Ko tu, Kutlubug, par to domā?
Nepavisam Kutlubugam nepatika Baltūte, un es pārstāju aicināt viņu sievietes mani vairs nevilināja. Parasti pamodos agri no rīta, kad murrādams un stenēdams Kutlubugs sāka laizīt man pēdas. Tad cēlos augšā, paņēmu gaļu, kura bija nolikta jau vakarā, un devos uz kalna pagrabu. Jā, VIŅU es apmeklēju katru dienu.
Lai gan biju izlēmis, ka neskatīšos uz viņu kā uz rāpuli, pirmajā laikā tas nebija viegli. Nevēdinātais pagrabs bija caursmircis ar kādiem sairuma garaiņiem, kuri rauj ciet elpu. Nevienu reizi viņu nebiju pārsteidzis aizmigušu. Vienmēr mani sagaidījis dzelteno acu stiklainais skatiens. Jutu gluži kā tādas sirdsapziņas ēdas. Kaut arī viņa patiešām baidījās no Kutlubuga, iet iekšā pie viņas bez lāča es neuzdrīkstējos. Bet lācis pret viņu bija pavisam vienaldzīgs. IJ arasti nosviedu gaļu uz akmens klona un tūlīt pat gāju laukā. Kamēr stāvēju klāt, viņa gaļu neaiztika. Vienīgi bez apstājas skatījās uz mani, kamēr vien tur atrados. Centos aizkavēties kalnā pēc iespējas īsāku laiku. Šis pienākums mani nomāca.
Laika gaitā pamazām sāku pierast. Jau pēc mēneša pats sev par pārsteigumu iedomājos, ka acis parāda viņai joprojām piemīt apziņa. Mēģināju sarunāties ar viņu, iegājis aizvien pajautāju:
Kā dzīvo, Visvare?
Taču nekādu atbildi nesagaidīju. Ne ar vārdiem, ne kustībām. Un tomēr manas nojausmas nebalēja, kaut arī nekad nebija guvušas apstiprinājumu. Droši vien maldījos, un maldīties mani bija mudinājusi vēlēšanās viņā ieraudzīt cilvēka iezīmes. Ieradinājos sarunāties ar viņu tāpat, kā parasti naktīs tērzēju ar lāci. Lai gan runas bija vienpusīgas, atklājis savas rūpes, baiļošanās un nelaimes, izstāstījis, par ko esmu priecīgs un par ko sapņoju, allaž jutos labāk. Jābūt kādam, ar kuru cilvēks var parunāties! To es sapratu tikai tad, kad biju sācis sarunāties ar zvēriem. Reizēm manas atmiņas dzīlēs uzradās kāds pagātnes notikums, kas bija risinājies tolaik, kad tikko bijām uzsākuši kopdzīvi ar Visvari, vai manā bērnībā un jaunībā, un stāstīdams es apraudājos. Bet viņa gluži pretēji ne uz manām atmiņām, ne asarām nereaģēja itin nemaz. Asaras reizēm nolaizīja Kutlubugs. Viņam patika to sāļums.
Arvien biežāk un biežāk nodevos domām par pagātni. Jo tālāk un vairāk tā ieguva īstumu, jo nozīmīgāka man kļuva. Aizgājušo laiku Visvari mīlēju tā, gluži kā tas būtu tagad. No visas sirds ienīdu tos, pret kuriem kādreiz biju izjutis nelabvēlību vai kurus biju nicinājis. Tuva man bija kļuvusi māte, kuru bērnībā maz biju sapratis, dziļu cieņu jutu pret tēvu, no kura viņos laikos biju bijājies. Manās domās visvairāk vietas tomēr ieņēma Visvare. Atmiņa bija atspirdzinājusi pat tādus mūsu kopdzīves sīkumus, kurus nebiju pamanījis vai arī biju pamanījis un tūdaļ aizmirsis. Kā tagad redzu viņu biklu jaunavu stāvām krūtīm, kura novilkusi drānas, gatavodamās kāzu gultai, redzu viņas baltos, līdzenos zobus, kad viņa smejas, skatīdamās uz Svētraģi, kurš lodā pa zvērādām, un sniecos ar roku, vēlēdamies pieskarties viņai, kura dejo svēto deju, lai Svētraģis var izaugt veselīgs un spēcīgs. Taču roka satvēra tukšu gaisu, acis galu galā ieraudzīja sienu vai galdu, bet tas, kas bija šķitis līdzīgs smiekliem, kā atklājās, bijusi vien kalpoņu parastā spiegšana. Sirdi man sažņaudza ilgošanās, sev nosolījos nekad vairs par to nedomāt un sevi nespīdzināt, taču vārdu neturēju. Galu galā tas pat nemaz nebija atkarīgs no manis. Nemanāmi biju iegremdējies pagātnē un aptvēris to tikai tad, kad viss jau pagājis. Pamazītēm vien sāku saprast Varši ko viņam bija izteikušas izstādītās un ar taukiem ieziestās figūriņas. Nezinu, cik ilgi tas tā būlu turpinājies. Nekas taču nav mūžīgs. Jābūt piesardzīgiem, bija sacījis Varšis. Kaut kam vēl jānotiek.
