Citu atbildi es nevaru atrast.
Tātad "Chist Ait" ir sakari ar Haasva III un manu bijušo kuģi. Un tā pa LH laukiem sūta kuģim, bijušajam kuģim, enerģiju.
Bet tas nozīmē, ka arī tu mani dzirdi. Uztvērējs ir sadauzīts, es nedzirdu tavus vārdus, taču esmu saņēmis atbildi! Tā ir manā acu priekšā!
Lai svētīts Luelebs un viņa nemirstīgie lauki! Cilvēki viņa vārdu iemūžinājuši tikai ar diviem burtiem LH. Bet es domāju, ka ar to nepietiek. Lai šīs planētas otru augstāko virsotni nosauc viņa vārdā! 1 ada ir mana pēdējā vēlēšanās. Augstāko kalnu, protams, lai nosauc tavējā. Parūpējies par to, Gras. Protams, ja spēsi rast kopīgu valodu ar tiem draudziņiem, kas tagad kārstās pa kristālkokiem. Jo nu viņi ir šejienes iedzimtie.
Ak, Graš, slikti, ka lietoju to afomozemu, tā gribētos saglabāt skaidru prātu, kamēr runāju ar tevi. Taču to plēvīšu te ir tik daudz. Un visas, kā mums skaidroja, "sevišķi smagiem gadījumiem". Vai tiešām jūs bijāt Navigatoriem ieplānojuši tik daudz grūtību? Un, ja jau katra deva atņem piecus dzīves gadus, tad saliekot visas… zini, cilvēki tik ilgi nedzīvo.
Nezinu, cik ilgi dzīvot bija paredzēts man.
Tomēr centīšos līdz pēdējam runāt saprātīgi.
Vai tas, ka biomasa, izšķīdusi uz akmeņiem, negāja bojā un ka no tās izveidojās kopijas, ari ir brīnums? Un tas, ka "Chist Ait" nodibināja sakarus ar mani, lai piegādātu enerģiju? Šī enerģija baro arī manu raidītāju. Vai tie joprojām ir līdz ar Zahomeira nāvi sākušies brīnumi?
Tie ir tikai loģiski izrietoši notikumi.
Vienkārši tajā pusotra gada ilgajā manas dzīves laikā Pavairošanas projekta grupa noskaidroja: lai mēs, Navigatori, varētu piedzimt, Zahomeiram noteikti bija jāiet bojā. Agejidi kamerai bija jāsprāgst. Biomasai bija jāsaņem satricinājums. Sprādziena laikā sajaucās Zahomeira attēla matrice, tādēļ Navigatori iznāca nevis cilvēkiem, bet gan nomācošiem briesmekļiem (vismaz tā cilvēkiem šķita) līdzīgi. Toties atbrīvojās enerģija, bez kuras nekas nebūtu radies. Un pirmajam šī doma atausa tieši tev, vai ne? Pēc tam, kad, manu izturību demonstrēdams, mūs izbiedēja sprāgstošais testeris.
Pirms mūsu izlidošanas Pavairošanas projekta zinātnieki precīzi zināja, kādi apstākļi jaunajām kopijām ir jārada.
Ja kuģis veiksmīgi nosēstos, biomasa paliktu neauglīga.
Kuģi vajadzēja sadauzīt, sašķaidīt.
Nevienam no Navigatoriem neradās šādas aizdomas, un, laikam gan, nekad arī neradīsies. Viņi droši vien uzreiz gājuši bojā. Jo pa LH man neviens neatbildēja.
Toties LH sakari starp kuģi un "Chist Ait" bija visu laiku. Un, tiklīdz es iegāju atmosfērā, vadību pārņēma "Chist Ait".
Un sūtīja kuģi piķēt tieši lejā, bet es zaudēju samaņu no sāpēm, kad kusa kuģa sāni. Mana, Navigatora, misija jau bija izpildīta.
"Chist Ait" sūtīja, "ChistAit" bija jāsadauza, "ChistAit" zināja es tā saku, lai izvairītos no vārdiem: tu, Gras, sadauzīji, tu zināji, tu…
………………………… vai izdosies vēlreiz ieelpot?
Mazās kopijas nerimst vienā vietā. Tās skraidelē aizvien tālāk un tālāk. Droši vien meklē labāku vietu. Parūpējieties, lai kuģa segmenti tām sekotu un aizsargātu. Jā, patiešām: atlūzas ripo tām pakaļ. Nezinu, kas būs vispirms: vai pēdējā no tām izzudīs manām acīm, vai arī es pārstāšu elpot. Vienalga, Skolotāj, savu uztvērēju tu jau vari izslēgt. sudraba lodīte izzūd rūsganā lapotnē
Ģedimins Beresņēvičs lietuvieŠu fantastika
TRlS LIETUVIEŠU FANTASTIKAS
Fantastiku mēdz uzskatīt par gandrīz vai internacionālu žanru. Tomēr, kā trāpīgi ievērojis japāņu rakstnieks fantasts Sake Komacu, tajā ir arī nacionālās savdabības molekulas. Ikvienā darbā arī ja tajā attēlota tāla nākotne vai tālas planētas ir saskatāmas autora tautības iezīmes.
Šī raksta mērķis nav analizēt, cik lietuviskuma rodams lietuviešu fantastikas žanra darbos. Tajā jūsu uzmanībai piedāvāju mūsu valsts fantastikas žanra koncentrētu apskatu.
