PADOMJU LAIKS
Līdz sešdesmito gadu beigām padomju fantastikā dominēja tā sauktie "tuvā tēmējuma" darbi, kuros attēlota tuva nākotne, zinātnes sasniegumi un to pielietošana tautsaimniecībā, bet sižeta atdzīvināšanai noderēja spiegu mānija: ārvalstu diversanti cenšas uzzināt padomju zinātnieku noslēpumus, taču viņu nodomus, piepildīt traucē operatīvie drošības iestāžu darbinieki. Šī politiskā "virsbūve" darbā pildīja arī partokrātijas apoloģētu uzspiesto audzinošo uzdevumu, jo arī fantastikai, tāpat kā pārējām dzīves jomām, bija jābūt ideoloģizētai.
Šādas fantastikas tipisks pārstāvis Lietuvā bija krievs Igors Adabaševs, kurš kādu laiku dzīvojis Viļņā. Lietuviešu valodā iznākušas vairākas viņa fantastikas grāmatas: stāstu izlase "MR nolaupīšana" (1957) un romāns "Siltā Baltija" (1959). Paradoksāli, taču šī rakstnieka darbos attēlotie notikumi gandrīz vienmēr norisinās Lietuvā, kas ļoti reti vērojams vēlākajos lietuviešu fantastikas žanra darbos.
"Tuvā tēmējuma" fantastiku atgādina J. Česnuleviča sacerējumi. 1959. gadā žurnālā "Padomju Sieviete" bija lasāms viņa darbs "Nākotnes dzīvoklis", kuru varētu saukt par prognoziālo vīziju. Autors apraksta, kā laulāts pāris apmeklē eksperimentālo dzīvokli, kas iekārtots, izmantojot fotoelementus, pusvadītājus un ultraskaņu. Protams, ne jau visi 60. gadu beigu un 70. gadu sākuma lietuviešu fantastu darbi bija prognoziāli. Piemēram, S. Sļužinska stāstā "Notikums Luizitanijā" attēlota kapitālista mantrausība. Žurnālos publicētas arī fantastikas humoreskas.
Pirmais lietuviešu fantastikas darbs pēckara Lietuvā ir V. Smiļģa stāsts "Ceļojums uz Mēnesi", kas iznāca 1955. gadā, bet pirmā grāmata Vlada Miņa iso stāstu krājums "Uz zvaigznēm sagatavojušies" (1964). Vlads Miņus (dz. 1924) ir ķirurgs, kurš sarakstījis gan specializētas literatūras brošūras, gan populārzinātniskas grāmatas. Arī fantastikas žanra darbos autors zīmē savas profesijas nākotnes ainu. Piemēram, tiek aprakstīta sarežģīta operācija, kuras laikā autoavārijā sakropļoto muzikanta roku kauli tiek nomainīti pret jauniem, un vijolnieks atkal var spēlēt; tiek risinātas reģenerācijas problēmas, atklāta metodika, kā norūdīt barga klimata planētu pētīšanai pielāgotu cilvēka organismu; stāstīts par doktoru Artūru Merveili, kurš ar paša izgudrotā preparāta palīdzību padara pērtiķi saprātīgu, utt.
Tā sākās lietuviešu ceļš uz fantastiku padomju Lietuvā. Tik pieticīga mūsu pirmo pēckara fantastu raža ir ne tikai bargā politiskā klimata un saimnieciska sabrukuma dēļ sava loma te arī apstāklim, ka līdz 70. gadu vidum visi lietuviešu fantastikas darbi pirms publicēšanas bija jāpārtulko krieviski un jānosūta Maskavas cenzoriem.
īstais lietuviešu fantastikas "bums" sākās 1968. gadā, kad žurnālos cits pēc cita parādījās V. Norbuta, V. Mikaļoņa, vēlāk arī R. Kalonaiča īsie stāsti; tas turpinājās apmēram 10 gadus. Šajā laikā iznāca divas V. Norbuta, kā arī pirmās B. Balašēviča un K. Paulauska grāmatas, periodikā publicēts pa vienam vai diviem dažādu autoru īsajiem fantastikas stāstiem.
Nav šaubu, ka šādu Lietuvas fantastu radošo aktivitāti izraisīja vispārējais Padomju Savienības zinātniskās fantastikas pacēlums. Septiņdesmitajos gados krievu fantastikā saradās ne mazums talantīgu autoru, paplašinājās tēmu un problēmu loks, bet valsts izdevniecības s"aka izdot manāmi vairāk kā pašmāju, tā ārzemju fantastu darbus. Tas, protams, ietekmēja arī mūsu fantastikas meistarus. Palūkojoties arī uz vēlāko lietuviešu fantastikas literatūras attīstību, skaidri redzēsim, cik līdzīgi krievu un lietuviešu fantastikas kāpumi un kritumi ar divu trīs gadu nobīdi. Tas arī saprotams, jo izdevniecības politiku impērijas "nomalēm" diktēja no "varenā centra"…
Viens no spilgtākajiem mūsu šodienas fantastikas autoriem ir Vitauts Norbuts (1939-1991). Viņš studējis lietuviešu valodu un literaturu, strādājis dažādās iestādēs, laikrakstu redakcijās. 1970. gadā izdevniecība "Vaga" izdeva viņa garo stāstu "Nemirstības vienādojums", bet 1972. gadā īso stāstu krājumu "Skorpiona zīme". Vēlāk V. Norbuts cieta autoavārijā, ilgi un nopietni ārstējās. Pēc autora nāves par tuvinieku līdzekļiem izdota fantastiskā groteska "Samarieši".
