Austēja vĒstules no DZIMSTOŠAS PLANĒTAS
I
Bāze… Bāze "Chist Ait", jūs izsauc Enpess…
NP-trīs.
saki taču savu vārdu pasaki kamēr neesi aizmirsis
Navigators Pavairotājs.
Trīs.
Bāze…
saki viņiem, kas noticis
kā to sauca?
atceries to vārdu
Avārija.
Es sašķīdu.
Bāze, es sasniedzu planētu Haasva III. Laidos lejā, bet sadegu atmosfērā. Ja jūs mani dzirdat… Pieaiciniet pie uztvērēja lidojuma vadītāju Grasogāfu, manu Skolotāju. Es gribu, lai viņš mani dzirdētu… ja jūs dzirdat. Es, kuģis, esmu sašķīdis. Čaula sadrupa. Bet ass vēl turas… LH ass raidītājs vēl darbojas… izturēja. Tagad ir 37: 154 pēc mana laika… Es jūs nevaru dzirdēt. Mans uztvērējs nedarbojas. Paaiciniet Skolotāju.
bet ja nu bāze nedzird
Uzstādi LH pirmo kanālu, lai pastāvīgi atkārtotu šo ziņojumu.
Ak, nē, kur gan es to ierakstīšu? Atmiņa gājusi bojā. Atmiņas slānis mētājas pie tā pelēkā akmens. Nedzīvs. Viss ir ne-
Apstājies. Uzstādi LH-2 Skolotāja lauku. Uzstādīji. Runā viņam. Ru-
II
Četrdesmit divi, divdesmit septiņas. Skolotāj Grasogrāf, te Enpess. Piedod, liku tev gaidīt piecas horas. Labi, ka, samaņu zaudējot, vismaz raidītājs netērējas. Tagad tas ar mani vairs nenotiks. Es iesūcu afomozēma plēvīti. Spēkavīra izturības plēvīti. Tagad man pietiks spēka tev visu pastāstīt. No tās arī mazāk sāp. Zinu, ka Navigatoriem nav labi mākslīgi palielināt izturību, zinu, ka afomozēma deva maksā piecus dzīves gadus, taču man, Skolotāj, tā tiek par velti: es tik un tā pēc dažām horām nomiršu. Ne vēlāk. Turklāt drīz man vairs nebūs, ko sūkt. Man vairs nav virsējā slāņa. Kad es, kuģis, ietriecos planētas virsmā… čaula sadrupa, es paliku neaizsargāts… Mēs plānojām, ka pēc nolaišanās es pamazām uzaudzēšu virsējo slāni… ka mana organisma un kuģa funkcijas atdalīsies… tad es izkāpšu… bet tagad… Raidītājs joprojām ir saaudzis ar mani, un tas ir labi, jo es vairs nespētu atjaunot mentālos sakarus ar to. Bet sūcējporas vairs nesedz virsējais slānis, un saule tās kaltē.
Un tas sāp.
Atgriezies pie tēmas, Enpes
Skolotāj, es gribēju pateikt, raug, ko. Varbūt tas ir pietiekami slepeni. Neviens cits no Pavairošanas projekta
kuģiem nav sasniedzis šo planētu. Meklēju viņu laukus pa LH. Klusums. Varbūt tie vēl atlidos?
galu galā, paprasi viņam: KĀPĒC TĀ NOTIKA? Skolotāj, bet, ja nu arī viņi ir sašķīduši, kāpēc tā noticis? Nē, es neprasu, jo nevaru dzirdēt, ko tu saki. Tikai tā vietā, lai sāktu ilgi gaidītos Haasvas III pētījumus, tev nāksies skaidrot, kāpēc mums, Navigatoriem, tā neveicās. Es esmu tevi pievīlis. Visu ceļu veicu labi, sāku nolaišanos. Nākamajā acumirklī vairs nespēju novaldīt kuģi. Kad, iekrītot atmosfērā, no karstuma izkusa kuģa sāni, es aiz sāpēm zaudēju samaņu. Un, ak vai, beidzot to atguvu.
Ja manā vietā būtu bijis cilvēks, no viņa ne slapja vieta nebūtu palikusi. Taču es neesmu cilvēks, un mūsu, NP sērijas, izturība ir pārcilvēciska. Tādēļ arī mūs sūtīja elpot Haasvas slāpekļa un metāna atmosfēru.
un vairot tajā dzīvību bet tagad dzīvības nebūs NEDOMĀ par to jo tu tūdaļ nomirsi labāk pastāsti ko redzi visapkārt
Ko redzu visapkārt? Izskatās līdzīgi kā LH fotogrāfijās. Akmeņi. Daudz akmeņu, bet visur, kur to nav, drūzmējas tie krāsainie kristāli. Varbūt pareizi domājām, ka tie ir augi. Guļu uz tiem un jūtos kā zālītē. Tie tiešām atgādina augus. Tikai tiem ir neticami precīzas ģeometriskas formas. Arī tās "bļodas", "akas" un "pilis", ko redzējām fotogrāfijās, acīmredzot ir veidotas no tiem pašiem kristāliem. Arī es, iespējams, guļu tādā "bļodā". Cik nu varu noprast, apkārt paskatoties…
sāp neskaties apkārt debesis griežas riņķī sāpes kā urbis spiežas lejā tikko pakustini redzokļus nepalīdzēs pat afomozēms …diez kā gan nevaru apkārt skatīties. Manas acainās rokas ir sadrupinātas. Turklāt I.H raidītājs atrodas muguras centrālajā iedobē un ir priekšā… neredzu, kas ir aiz tā.
kāpēc gan saki to cilvēkam viņš nespēs iztēloties Labi… Labi, jo nezinu, ko tur ieraudzītu. Četri locekļi ir te, vēl diviem vajadzētu būt mugurdaļā, taču jūtu, ka no tās daudz nav palicis… Pēc afomozēma vairs nesaproti, kas sāp.
