Kaut ko viņam gribēju uzsaukt, bet nespēju. Ne tikai tāpēc, ka man pietrūktu spēka. Manas miesas bija kā sarautas krampjos. Bailes! Neizsakāmas, dzīvnieciskas šausmas pārņēmušas mani, kad sapratu, ka miršu. Nekad vēl man nav bijušas tādas bailes! No manis nebija palicis pāri nekas es biju vienvienīgas bailes!
Acu āboli sacietējuši, āda saplaisājusi un sasprēgājusi tūkstoš gabaliņos. Es pacēlu galvu un skatījos nopakaļ Svētraģim, kas attālinājās aulekšiem. Tas, ko ieraudzīju, mani satrieca pavisam. Kaut kas pasaulē bija pārvērties. Nē, nevis pasaulē, bet gan manī! Pārvērties biju es.
Es biju pārvērties par ķirzaku.
Man lemts nomirt ķirzakas izskatā. Mans prāts piepeši apskaidrojies. Esmu sapratis visu līdz pēdējam.
Maldījušies bijām mēs abi gan Varšis, gan es. Jučis nepavisam nav vainīgs, tāpat kā nav vainojama Kentaura zīme, liktenis vai dievi. Tās bijušas vienas vienīgas bailes, kuras pārvērtušas par pretīgiem rāpuļiem, par dzīvniekiem mūs manu sievu Visvari un mani. Nekas cits, tikai tās, šīs sajūtas, kuras nav savienojamas ar cilvēka dabu un tomēr cilvēku pārņem, ir cēlonis tam ļaunumam, kas mūs piemeklējis. Bailes izzust, nespēja rotaļāties ar savām sajūtām un izjūtām, nespēja jūsmot par skaņām un krāsām, bailes it visu zaudēt.
Ja tieši ar tādu pašu spēku mēs būtu ļāvušies laimei, mēs gluži vienkārši būtu izkusuši gaisā. Bet mēs bijām baidījušies. Mūs bija pārņēmušas šausmas par savu dzīvību.
Par tādiem mūs padarījušas bailes.
Vai patiesi katrā ziņā jāmirst, lai spētu nākt pie šādas atziņas?
Mana nabaga Visvare, mana nabaga gudrā meitene! Cik drausmīgi tev toreiz bija vajadzējis baidīties no manis…
Mēģināju paslieties uz četrām kājām un palīst, bet no manis šaltīm gāzās asinis, pārplūdinādamas zālāju. Nespēju ne pakustēties. Jutu, ka man kāds pieglaužas. Pagriezu galvu un ieraudzīju VIŅU. Ķirzaka, tāda pati kā es, ar sānos izrautu milzīgu brūci, bija atrāpojusi pie manis un atgūlusies līdzās tā, ka nebija palikusi ne spraudziņa. Valgā mēle nolaizīja manu kaklu.
Mēs kunigs Utenis un viņa sieva Visvare, Kentaura ģerboņa radinieki, mēs divi cilvēki, vīrietis un sieviete, kuri pārdzīvojuši neredzēti spēcīgas jūtas, mēs divas
ķirzakas ar dzintarkrāsas acīm mirām rasotajā zālē, vasaras rīta saulei lecot.
Tas, kas mūs izšķīris, atkal mūs bija savienojis. Esi laimīgs, dēls!
Ģedimins Kuļikausks pieminekĻu meistars
Tiklīdz Jaspis palūkojās pa mājas ziemeļu logu, skats piepeši tā kā samācās un, sācis līdzināties duļķainam ābolu ķīselim, netīkami spieda acis. Pat briļļu slaucīšana piedurknē necik nelīdzēja. Sabiezējušais, drebošais gaiss kā tumšs, spīdīgs receklis draudīgi karājās kādus 200 metrus attālu. Gandrīz precīza kupola veidā šī putra bija apņēmusi pelēku divstāvu celtni un nojumes pie tās. "Kā apgāzta bļoda," iespējams, sacītu tante Bezālija. Noskaņojums no šī skata mēdza sabojāties uz kādu stundu vai divām (starp citu, no tantes tāpat).
