Tik visa kā viņa nekur nebija redzējusi, dzirdējusi, jutusi. Pār viņu brāztin brāzās nemitīga sajūtu lavīna tūkstošiem, miljoniem. Viņai vairs nepietika uztveres anteniņu; izaudzēja vēl dažus to kušķīšus. Būtu vēl vairāk, tikai vairs nebija šķiedru visas jau ieslēgtas, sasprindzinātas, bet tas bija viens no lielākajiem riska faktoriem, par ko Aomi bija brīdinājis zinātnieks, kuru viņa domās sauca par tētiņu. Tomēr tādā pasaulē atstāt kaut vai vienu šķiedriņu snaužam Aome nespēja tā viņa noziegtos pati pret sevi un varbūt arī pret savu planētu un tētiņu. Noziegtos vēl vairāk nekā tagad, pārkāpdama vienu no aizliegumiem.
Daiļuma miriādes. Un tik smeldzoši žēl, ka nespēj to visu satvert un ielaist savos iekšējos dobumos, tuneļos, pagrabos, labirintos. Un te vēl nolaidās kaut kas mazs, balts, viegls. Viņa nepaspēja ielūkoties tā sarežģītajā valdzinājumā baltais uz viņas izkusa, pārvērzdamies pilienā. Un tad visapkārt bija tikai tie. Kad tie uz viņas izzuda, Aome domāja, ka viņa tos nogalina, tādēļ ļoti bēdājās.
Pēc tam, gandrīz līdz nāvei nogurusi un nolēmusi kā tētiņš bija lūdzis sevi tomēr pažēlot, Aome saritinājās zem ērkšķaina krūma, kas, tāpat kā viss apkārt, bija pārklāts ar baltu seģeni.
Kad atmodās, ik baltais punktiņš mirdzēja Saulē, bet varbūt Saule mirdzēja tajā ikkatrā pa zvaigznei. Tā nebija nevienā pasaulē. Laikam vēl visas antenas nestrādāja, nebija atmodušās no saldā, ilgotā snauda Aome juta tuvojamies reiboni. Gan jau pāries. Viņa labi izstaipīsies un atkal sāks orientēties šajā neticamajā apkārtnē. Iztaisnojās. Un tikai tagad ieraudzīja krūmā tumšsārtus pumpurus; katrs no tiem vērās vaļā. Juta šo lēno atvēršanos. Tās brīnuma spēku. Un spēks ne jau viens… Un vēl daži, tik tikko sāk… Aomi pārņēma dziļš reibonis. Viņa instinktīvi uzplūda augšup it kā izstiepās, pārtapdama vizošā pavedienā, augšup, tikai augšup, it kā trakoti nākdama izlauzties, it kā pieķerties kaut kam, tur… un trīsēdama krita un saplaka zem krūma kā pelēka plāksnīte.
Būtu pienācis gals, bet Aome bija nokļuvusi karaļa Poļa dārzā. Un Polis tieši bija divas dienas noņēmies, audzēdams ziemas rozes dāvanu Klinšu princesei uz Retumu balli (tā bija rakstīts ielūgumā nez, ko gan tas nozīmē?). Viņš pirmo reizi radīja. Un izdevās. Tagad plūca pumpurus mirkli pirms pārtapšanas ziedos. Pa minūtei iesaldējis starp ziedlapām ieslēptā pārsliņā. Zābaks sajuta kaut ko cietu. Sniegā? Ilgi skatījās, neredzēja. Parušināja ar roku izvilka baltu plāksnīti: neredzētu, savdabīgu. Ienesa kopā ar pušķi. Nolika zem putniem tie, no liniem gatavoti, karājās zemu planēja virs paša galdiņa. Un saule spīdēja tieši uz tiem.
Polis citu pēc cita pieņēma vairākus viesus.
Tad sāka gatavoties pats.
Kad viņš devās paņemt no lādes velteņus jo tieši tādi apavi ceļā pie Klinšu princeses ir visērtākie -, viņa acis pieskārās putniem un galdam. Baltais atradums, šķiet, bija kļuvis lielāks. Polis paņēma to rokās, lai varētu labāk apskatīt. Abas puses manāmi izliektas, tomēr arī mazliet nelīdzenas. Izzudis gludais plakanums. Gabaliņš pamazām pletās, mainījās, iekšēji kustējās.
Piepeši Polis apjauta, ko tur plaukstā. Viņš centās nodot savus spēkus. Un juta, kad viņa roka sāka traucēt. Nolika uz tīteņa. Redzēja visu tā atdzimšanu. Kad forma beidzot kļuva stingra, tā bija tik tikko dzīva un lūgums sūcās no ikviena tās nespodrā punktiņa neizšķīlušās anteniņas. Poli sāka kratīt drebuļi: viļņi auga, pieņēmās spēkā, cēlās augšup, un šķita vismaz viens no viņiem pārplīsīs vai nu tā būtne, vai viņš. Līdz kādā šmaugākā vietiņā ieraudzīja it kā iezīmējamies jostiņu, uz kuras bija redzams aparātiņš ar zīmēm un pat rādītājiem kā apskaidrots atpazina laiktelprādi nu jau priekšā čukstēja kosmiskā pieredze. Skaidri spīgoja sākuma zīme, kas nozīmēja dzimtās mājas.