Toties tad, vēl "Chist Ait", kad ieslēdzos kuģi, cik brīnišķīgs man tas likās, šis mans jaunais augums! Šī redzošā čaula, tā nekļuva man par ieslodzījumu.
kā klusībā šķita visiem tehniķiem, kas tevi pavadīja, tādēļ viņi tik tikko manāmi rauca pieres, jūtot divkāršu riebumu pret tevi un kuģi
Tas man kļuva par dzīvības turpinājumu. No ārpuses izskatījās, ka, tajā ieslēdzies, es nespēšu ne pakustēties tik mazs tas bija. Taču man pietika iztēloties, ka izdaru kustību, un tas man tūdaļ paklausīja. Man nevajadzēja pat domāt. īros pa kosmosu tikpat viegli, kā biju peldējis metāna baseinā.
Un tā acis! Tas redzēja ar visu ārējo virsmu, un man nemaz nevajadzēja skatīties apkārt es redzēju uzreiz visos virzienos. Es šūpojos zvaigžņu šūpulī. Informācija plūda no visām pusēm. Un nekādu pušu vispār nebija. Es tikai dzēru to straumi un neko nemeklēju, ne par ko nerūpējos. Bet informācija krājās biomasā atmiņā, un tā atmiņa bija neatņemama manis daļa. Mūs nešķīra nekāds ārējais slānis. Ziņas par kosmosu, zvaigznēm un starojumu caur čaulu urbās bioatmiņā un tur uzkrājās. Sajaucās ar manu paša pieredzi un tapa par manu kosmosu, manām zvaigznēm. Un tas bija vairāk nekā jebkas cits dzīvē. un tagad atceries, kam tas bija paredzēts un pasaki Skolotājam to, kas tiešām ir jāpasaka. Viņam jāzina, ka projekts ir izgāzies. VĒLĀK!
Nē, vēlāk nē, afomozems ilgi nepalīdzēs, un tev ir maz izredžu otrreiz atmosties, vēl mazāk, nekā tūdaļ pēc avārijas.
Skolotāj, spēkavīra izturība beidzas. Drīz man vajadzēs… atpūsties, bet pagaidi dažas stundas, un es atgūšos, noteikti atgūšos. Turklāt, pirms apklusīšu, iespējams, sākšu pļāpāt niekus, tu jau zini, kādas ir šīs zāles…
Domā, viņš dzird tās tavas pļāpas? Pļāpā vien laimīgs pats ar sevi ir taču patīkami parunāties ar prātīgu cilvēku, vai ne?
Grasogāf, par vienu vienīgu zīmi, ka tu dzirdi, es atdotu.. . man vairs nav, ko dot, bet es atdotu, vari man ticēt.
Tā saule. Skat, kā pacēlusies. Labi, ka raidītāja ēna krīt uz galvas. Kad izžūs divas trešdaļas poru, kas tad?
Uguns. Uguns neredzamajā pusē.
un to sauc par spēkavīra iztu-
III
Skolotāj Grasogāf, te atkal Enpess. Četrdesmit deviņi, deviņdesmit astoņas. Es vēl esmu dzīvs. Raidītājs astoņas minūtes translēja pa tukšo: tik pagāja, lai pēc devas iesūkšanas sakārtotu domas. Katra deva aizvien vairāk jauc prātu.
tavu prātu, tavas tik lieliskās smadzenes, ar kurām, kā viņš teica, būtu pieticis vēl trim, un tu gribēji ar tām dalīties, un tu arī centies, taču redzi, kā iznāca saki reiz viņam
Tad pateikšu tagad to, kas ir jāsaka, lai gan tāpat jau skaidrs. Dzīvības pavairošanas nebūs. Biomasa atmiņa, no kuras bija jāattīstās dzīvām būtnēm, vai zini, kur tā tagad atrodas? Mētājas iztašķīta pa klintīm, un, cik redzu, kristāliskie augi spraucas tai cauri. Bojā gājušas vēl neradušās nākamās kopijas. Pavairotāja un zvaigžņu bērni.
Nē, ari Haasvas bērni. Tiem bija ieprogrammēta pielāgošanās planētas apstākļiem. Pielāgošanās procesam bija jāsākas, tiklīdz nolaidīsimies un izložņāsim apkārtni. Atmiņa būtu visu reģistrējusi un izkalkulējusi, kādu formu šīm kopijām vislabāk pieņemt. Tātad bērniņi būs pilnīgāki nekā es: pat ja es līdz galam nepielāgotos dzīvei uz Haasvas, viņi pielāgotos.