Diāna Gabaldone
Spāre dzintarā 2
“Diānas Gabaldones romāns “Spāre dzintarā” aizraujošs vēstījums, kas ietver sevī vēsturi, mītus un neierobežotu fantāzijas lidojumu… Patiešām triumfs! Nav iespējams nolikt malā, iekams nav izlasīta pēdējā romāna lappuse.”
Publishers Weekly
“Diāna Gabaldone ir dzimusi rakstniece… Viņas spēja vienlaikus izmantot vēsturiskās detaļas un atklāt pārsteidzošu mīlas stāstu vēlreiz apstiprina faktu, ka D. Gabaldone ir galvas tiesu pārāka par citiem sava laika un žanra rakstniekiem.”
Arizona Republic
“Iesakām nelaist garām nevienu no Diānas Gabaldones “Svešzemnieces” sērijas romāniem! Aizraujošs bestsellers, kas ar neatslābstošu interesi liek sekot Klēras Rendelas ceļojumam cauri gadsimtiem 18. gadsimta Skotija un Francija un 20. gadsimta Anglija, tālaika politiskie notikumi un personālijas, cilvēku savstarpējo attiecību līkloči un… mīlestība cauri laikiem, attālumiem, gadsimtiem…”
Daily News
“Šis romantiskais ceļojums laikā priecēs visus, kas ir gaidījuši sērijas “Svešzemniece” turpinājumu! Fantāzijas un konkrētu vēsturisko notikumu savijums… kaisle un mīla, cīņa par varu, nodevība un nebeidzami piedzīvojumi! Turklāt laika noteiktie ierobežojumi vienkārši nepastāv!”
Booklist
“Romānā “Spāre dzintarā” Diāna Gabaldone ir spējusi saglabāt spriedzi, lasītprieku un vēlmi uzzināt, ar ko tas viss beigsies, līdz pat pēdējai romāna lappusei…
1968. gadā Klēra Rendela un viņas meita Brianna nonāk Skotijā, kur reiz starp akmeņu lokiem bija sācies viņas ceļojums pagātnē. Pagātne… tagadne… Vai, izmainot kaut ko pagātnē, mainās ari tagadne? Un vai cilvēks ir tiesīgs tai visā iejaukties?”
Kirkus Reviews
Ceturtā daļa Skandāls
.
22 nodaļa Karaliskais stallis
Kariete lēnām kratījās pa īpaši grambainu ceļa posmu, kuru ziemas sals un pavasara stiprās lietusgāzmas bija izdangājuši briesmīgās bedrēs. Šis gads bija padevies lietains; pat tagad, vasaras sākumā, zem ceļmalā lekni saaugušajiem ērkšķogu krūmiem bija patvērušās mitras, dubļainas lāmas.
Džeimijs sēdēja man blakus uz viena no sēdekļiem šaura, polsterēta sola. Uz otra, stūri iezvēlies, saldā miegā gulēja Fērguss, kura galva klanījās līdzi karietes šūpām kā lellei, kurai kakla vietā ielikta atspere. Iekšā bija silts, un, kad vien uzbraucām uz sausas zemes laukumiņa, sacēlās nelieli zeltainu putekļu virpuļi, kas pa logiem spiedās iekšā karietē.
Sākumā mēs lāgiem apmainījāmies ar nejaušām piezīmēm par apkārt redzamo ainavu, par mūsu brauciena mērķi karaliskajiem staļļiem Aržantānā par šādām tādām tenkām, kas nodrošināja dienišķo maizi galminieku un darījumu aprindu ļaužu mēlēm. Iespējams, ka ari es, karietes šūpošanās un siltās dienas ieaijāta, biju iesnaudusies, bet mana auguma mainīgās formas neļāva ilgi palikt vienā pozā un no kratīšanās man sāpēja mugura. Turklāt bērns kļuva arvien aktīvāks, un pirmo kustību tikko jaušamās trīsas bija pārtapušas par sīkiem, bet asiem spērieniem un dunkām; savā ziņā tie bija patīkami, tomēr neievērot tos nebija iespējams.
- Varbūt tev vajadzēja palikt mājās, Armaliet, Džeimijs ierunājās, saraucis pieri, kad es atkal sagrozījos, lai iekārtotos ērtāk.
- Man nekas nekaiš. Es pasmaidīju. Tikai nevaru atrast ērtāko pozu. Turklāt būtu ārkārtīgi žēl palaist garām to visu. Un es pamāju uz karietes logu, aiz kura starp tumšu, slaidu papeļu rindām, kas bija sastādītas aizvējam, pletās plaši tīrumi, koši zaļi kā smaragdi. Nieks par putekļiem, lauku svaigais gaiss pēc pilsētas smacīgajām un smirdošajām dvakām un Eņģeļu slimnīcas medicīniskajiem izgarojumiem likās atspirdzinošs un reibinošs.