Runāšu tikai par Lietuvā iznākušajiem fantastikas žanra darbiem, lai gan šo tēmu varētu paplašināt, iekļaujot arī emigrācijas autoru darbus un citās valodās rakstošo lietuviešu, tādu kā Aļģis Budris, vai lietuviešu izcelsmes fantastu, piemēram, Kira Buličova, daiļradi.
Kultūra un māksla ir cieši saistītas ar valsts vēsturi, tādēļ Lietuvas fantastika, tāpat kā tas noticis citās valstīs ar līdzīgu likteni, iedalāma trīs attīstības posmos: starpkaru laika, padomju un atgūtās neatkarības laika fantastikā. Starpkaru laikā lietuviešu fantastikas žanrs spēra pirmos soļus. Lietuvas fantastikas pionieri mācījās no H. Velsa, Ž. Verna, E. Berouza un citiem pasaulē pazīstamiem šī žanra meistariem. Padomju laikā viņu grāmatas tika spaidu kārtā aizmirstas kā buržuāzijas "dzeltenā literatūra", un jaunā rakstnieku paaudze bija spiesta orientēties tikai uz padomju standartiem. Tajā laikā veidojās tradicionālā zinātniskā fantastika. Fantasy un citi fantastikas žanra veidi varēja rasties tikai līdz ar Lietuvas neatkarības atgūšanu, kad atkal bija izdošanas brīvība un grāmatplauktos parādījās daudzpusīga mūsdienu ārzemju fantastika.
PIRMIE SOĻI
Par lietuviešu fantastikas aizsācēju uzskata Justu Piliponi (1907-1947). Pirmie viņa īsie stāsti, dažkārt parakstīti ar uzvārdu, citkārt ar Gesulis Justs pseidonīmu, žurnālā "Šaltinys" parādījās 1927. gadā. Nākamajā gadā iznāca pirmā jaunā literāta grāmata "Ceļojums apkārt Lietuvai 80 dienās". Nav šaubu, ka šis grāmatas iecere tapusi Žila Verna daiļrades ietekmē. J. Piliponis rakstījis grāmatu pēc grāmatas. A. Petrausks, saimnieks, pie kura Piliponis nomājis istabu, liecina, ka rakstnieks rakstījis kā automāts, elpu neatvilkdams. Vienā vakarā izdomājis romāna sižetu, bet pa nedēļu vai divām uzrakstījis visu grāmatu.
J. Piliponis sarakstījis sešpadsmit darbus, kopā 28 sējumus. Pēdējā grāmata iznākusi 1939. gadā, kad autoram bija tikai 32 gadi. Rakstnieka produktivitāte un nevēlēšanās tekstus "pieslīpēt" atstāja iespaidu uz darbu kvalitāti. Minētais apstāklis un, iespējams, arī grāmatu tematika bija par iemeslu tam, ka tālaika Lietuvas literārajās aprindās J. Piliponis atzinību neguva. Toties viņa romāni ceļoja no rokas rokā, īpaši iecienīti tie bija pusaudžu un jaunatnes vidū. Intriģējošs sižets, eksotiskas zemes un neticami notikumi, minimāls dabas un darbības apstākļu apraksts, drosmīgi un godprātīgi varoņi… "No mana purva", "Galvaskauss zaļganajā koferi", "Balto velnu sala", "Četru dārgakmeņu laupītājs", "Vampīrs no Brijači pils" šādu un līdzīgu nosaukumu grāmatas rakstīja mūsu piedzīvojumu literatūras meistars.
1930. gadā sabiedrība "Dirva" izdeva Justa Pilipoņa fantastiskā romāna "Otrie pasaules plūdi" pirmo daļu. Otrā daļa iznāca 1934. gadā. Grāmatas sākumā plaši atklāta nākotnes vēsturiskā panorāma, aprakstīta jauna pasaules cilts arakīzi, kas radušies, saplūstot melnajai un dzeltenajai rasei. Arakīzi "izceļas ar sevišķu cietsirdību, nežēlību, drosmi un īpaši karstu temperamentu". Tie sašķēlušies daudzās atsevišķās ciltīs, kas karo savā starpā, un tikai XXXV gadsimta beigās Āzijas un Āfrikas melnie arakīzi paraksta Zelta miera līgumu, kam vēlāk pievienojas ari Amerikas un Austrālijas arakīzi. Miers turpinās divus gadsimtus. Bieži vien baltie melno valstīs ieņem augstus posteņus, vada armijas utt. Piemēram, pār Dižās Āzijas Neatkarīgo impēriju valda Lafajets, kas cēlies no senas franču lietuviešu cilts. XXXVII gadsimta beigās Lafajets nolemj izdarīt pasaules apvērsumu un, lai pakļautu baltos, sūta 150 miljonu karotāju armiju, kas, pārgājusi Urālu kalnus, pie Kaspijas jūras satriec balto karaspēku un, neviena netraucēta, aizsoļo uz Eiropu, pa ceļam visu iznīcinādama un nogalinādama. Lafajets jau grib armiju atsaukt, taču satrakojušies karotāji nepakļaujas un kopā ar Āfrikas arakīziem iznīcina baltos pavisam. Arī citās pasaules malās uzliesmo konflikti, un itin drīz karš pārņem visu zemeslodi.