Nemazgātais loga stikls, šī nedzīvā, ar matētu spīdumu apvilktā govs acs, bija appelējis, kaut kādu sažuvušu, baltu un caurredzamu lāsīšu traipiem un notecējumiem klāts. Sīku, zaļu ķērpju punktiņiem izraibināts (jo īpaši loga apakšējā trešdaļa).
Tomēr tas vien šo skatu izskaidrot nespēja, jo neviens nekad nebija mazgājis arī pārējos mājas logus, tomēr pa tiem neko tamlīdzīgu ieraudzīt nevarēja. Tātad stikls nebija vainīgs. To vainot Jaspis bija pārstājis jau tad, kad viņam bija kādi deviņi gadi. Acīmredzot samaitāts ir pats gaiss ap celtni. Smirdošs kā aizaudzis ezers karstā vasaras dienā. Nebija šaubu, ka te sava loma pienācās arī sasodītajai drebēšanai, neskanīgajai šņākoņai, kas kaut kādā veidā bija sagrozījusi gaisu un pārmākusi pat divu blakus augošo bērziņu šalkoņu, ļaunais Oreinšteins bija gandrīz pārliecināts ja ziemelis stiprāk uzpūstu un logs nejauši būtu palicis neaizvērts, visa šī masa sagāztos istabā, piepildītu telpu un viņš smaktu, pa to mētādamies. Par laimi, loga aizvirtņi bija stingri.
"Tas no putekļiem," uz soliņa garlaikodamies un sānus saulītē sildīdams, viņam reiz bija sacījis pensionārs Maspo (Jaspis zināja, ka, nevienam neredzot protams, izņemot viņu! ,vecis mēdza veikli ieraut no mazītiņas pudelītes, ko slēpa angļu žaketes iekškabatā. Tātad varēja teikt, ka viņš sildījās pat divējādi!) "Jā, tas ir to dēļ," Maspo noklepojies bija atkārtojis. "Miljoniem smalku akmens daļiņu lidinās ap to velna kaltuvi. Taisnību sakot, ne mazums to atlido arī šurp un kā adatas izalo mūsu plaušas, tā ka nevajag ne pīpēt… Un lai mani Pērkons sasper, ka savs desmits pilsētiņas iedzīvotāju jau nav no tā atstiepuši kājas!"
Pilsētiņas rietumu pusē Jaspja mājas bija turpat vai pēdējās, no pieminekļu darbnīcas tās šķīra tikai augļu dārzs, sakņu dārziņi un ar gaišbrūnu granti nobērts lauku celiņš, bet aiz tā garu, skabargainu dēļu sēta. Pa šo celiņu darbnīcā ieradās skumju apņemti klienti. Tādi paši ari aizbrauca, uzzinājuši pieminekļu cenas. Jaspim bija iespēja to visu vērot pa jau minēto otrā stāva logu. Ar tālskati. Viņš vēroja ilgi, cenšoties nepalaist garām ne mazāko sīkumu. Viņu interesēja ne tikai ziemeļu puse. Otrajam stāvam bija četri logi uz visām galvenajām pasaules pusēm, gluži kā tādam skatu laukumam. It kā tēvs, māju ceļot, butu paredzējis, ka reiz… Tad nu viņš skatījās. Piemēram, kā kaimiņiene Ozēnija ravē sīpolus. Sākumā saliekusies. Pēc tam jau pietupjas. Bet vēl vēlāk sāk pa dārzu rāpot uz ceļiem, it kā lūgtos Dievam lietu priekš kalstošās zemes vai ķertu kurmjus. Viņas garā, resnā bize velkas nopakaļ, teju vai skardama zemi, bet aizmugurē paliek divas pamatīgu ceļgalu atstātas sliedes, starp kurām laiski iztaisnojas sīpolu vaga. Nabadzīte. Vecmeita. Vai arī tas pats Maspo iedomājas, ka tumsā neviens neredzēs, kā viņš uz garajiem elektrolīnijas vadiem uzmet kaut kādus stiepļu kāšus. Skaidrs, ka zog elektroenerģiju. Pilsētiņā taču jau pāris reižu bija parādījušies divi zilos kombinezonos tērpti kompānijas darbinieki un mēģinājuši noskaidrot noslēpumainus elektrības zudumus. Viņiem tas, protams, neizdevās. Jaspim viņi netika taujājuši, un, ja arī būtu, nez vai būtu Maspo nodevis, viņam večuks patika.