Luijs kā piesardzīgu labvēlības žestu par angļu diplomātiskajām iniciatīvām bija piekritis, ka Sendringemas hercogs Aržantānas karaliskajos staļļos drīkst iegādāties četras Peršeronu šķirnes vaislas ķēves, lai uzlabotu asins sastāvu nelielajā darba zirgu ganāmpulkā, kurš Viņa Gaišībai piederēja Anglijā. Tāpēc Viņa Gaišība hercogs šodien viesojās Aržantānā un bija uzaicinājis Džeimiju braukt līdzi, lai tas ar padomu palīdzētu izvēlēties ķēves. Ielūgums tika izteikts kādās vakariņās, un viesi aizrunājās tik tālu, ka beigu beigās šis apmeklējums izvērtās par veselu ceļojumu ar pikniku, kurā četrās karietēs devās vairākas dāmas un kungi no galma.
- Kā tu domā, vai tā ir laba zīme? es jautāju, drošs paliek drošs pārliecinājusies, ka mūsu ceļabiedri patiešām ir cieši aizmiguši. Es runāju par to, ka Luijs atļāvis hercogam pirkt zirgus. Ja viņš izdara tādus reveransus pret angļiem, tad acīmredzot nav noskaņots just līdzi Džeimsam Stjuartam vismaz atklāti.
Džeimijs noraidoši papurināja galvu. Viņš stingri atteicās valkāt parūku, un viņa uzkrītošais, pareizi veidotais pauris ar apcirptajiem matiem šad tad galmā sacēla nopietnu satraukumu. Šobrīd tādai frizūrai bija zināmas priekšrocības lai ari uz garā, taisnā deguna vizēja sīka sviedru rasiņa, viņš ne tuvu nebija tik sanīcis kā es.
- Nē, tagad esmu gandrīz pārliecināts, ka Luijs nedomā ielaisties ar Stjuartiem nekādās darīšanās katrā ziņā attiecībā uz sēšanos tronī. Divemē kungs man apgalvoja, ka Padome ir pilnīgi noskaņota pret to; kaut ari iespējams, ka Luijs pēdīgi padosies pāvesta atgādinājumiem tiktāl, ka izsniegs Čārlzam nelielu pabalstu, bet sagādāt Stjuartiem Francijā īpašu stāvokli viņš nav noskaņots.
kamēr Anglijas Džordijs raugās viņam uz pirkstiem. Šodien Džeimijs pledu bija pārlicis pār plecu un saspraudis ar brošu skaisto rotu māsa bija atsūtījusi no Skotijas; divu skrejošu briežu augumi, galvām un astēm saskaroties, veidoja apli. Viņš satvēra pleda malu un ar to noslaucīja seju.
- Liekas, ka pēdējos mēnešos esmu runājis ar visiem puslīdz ietekmīgiem baņķieriem Parīzē, un viņi visi kā viens pret šo darījumu izturas vienaldzīgi. Viņš savilka lūpas skābā smaidiņā.
- Naudas nav tik daudz, lai kāds vēlētos apmaksāt tādu nedrošu ieceri kā Stjuartu varas atjaunošana.
- Un tātad, es ievaidējos, izstaipot muguru, atliek tikai Spānija.
Džeimijs pamāja ar galvu. Tā ir. Un Dūgals Makenzijs. Viņš izskatījās tik pašapmierināts, ka es ieintriģēta saslējos sēdeklī.
- Vai esi saņēmis no viņa kādu ziņu? Kaut ari sākotnēji Dūgals bija izturējies piesardzīgi, viņš bija noticējis, ka Džeimijs ir lojāls jakobltu kustības atbalstītājs, un parastais šifrēto vēstuļu guvums tika papildināts ar vairākiem slepeniem paziņojumiem, ko no Spānijas atsūtīja Dūgals, Džeimijam vajadzēja tos izlasīt un nodot tālāk Čārlzam Stjuartam.
- Jā, esmu. Pēc Džeimija sejas izteiksmes spriedu, ka ziņas ir labas, un tā patiešām bija taču ne Stjuartiem.
- Filips atteicies sniegt palīdzību Stjuartiem, viņš sacīja. Redzi, viņš saņēmis ziņas no pāvesta kancelejas Spānijai jāturas pa gabalu no jautājuma par Skotijas troni.
- Vai mēs zinām, kādēļ tā? Pēdējā reizē no pāvesta sūtņa tika pārtvertas vairākas vēstules, bet, tā kā tās visas bija paredzētas Džeimsam vai Čārlzam Stjuartiem, ļoti ticams, ka tajās nebija pieminētas Viņa Svētības sarunas ar Spāniju.
- Dūgals domā, Ica viņš zina. Džeimijs nosmējās. Un Dūgals ir patiesi apskaities. Gandrīz veselu mēnesi viņam vajadzējis gaidīt kā uz ūdens kustēšanos Toledo un beigās dabūjis braukt projām tikai ar miglainiem solījumiem, ka palīdzība tikšot sniegta, “kad