Kad viss bija beidzies un mēs brītiņu atvilkām elpu, es izklaušināju Baltūti, vai pa šo laiku, kamēr manis nebija, nav notikušas kādas pārvērtības.
Mājās nebija noticis nekas vērā liekams, kamēr pasaulē bija. Dzīru laikā kunigs Ļevs ar dunci nodūris Vaišvilku pēdējo no Palemonu dzimtas. Es apstulbu. Kas tas ir vai sakritība, vai arī piepildās senie pareģojumi? Modās vēlēšanās iegūt drošākas ziņas. Pagriezos pret meiteni un teicu:
- Apvelc drēbes un pasauc Varši! Vēlos viņu redzēt un ar viņu parunāties.
Viņa paklausīja. Steigšus uzrāva mugurā apģērbu un jau grasījās iet laukā no istabas, bet atcerējās, kāpēc uz šejieni nākusi. Viņa nolika man pie gultas traukus ar ēdienu, kas smaržoja pēc mētrām, mārsila un gaļas, un tikai pēc tam aizsteidzās pie Varša.
- Gods pasaules Radītājam! Varšis teica.
Viņš stāvēja, atspiedies uz stibiņas ar to pietika, lai atbalstītu viņa miesas ēnu -, bet viņa acis mirdzēja priekā: varēja taču teikt, ka viņš mani dzemdinājis no jauna! Šajā mirklī viņš man bija tas pats, kas tēvs un māte. Viņš pienāca klāt un nomutēja mani uz pieres.
Baltūte stāstījusi patiesību. Vaišvilks miris. Bet visu viņa nebija varējusi zināt. Pēc apspriešanās augstmaņi nolēmuši, ka Svētraģis esot vispiemērotākais lielkuniga tronim. Viņi atsūtījuši ziņnesi jautāt pēc manas piekrišanas, bet viņš to nebija varējis izdarīt, tāpēc Svētraģis, pārrunājis visu ar Varši, izlēmis uz savu roku. Viņš licis pateikt, ka esot ar mieru zemi pārvaldīt. Atlikusi vienīgi viņa tronī celšanas ceremonija, bet tā notikšot pēc vairākiem mēnešiem. Jučis nebija melojis. Es esmu Lietavas lielkuniga tēvs.
- Tu nemaz nepriecājies, Uteni! Varšis teica.
- Priecājos, es atbildēju, taču es būtu priecājies vēl stiprāk, ja Visvare, mana kunigiene, būtu varējusi priecāties kopā ar mani.
- Diemžēl… acis nodūris, Varšis sacīja.
- Kā viņa jūtas? jautāju nedrošā balsī bez skumjām nespēju atsaukt viņu atmiņā un par viņu runāt. Kā viņa jūtas? es atkārtoju.
- Drīzāk gan VIŅŠ. Kaut gan par šo ķirzaku dzimumu grūti kaut ko spriest.
- Kā VIŅA jūtas? atkārtoju vēlreiz.
Varšis mani bija sapratis, un no šī briža stāstīdams arī teica VIŅA.
- Visu ziemu baroju viņu un, cik spēdams, piekopu pagrabu. Nezināju, kāds ēdamais viņai labāks. Tagad varu teikt, ka vislabāk viņai iet pie dūšas jēla gaļa. Sākumā viņa neēda neko… Neņēma nekādu ēdienu un visu laiku skatījās uz durvīm, kā vēlēdamās aizbēgt. Tagad gan viss kārtībā.
- Vai var notikt brīnums? es jautāju.
- Nezinu. Sirds man vēsta, ka tas jau noticis un tu nekad viņu neieraudzīsi sievietes izskatā.
Arī pats es par to biju pārliecināts, kaut gan maza cerībiņa bija saglabājusies.
- Vai tev nebija bail, Varši? Neesi nekāds spēkavīrs…
- Kad tu… saslimi, pēc mēneša nopirku pieradinātu lāci. No lāča viņa baidās.
Kādu laiku abi cietām klusu. Pēc tam es ierunājos:
- Vai tu savu uzskatu neesi grozījis, Varši?
- Nē! Joprojām domāju, ka tā ir atmaksa par kādreiz izdarītu krāpniecību. Iespējams, ka Jučis par to zināja jau tolaik, tikai neteica.
Es viņam noticēju viegli un gluži pašsaprotami, itin kā man galvā sen jau būtu bijusi vieta šādai domai. Varētu sacīt, ka es pat sajutu atvieglojumu.
- Nevar būt drošs, ka šāda nelaime nepiemeklēs vēl kādu. Nedomāju, ka tas varētu notikt ar Svētraģi, toties ar kādu citu no mājas ļaudīm gan var. Mums visiem jābūt piesardzīgiem.
Klusēju un skatījos uz to vietu, kur pavisam nesen, saules apmirdzēta, bija stāvējusi Baltūte. Atkal modās iekāre pēc viņas.
- Paldies, Varši! es sacīju. Tagad par visu sākšu gādāt es pats.
Nekad nebiju domājis, ka manā mūžā pienāks tādas dienas, kad zvērs man kļūs par tuvāko radījumu pasaulē. Bet tā notika! Divi cilvēki, kuri visu laiku bija man bijuši līdzās un zināmā izpratnē pat kļuvuši par daļu no manis, nemanāmi, toties nepārprotami no manis sāka attālināties.
