- Bon voyageForēza kungs! viņš novēlēja. Un pateicos jums, viņa lūpas grīni sašķobījās, par jūsu ārkārtīgi pamācošo vizīti.
Džeimijs uzstāja, ka pats pavadīs viesi līdz durvīm. Palikusi viena, es piecēlos un piegāju pie loga. Tā stāvēju, trenējoties dziļajā elpošanā, līdz tumši zilā kariete nogriezās ap Gambožē ielas stūri.
Man aiz muguras atvērās durvis, un istabā ienāca Džeimijs. Viņš aizvien vēl rokā turēja papīra nazi. Noteiktiem soļiem šķērsojis telpu, viņš piegāja pie lielas ķīniešu vāzes netālu no kamīna un ar troksni iemeta tajā nazi, tad pagriezās pret mani un no visa spēka centās pasmaidīt.
- Nu, ja runājam par brīdinājumiem, viņš ieteicās, tas nu bij traki iedarbīgs.
Es nodrebinājos.
- Vai ne?
- Kā tu domā, kas viņu atsūtīja? Džeimijs jautāja. Māte Hildegarde?
- Laikam gan. Viņa mani brīdināja, kad mēs šifrējām mūziku. Viņa teica, ka tas, ko tu dari, ir bīstams pasākums. Cik bīstams, man nebija pielēcis līdz bendes apciemojumam. Es jau kādu laiku vairs nemokos ar sliktu dūšu no rītiem, bet tagad jutu, ka kļūst nelabi. “Ja kāds no jakobītu kungiem zinātu, ko es daru, nosauktu to par nodevību.” Un ko viņi pasāktu, ja nudien to uzzinātu?
Pēc visām ārējām pazīmēm Džeimijs bija lojāls jakobītu kustības atbalstītājs; šajā maskā viņš apciemoja Čārlzu, aicināja grāfu Merišalu vakariņās un grozījās galmā. Un līdz šim viņš bijis pietiekami izveicīgs, spēlējot šahu, staigājot pa krogiem un piedaloties iedzeršanās, lai izgāztu Stjuartu nodomus, vienlaikus ārēji it kā atbalstot tos. Izņemot mūs abus, vēl tikai Mērtegs zināja, ka mēs cenšamies kavēt Stjuartu sacelšanos, un pat viņam nebija ne jausmas, kāpēc mēs to vēlamies, vienkārši ticēja savam vadonim uz vārda, ka tā ir pareizi. Izlikšanās bija nepieciešama, kamēr darbojāmies Francijā. Bet tāda pati izlikšanās apzīmogotu Džeimiju par nodevēju, ja viņš jebkad spertu kāju uz angļu zemes.
Es, protams, biju to zinājusi, bet savā naivumā uzskatīju, ka nav lielas starpības starp to, ja tevi pakar kā ārpus likuma pasludinātu vai nonāvē kā nodevēju. Forēza kunga apciemojums bija šo naivumu kliedējis.
- Tu es briesmīgi mierīgs, es rājos. Mana sirds vēl sitās neritmiski, un rokas bija aukstas, bet sasvīdušas. Es noslaucīju tās pret kleitu un ieliku starp ceļiem, lai sasildītu.
Džeimijs viegli paraustīja plecus un veltīja man šķību smaidu.
- Nu, ir velnišķīgi daudz nepatīkamu veidu, kā nomirt, Armaliet. Un, ja kāds no tiem iekritīs manā daļā, man diez ko nepatiktu. Bet jautājums ir šāds: vai esmu tik nobijies, lai pārtrauktu uzsākto? Viņš apsēdās man blakus uz dīvāna un saņēma manu roku savējās. Plaukstas bija siltas, un, jūtot blakus viņa stipro augumu, es sāku nomierināties.
- Es to pārdomāju, Armaliet, tajās nedēļās, ko pavadījām abatijā, kamēr man dzija brūces. Un vēlreiz, kad ieradāmies Parīzē. Un vēlreiz, kad satiku Čārlzu Stjuartu. Viņš papurināja galvu un pārliecās pāri mūsu sadotajām rokām.
- Kā ta’, es varu sevi iedomāties stāvam uz karātavām. Es redzēju ešafotu Ventvērtā vai es tev to stāstīju?
- Nē, nestāstīji.
Viņš pamāja ar galvu atmiņu aizmiglotu skatienu.
- Mums lika soļot pa pagalmu, tiem, kas sēdēja nāvinieku kamerā. Un lika mums stāvēt rindā, lai noskatītos nāves soda izpildi. Todien pakāra sešus vīrus, kurus es pazinu. Es skatījos, kā katrs no viņiem uzkāpj pa kāpnēm tur bij divpadsmit pakāpieni un stāv aiz muguras sasietām rokām, skatās lejup pagalmā, kamēr viņiem ap kaklu apliek cilpu. Un tad es prātoju, kā es tiktu galā, ja pienāktu mana kārta kāpt tur augšā. Vai es raudāšu un lūgšu Dievu kā Džons Saters vai arī stāvēšu taisni kā Villijs Makleods un smaidīšu draugam, kas redzams pagalmā?
