Pēc brīža es pamanīju, ka Džeimija izturēšanās ir nedaudz mainījusies. Es uzmetu viņam ašu skatienu un redzēju, ka viņam klēpī aizvien vēl guļ atvērta grāmata, bet viņš vairs nešķīra lappuses patiesību sakot, pat neskatījās uz to. Viņš lūkojās uz mani vai, precīzāk, uz vietu, kur sākās rītakleitas atvērums, dažas collas zemāk, nekā prasītu stingras pieklājības normas, kas diez vai bija nepieciešamas, atrodoties gultā ar vīru.
Acis, kas no ilgām bija kļuvušas tumši zilas, raudzījās izklaidīgi, un es aptvēru, ka atturība, guļot blakus vīram šajos apstākļos, ir ja ne sabiedrības normu diktēta, tad vismaz saprātīga.
Pamanījis, ka es uz viņu skatos, Džeimijs piesarka un steidzīgi, ar pārspīlētu interesi atkal pievērsās grāmatai. Es pagriezos uz sāniem un uzliku roku viņam uz gurna.
- Saistoša lasāmviela? es apvaicājos, dīki viņu glāstīdama.
- Mphm. 0, kā ta’. Pietvīkums kļuva košāks, bet viņš joprojām neatrāva skatienu no grāmatas lappuses.
Pasmaidījusi pie sevis, es neuzkrītoši paslidināju roku zem segas. Grāmata iekrita gultā.
- Armaliet! viņš iesaucās. Tu zini, ka nedrīksti…
- Nē, es atteicu, bet tu drīksti. Vai pareizāk būtu teikt: es drīkstu tev.
Džeimijs stingri atrāva manu roku un atbīdīja atpakaļ.
- Nē, Armaliet. Tas nebūtu pareizi.
- Nebūtu pareizi? Es biju pārsteigta. Un kāpēc?
Viņš neveikli paknosījās, cenšoties izvairīties no mana skatiena.
- Nu, es… man nebūtu laba sajūta, Armaliet. Gūt baudu no tevis un nevarēt tev dot… nu, es nejustos labi, un viss.
Es sāku smieties un noliku galvu viņam uz ciskas.
- Džeimij, tu esi neizsakāmi mīļš!
- Es neesmu mīļš, viņš dusmojās. Bet es neesmu tik patmīlīgs… Klēra, izbeidz!
- Tu biji iecerējis gaidīt vēl vairākus mēnešus? es jautāju, turpinot iesākto.
- Es varētu, viņš teica ar visu šajos apstākļos iespējamo cieņu.
- Es gaidīju divdesmit divus gadus, un es varu…
- Nē, nevari. Es nometu segu un apbrīnoju formu, kas bija skaidri redzama pretī manai rokai. No mana pieskāriena tā dedzigi sakustējās, tiecoties augšup. Es nezinu, par ko Dievs tevi iecerējis izveidot, Džeimij Freizer, tikai ne par mūku.
Ar drošu roku es pacēlu uz augšu vīra naktskreklu.
- Bet… viņš iesāka.
- Divi pret vienu. Es pieliecos. Tu esi zaudējis.
Tuvākās dienas Džeimijs ļoti smagi strādāja, visu sagatavojot, lai vīna tirgošana viņa prombūtnes laikā ritētu bez īpašas pieskatīšanas. Tomēr gandrīz katru dienu viņš atrada brīdi, lai pēc pusdienām uznāktu augšā un pasēdētu kopā ar mani, tāpēc sagadījās, ka viņš bija istabā, kad tika pieteikts apmeklētājs. Viesi nebija nekas neparasts; ik pārdienu ieradās Luīze papļāpāt par grūtniecības norisi vai pavaidēt par zaudēto mīlestību kaut arī es klusībā domāju, ka Čārlzs viņai krietni vairāk patika kā cēlas atteikšanās objekts, nevis kā mīļākais. Viņa bija apsolījusi atnest man turku saldumus, un es gaidīju, ka durvīs parādīsies Luīzes apaļā, sārtā seja.
Taču, man par pārsteigumu, viesis izrādījās Forēza kungs. Pats Magnuss ieveda viņu manā dzīvojamā istabā un gandrīz māņticīgā bijībā paņēma viņa cepuri un apmetni.
Džeimijs par šo apmeklējumu izbrīnījās, bet piecēlās kājās, lai pieklājīgi sasveicinātos ar bendi un piedāvātu viņam kādu atspirdzinājumu.
- Parasti es nelietoju alkoholiskos dzērienus, Forēza kungs sacīja ar smaidu sejā. Bet es nekādā gadījumā nevēlos apvainot manas cienījamās kolēģes viesmīlību. Viņš galanti paklanījās pret dīvānu, uz kura es gulēju. Ceru, ka esat pie labas veselības, Freizera kundze?
