- Labāk pagaidi, kamēr es tieku uz klāja, un tikai tad ņem to dziru iekšā. Ja nav liecinieku, tad kapteinis var izvēlēties vieglāko ceļu un naktī vienkārši pārlidināt tevi pāri bortam kuģa pakaļgalā.
Mērtegs norūcās.
- Kā ta’. Lai tik paprovē. Sīkstais vīrelis pieskārās sava dunča spalam, un vārdu “paprovēt” viņš izrunāja ar nelielu, ironisku uzsvaru.
Džeimijs, pieri saraucis, skatījās uz savu sabiedroto.
- Tikai pats neaizmirsti. Jāizskatās, ka esi saslimis ar bakām. Ja paveiksies, viņi baidīsies tev pieskarties, bet katram gadījumam… pagaidi, kamēr mani var sasaukt un esam labu gabalu no krasta.
- Mmphm.
Es lūkojos te uz vienu, te uz otru sazvērnieku. Lai cik neticami liktos, mūsu plāns varēja izdoties. Ja paveiksies pārliecināt kuģa
kapteini, ka viens no pasažieriem ir slims ar bakām, viņš nekādā gadījumā nevedis kuģi uz Havras ostu, kur Francijas veselības aizsardzības noteikumi liktu to iznicināt. Tāpēc, saskāries ar nepieciešamību vest kravu atpakaļ uz Lisabonu un negūt peļņu no brauciena vai zaudēt divas nedēļas Orvjeto, kamēr ziņas sasniedz Parīzi, viņš tikpat labi var piekrist pārdot kravu turīgajam skotu tirgotājam, kurš tikko uzkāpis uz kuģa.
Pats galvenais šajā karnevālā bija notēlot baku upuri. Džeimijs bija brīvprātīgi pieteicies kļūt par izmēģinājuma trusīti zāļu pārbaudei, un tās bija iedarbojušās lieliski. Gaišā āda dažu minūšu laikā bija pietvīkusi tumši sarkana, nātru sula uzreiz radīja izsitumus, kurus kuģa ārsts vai panikas pārņemtais kapteinis viegli varētu noturēt par bakām. Ja tomēr paliktu kādas šaubas, rubijas iekrāsotais urīns deva pilnīgi nevainojamu ilūziju, ka cilvēks čurā asinis, gluži kā tie, kuriem bakas skārušas nieres.
-Jēzus Kristus! Džeimijs iesaucās satrūcies, lai gan zināja par zāļu radīto efektu.
- 0, baigi labi! es sajūsminājos, skatoties pāri vira plecam baltajā porcelāna naktspodā, kur uzkrājās koši sarkans šķidrums.
- Labāk, nekā es cerēju.
- Ak tā? Cik daudz laika vajag, lai iedarbība beigtos? Džeimijs bija jautājis, visai nervozi lūkodamies lejup.
- Dažas stundas, manuprāt, es teicu. Kāpēc prasi? Vai tev ir nepatīkama sajūta?
- Ne nu gluži nepatīkama, viņš teica kasoties. Drusku niez.
- Zālīte tur nav pie vainas, skābu ģīmi iejaucās Mērtegs.
- Tava vecuma puisietim tā ir parasta lieta.
Džeimijs uzsmaidīja krusttēvam.
- Vai tad tiešām atceries tik tālus laikus, ko?
- Tik tālus, kad tu vēl nebij dzimis, vai spēj to iedomāt, puikiņ? Mērtegs teica, nogrozot galvu.
Mazais skotu vīriņš tagad stūķēja sporanā pudelītes, katru rūpīgi savīkstot mīkstā ādas gabaliņā, lai nesaplīst.
- Tiklīdz varēšu, tā laidīšu ziņu par kuģa nosaukumu un izbraukšanas laiku. Un nepaies i’ mēnesis, kad satikšu tevi pie Spānijas krastiem. Pirms tam tak tu būsi ticis pie naudas?
Džeimijs pamāja ar galvu.
- O, kā ta’. Domāju, ka jaunnedēļ jau būs. Džeimija vadībā Džereda darījumi zēla un plauka, bet, lai nopirktu veselu kuģa kravu portvīna, vienlaikus pildot citus Freizeru nama līgumus, skaidras naudas tomēr nepietika. Taču šaha partijas bija nesušas augļus, un jaunais Divemē kungs, ievērojams baņķieris, labprāt bija devis garantiju, ka izsniegs tēva draugam apjomīgu aizdevumu.
- Žēl, ka nevaram to mantu atgādāt uz Parīzi, Džeimijs plānošanas laikā bija ieminējies, bet Senžermēns noteikti uzostu. Domāju, ka vislabāk būtu vīnu pārdot caur starpnieku Spānijā es pazīstu kādu lāga vīru Bilbao. Peļņa būs krietni mazāka nekā Francijā, un nodokļi augstāki, bet visu jau nevar dabūt, vai ne?
