Kad iegājām Zahomeira laboratorijā, izrādījās, ka projekciju zālē daudzas lietas mums nepavisam nebija rādītas nejauši. Tas bija Zahomeira mantojums. Un arī mūsos bija apslēpts viņa mantojums! Tikko iegājis, es pazinu viņa aparatūru, mēs visi atcerējāmies eksperimentus, ko viņš bija veicis, zinājām, ko viņš atklājis, un turpinājām viņa darbu. Tomēr mums par vienām un tām pašām lietām radās dažādas domas. Mēs strīdējāmies. Bet, ja jau mūsu prāti nebija vienādi, kurš tad bija īstais Zahomeirs? Varbūt neviens? Tātad arī es nē?
atzīsti, ka kājas, ko esi iespiedis zem sevis, tūkst aizvien augstāk un augstāk drīz zāles vairs nenomāks sāpes pagriezies beidzot uz sāna
Rīt. Tiklīdz atmodīšos.
Tu teici, ka es gāju laboratorijā tā, kā tajā gāja Zamis kā uz savu vietu. Teici, ka es tur labāk iederos, jo viņš strādājis ar skafandru un skābekļa rezervēm, toties es nejūtu nekādu atšķirību, vai tur gaiss ir, vai nav. Teici, ka esi to gaidījis ne vienu gadu vien.
Tomēr pagriezies, pirms atslēgsies. Nu, vismaz pamēģini. Labi, mēģinu Oi-oi
Nē, Skolotāj, nepievērs uzmanību, es vairs nekliegšu. Es vairs negrozīšos. Neko nedarīšu, un nesāpēs. Un šodien vairs nedomāšu.
viņam arī vēl tā pati diena
Vai tiešām? Cik ilgi es te jau esmu? Tagad ir piecdesmit horu, bet ko tas nozīmē? Cik diennaktī ir horu? Ā, simts.
Pieliksim pie tām divsimt minūtes. Katrā horā… Nē, kaut kā nesanāk…
IV
Piecdesmit trīs un kaut cik. Tagad ir piecdesmit tris un nesaprotu, cik. Viens un septiņi, un četri. Lai arī tas ir viens, bet patiesībā simts. Bet tālāk septiņdesmit četri. Ilorā ir divsimt minūtšu. Diennaktī ir simts horu. Nez, vai plēvīšu ceļmalā ir vairāk vai mazāk? Tam nav nozīmes. Ne jau par to es runāju. Gribēju runāt par brīnumiem. Tas ir brīnums, ka raidītājs vēl darbojas. Zini, Skolotāj Gras, tagad es atceros, ka manā dzīvē ir bijuši arī citi brīnumi. Zini, toreiz, kad sprāga Zahomeira izveidotās testēšanas līnijas otrais posms.
O, beidzot tu, Enpes, runā saprātīgi
Pēc tam, kad Zamim tā nepaveicās, arī tehniķa sejas izteiksme tā vien sacīja: Zahomeira atstātās lietas nes nelaimi. Tobrīd, kad viņš no savas videolīta būdiņas laboratorijas galā ieraudzīja otrā testera sprādzienu. Redzēju, kā viņš metas uzģērbt skafandru. Saprotams, lādējās, ka sprādzis tieši tobrīdī, kad Grasogāfs atradās laboratorijā. Steidzās glābt tevi.
nevis mani
Trieciena vilnis iesvieda tevi stūrī. Testera aizsarga šķautne pārplēsa skafandru, atceros tik labi, it kā tas būtu noticis vakar. Bet man? Necilvēku izturība ir pārcilvēciska. Taisnība, biju mazliet sasities, sastaipījis redzokli… Tomēr uzreiz pielēcu…
NELĒKĀ, MUĻĶI, NELĒKĀ PAT DOMĀS, tu, piepampušais recekļa gabali
pieskrēju, pa ceļam izdalīju pienācīgu daudzumu savienotājšķidruma, aizlipināju plīsumu un izstiepu tevi gaisā. Bet tehniķis bija paspējis tik vien kā skafandru uzvilkt. Nē, jums, cilvēkiem, ar tiem saviem skafandriem lidot nav lemts. Kur nu, bez tā sava gaisa jūs ne no vietas nekustat!
Jā, pat Grass… tās minūtes… kamēr viņu atbrīvoja no skafandra… pēc tam atdzīvināja… tehniķi tev neļāva pat pieiet klāt… tās minūtes
Bet vēlāk, kad atnāci, atkal biji dzīvs, vesels un (vai arī man tikai tā likās) steidzies ieraudzīt mani, apstājies un sacīji:
- Enpes.
arī tehniķi mani tā sauca, bet es zināju, ka viņi saka NP neizceptais… tikai ne tu balss citāda vibrācija citāda
Tu sacīji:
- Vai zini, Enpes, kas tas par brīnumu, ka esi palicis dzīvs? Kas tā par brīnumu virkni? Sākot ar tavu rašanos.
Un apstājies it kā domas vidū…
Gribētos gan zināt, ko viņš toreiz nodomāja, Enpes!
Bet, atceries, arī tu apstājies domas vidū. Kaut kas, ko tu nevēlējies vaicāt. Ak, jā, raidītājs. Vai te ir kaut kas kopīgs?
