā, bet man nosvīda mugura šo iztaujāšanu spēju izturēt ar grūtībām.
- Vai tu viņu nogalināji?
- Nē!
- Es neticu!
- Es tev zvēru! es izdabūju pār lūpām, un, kad biju pateicis patiesību, man kļuva vieglāk.
- Paldies! Svētraģis sacīja. Es justos pagalam nelāgi, ja tu būtu aptraipījies ar manas mātes asinīm. Lai gan nebiju domājis neko teikt, viņš pacēla roku, lai es ciešu klusu. Par to vairs nerunāsim!
Tāpat kā jau vairākkārt, pēkšņi jutu, ka man kāds it kā skatītos mugurā. Arī Svētraģis sadurstījās. Kad pēc brītiņa viņš bija iegājis iekšā, es paskatījos atpakaļ. Tieši man aiz muguras bija kalns ar pagrabu.
Tagad jau droši varu teikt, ka tam, kura jutīgums pavairojies simtkārt, zūd laiks un katrs šāds cilvēks kļūst simtkārt spēcīgāks. Sāku saprast tos gudros zintniekus, kuri sevi mērdējuši badā un slāpēs meža biezoknī tālab, lai spētu ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā ir pati no sevis, lai varētu izbaudīt svēto jūsmu, ar pirkstu galiņiem spējot pieskarties patiesajai esamībai, kurai nav ne augšas, ne apakšas, ne sākuma, ne gala. Šo prātnieku pilnestību nebiju sasniedzis, taču viņus jau spēju saprast. Ja nav bijušas citas iespējas pamodināt garu, viņi spīdzinājuši savu miesu.
Varšis tomēr bija gudrāks par mani. Ja nebūtu viņa, šajā ziemā es būtu pagalam. Viņš baroja mani ar bišu medus, kausētu sveķu un piena maisījumu, deva man dzert visdažādākās zālītes, lika norīt zirnekļtīklus, kas savirpināti zirņa lieluma lodītēs, un tikai ar viņa pūlēm es saglabāju spēju elpot un vismaz kaut kā orientēties īstenībā, kura man visapkārt, lai gan murgu pārpilnajās, tumšajās dziļās ziemas naktīs to, kura snaikstījās ap mani, es saucu par īstenību, kura sasaista. Ja nebūtu Varša, kurš pats tik tikko spēja turēties, jo patiešām jau stāvēja uz nebūtības sliekšņa, es būtu nomiris kādā no ziemas rītiem, pārslām klusi sijājoties, un nekad nebūtu uzzinājis, ka esmu nomiris. Varšis tomēr nepameta mani, un, kad no jumtiem bija sākušas pilēt palāses, kādudien sapratu, ka guļu savā istabā, ievīstīts kažokādās, starp kurām ieraudzīju arī Varša baltos sermuliņus.
Pa to laiku, kamēr atrados citur, daudz biju sapratis, tomēr visu ne. Galvenais, ka Visvarei biju piedevis viņas pārkāpumu. Tagad viņas izskats man vairs nebija svarīgs. Rāpulim manā apziņā nebija palikusi vieta. Es domāju par savu sievu kā par sievieti tādu, kāda viņa bija kādreiz. Apzvērēju, ka nepametīšu viņu. Pārdomās vairs nejutu pretīgumu pret šo riebīgo, nelaimīgo radījumu, kādā pārvērtusies viņas miesa.
Izdzirdēju soļus, un zālē ienāca Baltūte, nesdama divus garojošus māla traukus. Sastapusi manu skatienu, viņa apstājās. Es pasmaidīju.
- Kāda laime! Kāda laime, ka tu esi vesels, kunig!
- Vai tad es biju slims? es jautāju.
Nezinādama, vai visu drīkst stāstīt, meitene apjuka. Pēc brītiņa viņa saņēma dūšu.
- Es nezinu. Tā slimojam nebiju redzējusi nevienu. Cilvēki runāja… Bet Varšis teica, ka tā esot slimība un ka tu noteikti būšot vesels. Kāda laime!
Slīpeni pa logu krita iekšā saules staru kūlis, no vienas puses apgaismodams Baltūtes seju un izceldams viņas glītos vaibstus. Jutu, ka pa muguru noskrien vieglas trīsas, gluži kā būtu uzpūtis caurvējš.
- Pienāc tuvāk, Baltut! es bildu.
Viņa nolika traukus uz grīdas un trīsēdama pienāca klāt. Vienu mirkli es gandrīz vai aizmirsos un atkal izteicu: V i s v a r e. Man sāka šķist, ka viss, kas noticis kopš tās dienas, kad ar Nestanu plecā biju lēkšojis mājās paņemt šķēpus, bijis tikai sapnis. Bet, atvēris acis, es ieraudzīju Baltūtes liegos plakstienus, un ilūzija izgaisa.