- Jā, es piesardzīgi apstiprināju. Paldies. Netiku gudra, kam mums jāpateicas par godu uzņemt savā mājā bendi. Kaut arī Forēza kungs baudīja prestižu stāvokli sabiedrībā un par saviem oficiālajiem pakalpojumiem bija ticis pie ievērojamas turības, es šaubījos, vai sava amata dēļ viņš bieži saņem ielūgumus vakariņās. Man pēkšņi radās jautājums: vai bendem vispār bija kāda pieminēšanas vērta sabiedriskā dzīve?
Forēza kungs šķērsoja istabu un nolika uz dīvāna man blakus mazu sainīti, gandrīz kā vārnēnu tēvs, kas atnesis saviem putnēniem maltīti. Paturot prātā ziedi ar pakārto noziedznieku taukiem, es atturīgi paņēmu paciņu un pasvārstīju rokā; savam izmēram tā likās viegla un diezgan asi smaržoja.
- Neliela dāvaniņa no mātes Hildegardes, viņš paskaidroja. -Ja nemaldos, tas ir “viedo sievu” iecienīts līdzeklis. Viņa uzrakstījusi arī norādījumus, kā to lietot. Forēza kungs izņēma no iekškabatas salocītu, aizzīmogotu lapiņu un sniedza to man.
Es paošņāju paciņu. Aveņu lapas un akmeņlauzīte, vēl kaut kas, ko es nepazinu. Cerēju, ka māte Hildegarde pievienojusi arī sastāvdaļu sarakstu.
- Lūdzu, pasakiet mātei Hildegardei no manis paldies, es sacīju. Un kā visiem slimnīcā klājas? Man tiešām ļoti pietrūka darba ar pacientiem, tāpat arī mūķeņu un visu savādo dziedinātāju. Mēs brīdi papļāpājām par slimnīcu un tās darbiniekiem, Džeimijs lāgiem izteica kādu piezīmi, bet pārsvarā ar pieklājīgu smaidu uz lūpām tikai klausījās vai kad mūsu saruna ieguva pārāk klīnisku raksturu iebāza degunu dziļāk savā vīna glāzē.
- Cik žēl, es skumīgi noteicu, kad Forēza kungs bija izstāstījis, kā salicis sadragātu pleca lāpstiņu. Nekad neesmu redzējusi, kā to dara. Man nudien pietrūkst ķirurģiskā darba.
- Jā, man ari pietrūks. Forēza kungs pamāja ar galvu, iedzerdams mazu malciņu no glāzes. Tā vēl aizvien bija līdz pusei pilna; acīmredzot viņš nebija jokojis, sakot, ka atturas no stiprajiem dzērieniem.
-Jūs pametat Parīzi? Džeimijs, mazliet izbrīnījies, iejautājās.
Forēza kungs paraustīja plecus, garā mēteļa audums nošalca kā putna spalvas.
- Tikai uz laiku. Tomēr būšu projām gandrīz divus mēnešus. Patiesībā, kundze, viņš atkal palieca uz manu pusi galvu, tas ir galvenais iemesls, kādēļ šodien esmu pie jums ieradies.
- Ak tā?
-Jā. Redziet, es dodos uz Angliju, un man ienāca prātā, varbūt jūs, kundze, vēlētos nodot kādu ziņu, tas man būtu vienkāršāk par vienkāršu. Tas ir, ja ir kāds cilvēks, ar kuru jūs vēlētos sazināties, viņš savā ierastajā precizitātē piebilda.
Pametu skatienu uz Džeimiju, kura izteiksme gluži negaidot bija pārvērtusies no atklātas, pieklājīgu interesi apliecinošas sejas tā bija kļuvusi par patīkami smaidošu masku, kas noslēpa jebkādas domas. Svešs cilvēks atšķirību nepamanītu, bet es gan.
- Nē. Es vilcinājos ar atbildi. Man Anglijā nav ne draugu, ne radinieku; diemžēl man ar šo valsti vispār nav nekādu saišu, kopš es… kļuvu par atraitni. Kā parasti, jutu vieglu dūrienu, kad šādi runāju par Frenku, bet es atvairīju šīs domas.
Ja mana atbilde Forēza kungam likās savāda, tad viņš to neizrādīja. Tikai pamāja ar galvu un nolika savu neizdzerto glāzi.
- Saprotu. Tad jums patiešām paveicies, ka jums ir draugi šeit. Likās, ka vīrieša balsī skan brīdinājums, bet viņš neskatījās uz mani, jo bija pieliecies, lai pirms celšanās kājās sakārtotu zeķi.
- Tad apciemošu jūs pēc atgriešanās un ceru atrast jūs pie labas veselības.
- Kādas darīšanas liek jums doties uz Angliju, kungs? Džeimijs uzdeva tiešu jautājumu.
Forēza kungs, lūpas viegli savilcis smaidā, vērsās pie viņa. Piešķiebtā galva, spoži mirdzošās acis man vēlreiz lika apjaust šī vīra