Teici, daudz būtu gatavs atdot, lai saprastu. Bet tev nav, ko dot. Tātad uzzināsi par velti
Skolotāj, mana redzeslauka malā kaut kas divreiz sakustējās.
Patiešām. Pazibēja. Un vēl vienu reizi pirms tam, bet tad varbūt tikai likās.
Nē, es pazīstu šo kristālisko augu pastāvīgo šūpošanos. Ne jau tas.
Tās bija straujas kustības.
Zini, kopš vakar pagriezos, mans redzeslauks vēl vairāk sašaurinājies. Man vajadzētu izvilkt no savas apakšas redzošās rokas un izkārtot tās riņķī apkārt. Tad redzētu visu, kas ap mani. Bet kam gan tas vajadzīgs? Iztikšu. Aizsniegšu viņus ar perifēro redzi.
kādēļ tu teici "viņus"? Enpēs, vai tiešām tu jau saproti, ko tas nozīmē?
Jā, aizspruka. Jau tuvāk. Un divi uzreiz! Man nav bail, Skolotāj. Ja arī viņi man kaut ko izdarīs jo ātrāk, jo labāk. nejau tāpēc tu nebaidies
Kad apstājas, es viņus neredzu. Bet vajadzētu redzēt. Mēģināšu paplašināt savu redzeslauku. Iesākumam atbrīvošu kreiso redzokli.
Nē, tā nekas nesanāks. Maksās tikpat. Velc visas četras uzreiz.
Sagatavojies, skaitu: Viens, divi un… trī-
V
Piecdesmit septiņi, desmit piecdesmit septiņi, desmit kas tas ir?
neēd nedzer bet vienmēr dzīvs Pulkstenis.
Tiešā saikne ar smadzenēm. Tas ir viens. Otrs: iesūc plēvīti, Enpes. Nevaru, esmu izžuvis. Nu, uz priekšu, uz priekšu. Bet… es plaisāju. Tek asinis. Neizdodas. Pacenties. Šodien ir vērts. Ir, kā dēļ. Sasodītie redzokļi. Kā tie protestē! Ak, ja man to nebūtu! Sāpēs, līdz nomiršu.
Toties ko tu ieraudzīsi!
Piecdesmit septiņi, trīsdesmit.
Gras, tu vēl nezini, ko es redzu. Šķiet, viņu ir vismaz trīs. Divi ielīda kristālu biezoknī. Bet viens re, skrien šurpu! Mazās kopijas! Tomēr sagaidīju. Uzmini, kā tie izskatās! Oho, kā vicina savus mazos redzoklīšus! Man tie nepievērš uzmanību, un, protams, tas arī nav vajadzīgs. Tiem svarīgi ir tikai kristāli. Neatminēji, kā tie izskatās? Labi, pateikšu: tā kā es, ja būtu bijis mazs. Bet es piedzimu uzreiz liels un prātīgs.
Viņiem dzīve būs vieglāka. Viņi visu apziņu dabūs, kad jau būs pielāgojušies šai jaunajai pasau…lei…
Smoku, tāpēc tā pauze translācijā. Tādu būs jo tālāk, jo vairāk. No sūcējvirsmas palikuši tikai daži ielāpiņi. Viss pārējais izžuvis un saplaisājis. No ieplīsumiem tek asinis. Aizvien vairāk. Šķiet, ilgāk par horu es neizvilkšu.
Toties viņi ir tik gludi un līdzeni, virsējais slānis vēl daļēji caurredzams. Un tas, kurš te skraidelēja apkārt, iedomājies tik, ko viņš tagad dara! Viņš iekāpa kristālkokā, paslēpās aiz lapas sienas, un, vai zini, tās lapas malas deformējas… varbūt viņš ir pie tās piesūcies un sūc barības vielas… ja tā, tad saki, Gras, vai Pavairošanas projekta grupa zināja, ka Pielāgošanās notiks tieši tā? Ka kopijas veidosies, biomasai iedarbojoties uz kristāliem? Redzu, ka biomasa ir vēl palikusi, un starp kristāliem redzu jaunu kopiju aizmetņus. Kas zina, cik to vēl būs?
Ahā, bet kur tas tagad rāpo? Pa labi, gar kuģa čaulas atlūzām, aizvien tālāk pa labi…
.. .jā, es smoku, tomēr, Gras, es apklusu ne tikai tāpēc… varbūt man vienkārši rēgojas?
Gras, kas te notiek?
Jā, es atceros, ka kuģa čaula veidota no formētā metāla. Atsevišķi tā segmenti spēj samīlēties un paši kustēties lai tos nevajadzētu nēsāt. Tu teici, ka atlidojis es no kuģa čaulas uzcelšu māju… Tad, raug, zini, ka divas atlūzas saritinājās un aizripoja uz kraujas pusi. Jā, labajā pusē ir krauja, bet, kamēr nebiju izvilcis zem sevis iespiestos redzokļus, es to neredzēju. Guļu pavisam netālu no tās. Un tas muļķa radījums pierāpoja tieši pie pašas malas. Atlūzas sasniedza krauju pirms viņa, atritinājās un aizšķērsoja viņam ceļu. Jā, saprotu, tās orientējas pēc viņa izstarotās vibrācijas. Bet atbildi kas gan tām piegādā enerģiju? Kas sūta programmu, kura vada to izturēšanos?