"Nemirstības vienādojumā" attēlots XXVI gadsimts. Cilvēce sasniegusi augstu zinātnes un tehnikas attīstības līmeni. Ekspedīcijas lido uz zvaigznēm, tiek apgūtas okeāna dzīles. Grāmatas lappusēs sastopam arī agresīvi noskaņotus mehāniskās civilizācijas sūtņus uz Zemes, nepilnvērtības kompleksa mocītu mākslīgo cilvēku un citus tēlus. Darba galvenais varonis ir zinātnieks Gins Laukaitis, kurš risina nemirstības jautājumu. Pētnieks rada ierīci, kas spēj miljardiem reižu samazināt cilvēku. Eksperimenta laikā viņš nokļūst atomu pasaulē un pēc tam, kad pieredzējis ne mazums dažādu notikumu, veiksmīgi atgriežas.
Garstāstā tiek piedāvāts arī nemirstības īstenošanas veids: cilvēka organismā iesūtītas mikroraķetes ar nepieciešamajām daļiņām restaurēs nolietoto šūnu atomus. Tā no paaudzes paaudzē atjaunots cilvēks varēs dzīvot tūkstošiem gadu. Autors grāmatā apcerējis ari šāda cilvēka nemirstīguma iespējamās sekas. Vai tas nenovedīs pie bezgalīga cilvēku skaita Zemes virsū un ļaudis nebūs spiesti cīnīties maizes kumosa dēļ? Vai nedegradēsies zinātne, māksla un kultūra? Un kur tad vēl šāda sasnieguma neparedzamā ietekme uz cilvēka domāšanu un pašsajūtu! Grāmatu Norbuts beidz ar optimistisku noti: "Ja cilvēki kļūtu nemirstīgi, zinātnes attīstība kļūtu spraigāka… Cilvēci vairs nebremzētu elementāro zināšanu apguves process. Jaunās paaudzes nodarbotos ar savam idejām, tam nenāktos noņemties ar pusatrisinātām problēmām, jo šādu problēmu vienkārši vairs nebūtu."
Ne mazāk interesanti ir V. Norbuta īsie stāsti. "Skorpiona zīmes" varonis Veksfords Hoksberis ar fantovizora izgudrotāja profesora Semjuela Bretveita palīdzību pārceļas uz XVI gadsimtu un jūtas esam dramaturgs Bendžamens Džonsons. Fantovizors uztver telpā nekur nezūdošas cilvēku domas, atlasa tās un nosūta uz dzīvajiem neironiem, pastiprina vizuālos un akustiskos impulsus. Tādējādi stāsta varonis izdzīvo sen mirušā dramaturga dzīvi un radošās mokas. "Klusa okeāna liesmā" rakstīts par 1989. gadā, tas ir, pirms 200 gadiem pazudušo lietuviešu batiskafu "Undīne", kas gājis bojā, saduroties ar okeāna dzelmju biomasu, kura uzsūc dzelzi un fosforu. "Psihohronā" Anele Šalčūte no XIX gadsimta atrod puķes ziedam līdzīgu pazaudētu priekšmetu projekcionāli sinhronizēto laika virpuli un nonāk aizvēsturiskajā Meksikā, kur vietējo olmeku vidū sastop no nākotnes atsūtīto organisko androīdu Albenšteinu, kurš kaļ akmens galvas. Nākotnes zinātnieki baidās, ka, apstākļiem šādi iegrozoties, varētu izcelties vēsturiska kataklizma. Stāstā "Pēdējā diena surdopasaulē" autors apraksta uz Zemi atlidojušas savādas amorfas būtnes, kas savā starpā kontaktējas, mainot ķermeņa nokrāsas. Vērojot Zemes iedzīvotājus, būtnes saprot, ka te ir viņu kādreizējās mājas…
"Samariešus" V. Norbuts sāka rakstīt jau 1979. gadā "Trīs četras reizes pārrakstīju atbilstoši izdevniecību iegribām, pieredzēju vistīrāko varmācību pret autoru, " raksta fantasts. "Varbūt tas tādēļ, ka darbā iztirzātas tālas nākotnes ainas masu kultūras deģenerēšanās, laikus neizvērtētas informācijas pārpilnības sekas…"
Atšķirot $o fantastikas grotesku, nonākam starp realitāti un absurdu, kur tik daudz autora sarkasma, ironijas, asprātības, dažādu domu un fantastisku ideju. Savdabīgi eksperimenti, komiski birokrātiski sīkumi, nākotnes cilvēku sadzīves ainiņas, izlauzušās varoņu apziņas un zemapziņas plūsmas, dažādi tipi un tipini ar savām šikajām problēmiņām un plašajiem vērieniem, nebeidzamas tēlu vārdiskās batālijas, pompozi prātuļojumi par pienākumu, saistībām un atbildību savijas groteskā samariešu pasaules mozaīkā. Grāmata atgādina ar neierastiem instrumentiem veiktu cilvēka dvēseles anatomijas studiju un nebūt nav "viegls kumosiņš". Darbs sarakstits mākslinieciskā, sulīgā valodā.