Grrrržīhvennnn! Bija sabrukusi no tukšām alus skārdenēm celtā piramīda. Lamāšanās sulīga, vecmodīga, salīdzinot ar tagadējo, pat savdabīgi naiva un nevainīga. Un smagas elšanas pavadīta, jo tante jau kāpa pa trepēm. Oreinšteins ātri iegrūda tālskati zamšādas futrālī un nobāza nelielajā nišā zem palodzes. To aizsedza ar līmlenti pielīmētu sāniski atveramu tapetes gabalu. Vēl slēptuvē gulēja piedauzīgu kāršu komplekts.
Soļi (plakšķināšana ar indiešu čībām, ko viņš bija uzdāvinājis pērnajos Ziemassvētkos) tuvojās. Tā. Tagad piecpadsmitais pakāpiens, otrā trauksmes zona. Rībēdams sāņus aizripo spainis. Un no savu trīs metru augstuma triecas pret lakoto koka grīdu. Brržamvīhn! Varbūt pat ielieksies.
Tu, čūskulēn, varbūt arī uz galvas man kādu spaini uzlaidīsi? Beze pārkāpa istabas slieksni. Un, atbildi negaidīdama, sāka ložņāt pa istabu, palaikam izsaukdamās: Un kas tad te? Ak Dievs! Kāda cūcība! Oreinšteins demonstratīvi nolika atvērto grāmatu uz galda. "Histēriķe," simto reizi domās konstatēja Jaspis. Kur manis dāvātā māla tasīšu servīze? Dzimšanas… Dzimšanas dienas dāvana… Ak! Tu esi to saplēsis! "Vecā muļķe," viņš, jau sapīkdams, nodomāja. "Es tikai vienu krūzīti iešķēlu, kad stūmu to sasodīto servīzi plauktā…" Šņākdama un burkšķēdama vecā kaza okšķerējās pa Jaspja mantām, skaļi izkliedzot neīstus šausmu un līdzjūtības izsaucienus. Būtu uzkarinājis pie sienas krustu, viņa visbeidzot ķērās pie sava mīļākā psalma, un ik dienas lūgtu Dievam kungam veselību… Piepeši Bezālija apklusa, jaunā Oreinšteina tumšo acu asā skatiena vai pie sienas piekalta. Atvaino, viņa samulsusi izdvesa. Piedod, bērniņ, pati nejutu, kā… Tu taču to nevari… Es pati piekāršu… Es… Atnesīšu tev pienu… Un izmetās pa durvīm. Samulsusi viņa pukstēdama ātri kāpa lejup pa pakāpieniem, un Jaspim uz bridi pat kļuva viņas žēl. Mātes vecākā māsa, nelaimīgi apprecējusies, jo vīrs jau pēc sešiem mēnešiem lielās mokās nomiris no vēža… Tā arī vairs nekad pie vīra neizgājusi, savus trīsdesmit gadus drūmi dzīvojusi atraitnēs un pārvērtusies par vecu, riebīgu īgņu… Līdz gluži negaidīti bija radusies vajadzība pēc viņas pakalpojumiem… Jaspis ar invalīdu ratiņiem klusi piebrauca pie tantes pusvirus atstātajām durvīm un aizvēra tās. Tad pagriezās uz pretējo pusi un aizripināja ratiņus pie dienvidu loga. Jau gandrīz trīs, Ozēnijai drīz vajadzētu sākt skaldīt malku bērza bluķēnu kaudzi, ko viņas pagalmā pirms nedēļas bija izgāzusi biedrības smagā mašīna. Būs interesanti pavērot.