Džeimijs pēkšņi papurināja galvu kā suns, kurš šķiež uz visām pusēm ūdens lāses, un veltīja man drūmu smaidu.
- Lai nu kā, Forēza kungs man nepateica neko tādu, par ko es nebūtu domājis iepriekš. Bet ir jau par vēlu, mo duinne. Viņš uzlika savu roku manējai. Kā ta’, man ir bail. Taču, ja es neatteicos no sava uzdevuma, kad man piedāvāja mājas un brīvību, es to nedarīšu baiļu dēļ. Nē, mo duinne. Ir jau par vēlu.
24 nodaļa Buloņas mežs
forēza kunga apciemojums, izrādījās, bija tikai pirmais no vairākiem neparastiem notikumiem, kas iztraucēja mūsu ikdienu.
- Kundze, lejā gaida kāds itālis, Magnuss paziņoja. Viņš atsakās nosaukt vārdu. Sulaiņa lūpas bija cieši sakniebtas; es sapratu, ka apmeklētājs nevēlas stādīties priekšā, toties viņš ļoti labprāt bija nobēris sulainim veselu lērumu citu vārdu.
Man pietika ar šo faktu un apzīmējumu “itālis”, lai es uztvertu mājienu par apmeklētāja identitāti, tāpēc neko daudz nebrīnījos, kad, iegājusi dzīvojamā istabā, ieraudzīju pie loga stāvam Čārlzu Stjuartu.
Izdzirdis kādu nākam, viņš apcirtās, rokā joprojām turēdams cepuri. Princis gan, ieraudzījis mani, nepārprotami bija izbrīnījies; mute uz mirkli pavērās, tad viņš attapās un aši pamāja ar galvu.
- Broktūrekas kunga nav mājās? viņš apjautājās, un uzacis, paužot nepatiku, savilkās.
- Nē, nav, es atbildēju. Vai nevēlaties kādu atspirdzinājumu, Jūsu Augstība?
Čārlzs ar interesi pārlaida skatienu grezni iekārtotajai istabai, bet papurināja galvu. Cik zināju, viņš mūsu mājā bijis tikai vienu reizi, kad, pa jumtiem nākot no tikšanās ar Luīzi, iekāpa pa logu. Ne viņš, ne Džeimijs neuzskatīja, ka ir piedienīgi ielūgt princi uz mūsu viesībām; tā kā Luijs nebija viņu oficiāli atzinis, tad aristokrātija pret Čārlzu izturējās nicinoši.
- Nē. Pateicos jums, Freizera kundze. Es nekavēšos; ārā gaida mans kalps, un līdz manai mājvietai ir garš ceļš. Es tikai vēlējos kaut ko palūgt savam draugam Džeimsam.
- Ē… nu, mans vīrs noteikti būtu laimīgs pakalpot Jūsu Augstībai… ja varētu, es piesardzīgi atbildēju, prātodama, kāds varētu būt šis lūgums. Droši vien naudas aizdevums. Fērgusa jaunākajā laupījumā atradās vēstules, kuras bija rakstījuši drēbnieki, kurpnieki un citi kreditori, kas nespēja vien sagaidīt rēķinu apmaksu.
Čārlzs pasmaidīja, un viņa sejas izteiksme pārsteidzošā kārtā kļuva mīlīga.
- Es zinu. Nevaru jums, kundze, izteikt, cik augstu vērtēju jūsu vīra padevību un gatavību pakalpot; uzticama cilvēka seja iesilda manu sirdi vientulībā, ko radījuši pašreizējie apstākļi.
- Ak tā?
- Es nevēlējos lūgt neko lielu, Čārlzs centās man iegalvot.
- Redziet, esmu ieguldījis nedaudz naudas un iegādājies veselu kravu ar pudelēs pildītu portvīnu.
- Tiešām? es nobrīnījos. Cik interesanti. Tieši tajā rītā Mērtegs ar nātru sulu un rubijas esences pudelītēm somā bija devies uz Lisabonu.
- Tas ir sīkums. Viņa Augstība dižmanīgi pavicināja roku, noniecinot katru grasi, ko viņam bija izdevies aizņemties. Bet es vēlos, lai mans draugs Džeimss iztirgo to vīnu, kad tas būs atvests. Jūs zināt, ka nebūtu labi, un tagad viņš iztaisnoja plecus un mazu drusciņu, gluži neapzināti, paslēja uz augšu degunu, ja redzētu, ka cilvēks… tāds kā es… nodarbojas ar tirdzniecību.
- Jā, es to saprotu, Jūsu Augstība. Es iekodu lūpā. Man bija jādomā, vai viņš šo nostāju bija izklāstījis arī savam darījumu partnerim Senžermēnam kurš, neapšaubāmi, jauno pretendentu uz Skotijas troni uzskatīja par mazāk nozīmīgu nekā jebkuru no franču aristokrātiem un kurš ar “tirdzniecību” nodarbojās abām rokām, kad vien pavīdēja izredzes gūt peļņu.