Pirmais no viņiem, Varšis, kas ieguldījis tik daudz, spēka un pūliņu manai apkopšanai un pieskatišanai visu garo ziemu, kļuva pavisam vārgs, ja viņš nebūtu tik vecs, vislabākais vārds, ar kuru izsakāma viņa nevarība, būtu vecum s. Kad bija nokusis sniegs, Varšis vairs nespēja atstāt savu kluso un mierīgo istabu. Viņam nebija veselības. Kaut gan es darīju visu, ko mācēju, kļuva skaidrs, ka nākamo ziemu Varšis nesagaidīs. Viņš tikai gulēja mūžīgajā puskrēslā, rimts un ar visu samierinājies, tik tikko spēdams pakustināt rokas, bet viņa acis bļāvēja un bļāvēja vien, līdz bija zaudējušas krāsu pavisam tās tikai vāri, vāri spīdēja kā divi ametisti. Ar viņu gandrīz nemaz vairs nebija iespējams sarunāties. Ja gribēja saklausīt viņa sacīto, pareizāk gan ko viņš pūlas pateikt ar stingstošām, ļenganām lūpām, ausi vajadzēja piebāzt pie pašas mutes. No otras puses, ja arī kaut ko varēja sadzirdēt, bieži vien neko nebija iespējams saprast. Galvā viņam dažādi laiki pagātne un tagadne bija sajukuši tā, ka reiz pieliecies dabūju uzklausīt viņa solīšanos, ka viņš būšot labs zēns un nekad vairs gultā nečurāšot. Tā palēnām vien biju zaudējis Varši.
Otrs cilvēks, kura tuvības man pietrūka, taču nebija dūšas to pieprasīt, bija Svētraģis. Viņš no manis vairījās. Ja tuvojos Svētraģim, viņš aizgāja, izmantojis pirmo ieganstu. Nezinu, kas viņu mudināja tā izturēties. Visdrīzāk, viņš nebija noticējis manam zvērestam, ka Visvari, viņa māti, neesmu nogalinājis, un, pirmajai dedzībai noplokot, sācis viņu žēlot un ilgoties pēc viņas. Nevēlējos un neko viņam arī nevarēju paskaidrot, lai atgūtu viņa uzticēšanos, tāpēc, domāju, viņš mani uzskata par savas mātes slepkavu. Viņš aprobežojās tikai ar tādām attiecībām starp abiem mums, no kurām nevarēja izvairīties. Varšis man bija stāstījis, ka pa visu ziemu Svētraģis ne reizi neesot iegājis telpā, kurā biju es. Iespējams, esmu maldījies; gluži vienkārši Svētraģim kādu laiku vajadzēja uzturēties vienatnē un sakopot domas. Iekšēji viņam vajadzēja sagatavoties kļūšanai par lielkunigu. Nezin ko es būtu atdevis, lai spētu ielūkoties dēla sirdī. Bet to, protams, neviens man nevarēja solīt.
Šādos apstākļos es tad nu biju sadraudzējies ar zvēru. Tas bija Kutlubugs Varša nopirktais lācis. Šķirtam no mežiem un sev līdzīgajiem, arī viņam acīmredzot bija vajadzīgs radījums, ar kuru draudzēties.
Pārņēmis zvēru no Varša, pirmajās dienās viņu turēju un vadāju, piesējis ķēdē, jo lācis likās pikts un gatavs man uzklupt. Taču drīz ievēroju, ka viņa piktums vairāk tēlots vai, pareizāk sakot, tas, ko biju uzskatījis par piktumu, viņam bija ierasts stāvoklis, kas norāda, ka viņš ir modrs, nevis aizsnaudies. Pieēdies gaļu un kļuvis kūtrs, viņš pārstāja ņurdēt, bija gauss un vienaldzīgs, ja tikai neviens viņu neaiztika. Atklājis viņā šādas īpašības, es ķēdi noņēmu, jo Kutlubugs vienmēr nevainojami turējās man pie kājas, nemēģinādams aizbēgt vai citādi spītēties. Drīz vien ķēdi tomēr vajadzēja atkal uzlikt, jo, pieķēries man, lācis juta nepatiku pret citiem mājas ļaudīm. Pietika vien skarbāk pateikt vārdu vai straujāk pamāt ar roku, lai Kutlubugs, rūkdams un ilkņus atiezdams, celtos pakaļķepās, gatavojoties uzbrukumam. Neviens no ģimenes locekļiem lāci nevarēja ciest, tieši tāpat kā Kutlubugs viņus. Ar visu savu zvēra dvēseli viņš uzticīgi bija pieķēries man. Lai gāju kur iedams vai jāju kur jādams, līdzi vedu arī viņu. Ieslēgts mājās viens, viņš rēca un ar nagiem skrāpēja durvis, kalpiem iedzīdams briesmīgas bailes. Zirgi sākumā no lāča baidījās, bet drīz pie viņa bija pieraduši un jau no tālienes sagaidīja ar zviedzieniem. Reizēm, naktī pamodies un tumsā sienāžu sisināšanā klausoties, nevarēdams aizmigt, maigi plūkāju Kutlubuga kažoku un tērzēju ar viņu runāju visādas muļķības kā māte mazulītim vai iemīlējies vīrietis meičai, vai arī atstāstīju viņam savu dzīvi. Lācis apmierināts ņurdēja, un tad iesāku sevi izprašņāt par visādām lietām, vērsdamies pie viņa: