Būtu pielāgojušies.
Kaprīza tā biomasa, vai ne? Manī tā auga un zēla. Es rados kā eksperimenta pārpalikums, bet to esam tādu gabalu atgādājuši, barojuši ar zvaigžņu enerģiju. šūpojuši zvaigžņu šūpulī un kas?…
bet ar tevi bija vienkārši: nejauši radies, tāpat dzīvs paliki nejauši, kāds tur brīnums, ka nejauši arī gāji bojā
Nē, tas nebija nejauši. Grasogāf, Skolotāj, es zinu, ka tu izlēmi pēc tā eksperimenta atstāt mani dzīvu. Saki, vai tikai tādēļ, ka viņš bija tavs draugs, Zahomeirs, kura personības atkārtojums es esmu? Atceros, kā, dzīvē ienākušus, mūs, nākamos Navigatorus, saņēma Pavairošanas projekta grupa. Zahomeiru es vairs neredzēju. Caur videolīta sienu saskatīju tikai sakusušu atlūzu kaudzi. Agejidi kameru, kuru tāpat vairs nekad neredzēšu. Agejidi. Tikai vēlāk es uzzināju, ka šādi sauc ierīci, kas mani radījusi. Tikai vēlāk uzzināju, ka tā sakususī kaudze bija viss, kas palicis no Zahomeira. Sekundi pirms izveidojos es, viņš bija stāvējis elipsoīda iekšienē un dalījies savā aghe ar biomasu. Savā nemirstīgajā aghe, tā taču cilvēki saka, vai ne?
Sekunde, un mēs pagājām viens otram garām. Kā tu domā, vai es paspēju saņemt pietiekami daudz aghe? Pietiekami nemirstīgās?
Biomasas rezervuārs mētājās vienā kameras pusē, otrā bija sapulcējušies eksperimentētāji. Tā mēs, jaunizceptās būtnes, aci pret aci satikāmies ar viņiem caur divām dzidrajām videolita sienām. Tās nenoslēpa nevienu izteiksmi, nevienu žestu. Viņu balsis skanēja tieši no griestiem. Viņi ieslēdza visus mikrofonus, lai jaunradušies cilvēki dzirdētu viņu sveicienus un viņiem nebūtu baigi. Pavairošanas projekta autori cerēja, ka no biomasas radīsies cilvēki. Glīti, pareizi veidoti cilvēciņi, tikai spējīgi elpot indīgas gāzes. Cerēja, ka viņiem galvā būs tikpat putras, cik tās bija Zahomeiram.
Tad viens no viņiem, mūsu radītājiem, pieplaka pie videosienas un skatījās apkārt, pārlūkoja agejidi zāli. Un ierunājās:
- Kur Zamis?
Un pēc pauzes:
- Kur viņš ir? Saumtah! Vai dzirdi?
- Tu labāk paskaties tālāk, aiz otrās sienas. Paskaties, atbildēja otrs, attālāk stāvošais.
Protams, toreiz es nesapratu ne to, kas ir viņi, ne arī visas ap mums esošās lietas. Nesapratu, ka skaņas, kas atbalsojās visapkārt, ir valoda. Nezināju, kas ir valoda un kam domāti vārdi. Tikai vēlāk, kad tu man iemācīji pazīt formas un to vārdus, atsaucu atmiņā šo ainu un noskaidroju to no sākuma līdz beigām. Tu teici, ka mana atmiņa ir kā kristāla graudiņi, ko cilvēki izmanto informācijas ierakstīšanai. Man tādi graudiņi nekad nebija vajadzīgi. Tu teici, ka par atmiņu mums nevajadzētu sūdzēties…
Un, raugi, tas pirmais skatījās, skatījās vairākas sekundes. Tad, kreiso roku izstiepis, sāka grābstīties gar videosienu un pats lēni virzījās līdzi rokas kustībai. Beidzot atrada slēdzi, noknikšķināja, un videolīta siena viņu pusē satumsa.
- Nē! iesaucās otra balss. Tūdaļ pat ieslēdz! Vēlāk pašam būs bail!
Klusums.
- Vai dzirdi, Fikhain? otrā balss skanēja vēl stingrāk. Ja tūlīt pat neieslēgsi to skatu, pēc tam pašam būs bail no tā, ko varētu ieraudzīt! Kas zina, kādus tos ieraudzīsi! Varbūt tie būs vēl vairāk pārvērtušies. Varbūt tie būs… izrāpojuši… Fikhain, es tev to saku!
Aina atjaunojās.
- Viss skaidrs, ātri nobēra Fikhains. Jāuzspridzina rezervuārs, un cauri.
Iejaucās trešais.
- Viss rezervuārs? Gadiem ilgi radītā iekārta? Nu, nē! Pietiek paņemt izstarotāju un smuki, precīzi, iekārtu neskarot, iztīrīt telpu.
Fikhains pagriezās pret viņu. Tas turpināja:
- Izstarotājs tepat ir.