- Es izvēlētos atmaksāt Divernē aizdevumu, es teicu. Un, runājot par aizdevumiem… kāds ir Manceti kunga plāns attiecībā uz naudu, ko aizdevis Čārlzam Stjuartam?
- Dabūs pasvilpot, tā es vismaz domāju, Džeimijs jautri attrauca. Un sabojās Stjuartu labo slavu visu kontinenta baņķieru acīs.
- Nabaga vecajam Manceti tas būs smagi, es noteicu.
- Ak nu. Nav iespējams uzcept olas, nepārsitot čaumalu, kā teica mana vecmāmiņa.
- Tev nemaz nav vecmāmiņas, es atgādināju.
- Nav gan, Džeimijs atzina, bet, ja būtu, tad viņa tā teiktu. Viņš uz mirkli atmeta jautro noskaņu. Starp citu, tas nav godīgi pret Stjuartiem. Faktiski, ja kāds no jakobītu kungiem zinātu, ko es daru, viņi droši vien nosauktu to par nodevību, un viņiem būtu taisnība. Viņš paberzēja ar roku pieri, un es redzēju, cik liela nopietnība slēpās aiz uzspēlētās jautrības.
- Tur neko nevar darīt, Armaliet. Tev taisnība… un es jau sen esmu licis savu dzīvību uz spēles… beidzot jāizdara izvēle starp Čārlza Stjuarta centieniem un ellišķīgi daudzu skotu dzīvībām.
Man, par kura galvu izsludināta atlīdzība, nav lielas mīlestības pret karali Džordiju, bet es neredzu, ko citu varētu darīt.
Viņš sarauca pieri un izbrauca ar roku cauri matiem, kā viņš vienmēr darīja, kad domāja vai bija uztraucies.
- Ja būtu kādas izredzes, ka Čārlzs gūs uzvaru… jā, nu tad varētu būt citādi. Uzņemties risku, lai sasniegtu cēlu mērķi… bet tavas vēstures zināšanas liecina, ka viņš zaudēs, un man jāsaka: es pazīstu šo jaunekli, šķiet pilnīgi ticami, ka tev varētu būt taisnība. Uz spēles likti mani cilvēki, mana ģimene, un, ja viņu dzīvības cena ir bankas zelts… nu tad liekas, ka mans gods nav pārāk liels upuris.
Viņš puspajokam izmisumā paraustīja plecus.
- Tā nu esmu nonācis no Viņa Augstības vēstuļu zagšanas līdz bankas aplaupīšanai un pirātismam, un izskatās, ka cita ceļa nav.
Džeimijs brīdi klusēja, skatoties uz savām rokām, kas, cieši saņemtas, gulēja uz rakstāmgalda. Tad pagrieza galvu uz manu pusi un pasmaidīja.
- Bērnībā es ļoti gribēju kļūt par pirātu, viņš sacīja. Žēl, ka es nevaru likt pie jostas mačeti.
Es gulēju gultā, galvu un plecus atspiedusi pret spilvenu, rokas salikusi uz vēdera, un domāju. Kopš pirmās trauksmes asiņošana bija nenozīmīga un es jutos labi. Tomēr pat vismazākā smērēšanās šajā periodā bija iemesls bažām. Klusībā prātoju, kas notiktu, ja ļaunākais gadītos, kad Džeimijs būs Spānijā, bet no raizēšanās nekāda labuma nebija. Viņam vajadzēja doties projām; ar šo vīna kravu saistījās pārāk daudz likteņu, lai ļautu iejaukties jebkādām privātām lietām. Un, ja viss ritēs labi, viņš būs atpakaļ krietnu laiku pirms bērna dzimšanas.
Pašreizējā situācijā visas personīgās rūpes, lai cik nopietnas tās arī būtu, nācās atbīdīt malā. Čārlzs, nespējis apvaldīt savu nepacietību, bija slepus pastāstījis Džeimijam, ka viņam drīz vajadzēšot divus kuģus varbūt vēl vairāk -, un prasījis padomu par korpusa uzbūvi un to, kā uz klāja nostiprināt lielgabalu. Pēdējās vēstulēs,
ko no Romas bija rakstījis prinča tēvs, ieskanējās viegli jautājošs tonis ar savu jutīgo Burbonu degunu politikas laukā Džeimss Stjuarts bija saodis kaut ko aizdomīgu, bet skaidrs, ka vēl nebija saņēmis ziņas par to, ko sadomājis viņa dēls. Džeimijs, kurš līdz acīm bija ieracies atšifrētajā sarakstē, pieļāva, ka Spānijas Filips vēl nav ieminējies par Čārlza mēģinājumiem vai pāvesta interesi, bet arī Džeimsam Stjuartam bija savi spiegi.