Turp arī Polis nostādīja rādītāju. Atvērās spraudziņa. Polis zināja atslēgai. Būtnei tās vairs nebija. Lūgums plēsa pušu viņus abus. Polis skriešus atstiepa atslēgas no visām savām kastītēm, lādītēm. Nederēja. Prātā ienāca sienas pulkstenis. Uzkāpa, paņēma, atsteidzās. Derēja. Grieza, grieza. Ilgi. Izlīda dažas anteniņas. Būtne sāka raustīties, tik tikko paceldamās no grīdas un tūdaļ noblaukšķēdama atpakaļ. Polis gluži vai redzēja šī radījuma bezcerības asaras pat nezinādams, kā tās izskatās. Ko vēl viņš varēja darīt? Paglāstīja pie sevis nokļuvušo nezināmību. Glāstīja vēl. Pacēlās viens antenu kušķītis, otrs. Būtne pacēlās un izzuda.
Kad Polis ieradās, balle jau bija pusē. Bet par tādu dāvanu viņam tika piedots.
Aome atveseļojās lēni. Daudzus mēnešus zinātnieks veltīja viņas kopšanai un rūpīgai uzraudzīšanai. Toties izveseļojās Aome pilnīgi. Ne soli neatkāpās no zinātnieka un kļuva par viņa vislabāko palīdzi. Tagad viņa pārspēja pati sevi: spēja izdarīt absolūti visu, ko nespēja neviens visās tuvākajās pasaulēs. Viņa kļuva ļoti ievērojama, tā, protams, vairodama arī zinātnieka slavu. Ilgus gadus viņa bija lielākā, stiprākā un vajadzīgākā vērtība it visur zem viņējās saules.
Atgriežoties no balles, Polis visdziļākajā kupenā pazaudēja vienu savēlušos stulmaini.
Pēc dažām dienām viņš pie durvīm atrada jaunu velteņu pāri ar sudrabu, zeltu, dimantiem izrotātu, ar mirdzošu diedziņu, kurā karājās atslēdziņa. Polis steidza uzgriezt apklusušo pulksteni bija tik ļoti noilgojies pēc tā iešanas, tās tik sāpīgi trūka arī visai istabai.
35
Pie krustcelēm karali apstādināja baismīgs septiņgalvis rāpulis, no kura mutēm pilēja siekalas. Nedraudēja, bet lūdza. Lai atminot puķes. Noņēma no trauka melnu skrandu. Nocēla stikla vāku. Acīm atklājās septiņi ziedi. Dažus Polim vajadzēja tikai atpazīt, citus jau minēt.
— Pēc kūstošām kupenām smaržojošā.
Nolūza viena pūķa galva.
— Šī no čiekuriem aplipušas egles galotnes.
Sašķīda otrs briesmīgais purns.
- Domāta pateicības ziedu pušķim. Briesmoņa ķermenis kļuva brīvāks.
- Tā klusuma acs. Nebija maldījies.
- No atvara dziļuma. Taisnība.
Polis ilgi kavējās pie nākamās.
- Tā, kas attālinās ķiršu tējas glāzē kosmosā, putu vērpetē.
No vienīgās mutes izšļācās zaļa, lipīga masa. Pēdējā bija tiešām neatminama. Mēģināja:
- No mana sapņa. Galva joprojām rēgojās.
- No tavas pirmās dzimšanas dienas. Nekā.
- Izaugusi uz burvja nūjas. Kā bijis. Jau krēsloja.
- Vēja sirdsdāmai. Neprecīzi.
- Izaudzēta atvainoties.
Visu bija sagrābusi tumsa. Lai arī zem nespodras ceļmalas laternas, krustcelēs bija tik neomulīgi… Karalis atzinās, ka vairāk palīdzēt nespēj. Nobraucis pāri par pusi ceļa, steigšus pagriezās atpakaļ. Atrada rāpuli ar gandrīz ataugušiem sešiem kakliem. Polis pats atsedza trauku un sazīmēja pēdējo.
- Brīnumainas sagaidīšanas valdzinošais pārsteigums. Sabirza atlikusī galva. Gļotainais ķermenis rāvās, rāvās
mazāks, līdz pārvērtās par sidrabainu akmentiņu, kas tūdaļ uzsprāga.
Poļa priekšā stāvēja skaista meitene ar sidrabaini mirdzošu rotu matos.
- Kā jūs te gadījāties? Kas jums bija noticis? viņai vaicāja Polis.
- Nezinu. Tiešām neko nezinu Viņa paņēma visus ziedus. Man jāiet. Tas jums.
Viņa pasniedza karalim ziedu un steidzās tālāk.
Poļa rokās palika pats pirmais zieds no atminētā pušķa.
Bet, tuvojies mājām, viņš bija gandrīz pārliecināts, ka jau agrāk šo meiteni redzējis ļoti sen, vēl pirms valdīšanas. Tikai nekādi nevarēja atcerēties kur un kā.