Un notika arī!
Kādu rītu pamodos vēl tumsā, un, lai gan necik ilgi nebiju gulējis, mans noskaņojums pēc ilgāka laika bija ārkārtīgi pacilāts. Priecājos, pats nemaz nezinādams, kāpēc esmu priecīgs. Jutos jauns un spēcīgs, pat mēģināju cīkstēties ar Kutlubugu. Visbeidzot, možs un iekvēlināts, uzmaucu lācim ķēdi un, paņēmis gaļu, devos uz kalnu. Iespējams, ka tā bijusi nakts, kura visam piešķir dzīvīgumu, parasti šādās naktīs tiek ieņemti vislabākie, visspēcīgākie un visgudrākie bērni -, jo ari VIŅA šoreiz nebija ieslēpusies pagraba dziļumā pie sienas: paslietu galvu viņa stāvēja plānvidū, gluži kā ieklausīdamās no tālienes plūstošās skaņās.
No dīvainās līksmes man viegli reiba galva, un acīmredzot ar to pietika, lai uzrastos neprātīga doma. Daudzo dienu skrejā man pirmo reizi bija radusies vēlēšanās iepriecināt VIŅU. Man iegribējās izlaist viņu uz brītiņu brīvībā, lai viņa var ieelpot spirgto gaisu un no gaismas atradušajām acīm palūkoties debesīs, kurās nebija skatījusies tik sen. Es izgāju, pametis durvis vaļā, un piesēju pie koka lāci. Pats nostājos atstatāk, skatīdamies, kas tagad būs.
Pēc brītiņa viņas tūļīgais rumpis izsvempās no tumsas un nekustīgi palika stāvam durvīs. Kādu laiku viņa stāvēja sastingusi, caur apaļajiem nāšu caurumiņiem ievilkdama veldzinošo rīta gaisu, pēc tam sakustējās. Paspērusi dažus soļus uz priekšu, viņa apstājās zālājā. Ja būs vajadzība, ar Kutlubuga palīdzību bez pūlēm iedabūšu viņu atpakaļ pagrabā, es nodomāju. Man bija prieks, ka uz brītiņu esmu izlaidis viņu laukā.
Spēji ierēcās lācis. Apsviedos riņķī un paguvu vēl ieraudzīt jātnieka siluetu un izdzirdēt neprātīgu zirga kāju dimdēšanu pret zemi. Lielus iespiedis zirgam sānos, ieplēties un lejup nolaisto šķēpu sažņaudzis, VIŅAI tieši virsū drāzās Svētraģis.
Nē! es iebrēcos, bet jau bija par vēlu.
Šķēpa smaile ietriecās rāpulim sānos un izrāva gabalu miesas. No trieciena ķirzaka izliecās kā mēness sirpis, un no rīkles tai izlauzās dīvaini džerkstoša skaņa. Svētraģis dzina zirgu atmuguriski atpakaļ, izrāva šķēpu un sāka griezties jaunam uzbrukumam, bet es vairs nevilcinājos. Ātrāk, nekā pats būtu spējis noticēt, es pieskrēju klāt un, sažņaudzis šķēpa kātu, pavērsu to pret sevi. Svētraģis sazvārojās un noslīdēja no zirga. Zibenigi viņš palaida vaļā šķēpu, pielēca kājās un izrāva zobenu. Atmuguriski kāpos atpakaļ, ar vienu aci vērodams Kutlubugu, kurš raustījās pie ķēdes un rēca kaut tikai viņš nenorautos! -, ar otru dusmās savaikstīto jauneklīgo seju, kura pārpilna cietsirdīga žēluma. Svētraģis atvēzēja īso zobenu un cirta sajutu caururbjošas sāpes vēderā.
- Še tev! viņš sēca. Še tev! Par māti. Nu tu mani vairs nevarēsi krāpt!
Dzirdēju šņirkstam viņa zobus, it kā viņš ar tiem maltu granti.
- Svētraģi! Es nebiju aptvēris, man ne prātā nebija ienācis, ka esmu nopietni ievainots. Stājies! Es esmu tavs tēvs.Tava māte…
Viņš atkal atvēzēja zobenu un cirta, caur zobiem izdvesdams:
- Še tev!
Vēl divas reizes jutu, ka dzelzs izduras cauri manas miesas iesvelmējās kā kvēlošas ogles. Ar rokām satvēru vēderu un tikai tagad ieraudzīju, ka patiesībā man vairs nav ko satvert vēdera vairs nebija. Tajā vietā bija lipīga gaļas, drēbju drisku un asiņu pļurza. Man saļodzījās kājas, un es pakritu zālē. Redzēju, ka Svētraģis apmetņa stērbelē noslauka zobenu, iebāž to makstī, pagriežas un uzlec zirgam mugurā.