Un pamāja uz sienas pusi. i Labi. Paaicināsim tehniķus un uzticēsim to viņiem.
- Parādi tik tehniķiem, ka baidies no savas produkcijas, pasmīnēja Saumtahs. Un redzēsi, vai pēc tam tie tev vēl strādās.
- Neizlokies, Fikhain, piebilda trešais. Pats māki šaut.
- Ja?! tas iekliedzās. Bet kādēļ ne tu?
- Tādēļ, ka tikai tā tu vari izpirkt savu vainu, īpatnēji modulēdams balsi, bilda trešais. Zamis taču ir beigts.
- Ja tu taisies kādam iedzīt vainas kompleksu, teica Saumtahs, ņem vērā, ka es ikvienu tavu vārdu atstāstīšu Psiholoģiskās saderības komisijai.
- Ak tā, trešais tēloja aizvainoto. Tad dosim izstarotāju Grasam, lai pats tiek galā.
- Jā, vai gan mēs kaut ko iesāksim, neapspriedušies ar Grašu? iejaucās Fikhains. Turklāt Grass vispār nav disponēts neko tik ātri norakstīt. Un, paklau, kāpēc lai mēs iznīcinātu to biomasu? Tā ir izejviela. Eksperimenti taču turpināsies gan noderēs!
- Izejviela? novīpsnāja Saumtahs. Man gan šķita, ka tas ir produkts.
- Kas gan liedz to sadalīt un pārtaisīt no jauna?
- Grass visam atrod pielietojumu, bet, manuprāt, tas atšķirsies no jūsu piedāvātā, ierunājās līdz šim klusējušais ceturtais cilvēks. Taču skaidrs, ka vispirms viņam pašam tas viss jāredz. Tāpat kā tas, kas palicis no Zamja. Tāpēc aizej, Saum, pie viņa. Labāk tagad, uzreiz.
Sāums izskatījās nomākts.
- Viņi tur, astrogravu laboratorijā, viņš nepārliecināti murmināja, tagad ir aizņemti.
- Tur ir tiešie videosakari ar agejidi zāli. Tu tikai ieslēdz, un vairs neko nevajadzēs sacīt.
Kad Saumtahs izgāja, iestājās klusums. Tad viņš atgriezās savādi samulsis un nepārliecināts.
- Grass teica… Viņš apstājās zāles vidū. "Nav iemesla domāt, ka eksperiments nav izdevies. Nu un kas, ja jaunās kopijas nav cilvēki? Svarīgi ir, pirmkārt, vai tie ir pielāgojušies tik, cik bija plānots, un, otrkārt, to prāta spējas. Ja šajā ziņā viss kārtībā, tad Navigatori mums jau ir. To izskats taču mums netraucēs?"
Un Saumtahs sāka smieties.
Lai arī es, būdams gluži kā akls un kurls, toreiz vēl neko nesapratu, tomēr no šiem smiekliem man metās slikti.
Nedomā slikti jo tev vēl būs patiešām slikti Taču pēc tam bija labi. Bija vēl trīs Navigatori… un ari viņiem deva vārdu NP, tāpat kā man. Mani rezervuāra brāļi… bet varbūt māsas… varbūt dvīņi… tu kļūsti juceklīgs, izturības līkne krītas Projekciju zāle. Lietu vārdi un skaņas. To vārdu attēli un skaņas. Mums četriem.
Vēlāk zāli papildināja astrogravu laboratorija. Vēl nezinādams visus vārdus, mācījos vadīt kuģi, raidītāju, biomasu atmiņu.
uzmanību raidītājs
Ar kuģi ienirt tādā stāvoklī, kurā zvaigznes gravitācijas lauks pats mūs pievilktu. Un drošā attālumā iznirt. Tu teici, ka tieši tā darbojas LH viļņi. Teici: ja jau tie tā dara, kāpēc lai es nevarētu? Varbūt arī neteici…
Es varēju. Iegāju LH viļņu ceļos. Bet, kad viļņi nokrīt uz planētas, tiem nekas nenotiek. Tādēļ, ka tie nav dzīvi, vai ne? Tie nevar sasisties? Bet mana nelaime ir tā, ka biju dzīvs… turklāt saprātīgs…
Nepievērs uzmanību, Skolotāj. Pacentīšos runāt prātīgi. Lai nu kā būtu ar tiem LH, mana astrogravitacionālā niršana bija plūstoša. īpašu atšķirību nejutu arī tad, kad patrenējies niru šķidrā metāna baseinā. Tas izdodas pats no sevis.
raidītājs kādēļ tas joprojām darbojas vai arī pats no sevis no kurienes gan tā enerģija tak nejau no manis
nedomā par to neesi muļķis tas ir brīnums tas pazudīs ja tu to apspriedīsi
TIKAI NEVAICĀ TO GRASAM! Maini tēmu Vēlāk uzzinājām, ka arī Zahomeira laboratorija atdota mums četriem.