- Vai Jūsu Augstība šo darījumu veic viens pats? es nevainīgi apjautājos.
Princis mazliet sarauca pieri.
- Nē, man ir kompanjons, bet viņš ir francūzis. Es daudz labāk sava uzņēmuma peļņu uzticētu tautietim. Turklāt, viņš dziļdomīgi piebilda, esmu dzirdējis, ka mans dārgais draugs Džeimss esot ļoti gudrs un apdāvināts tirgotājs; iespējams, viņš ar apdomīgu tirgošanos spētu palielināt mana ieguldījuma vērtību.
Pieļauju, ka cilvēks, kurš bija Čārlzam stāstījis par Džeimija darījuma spējām, nebija sevi apgrūtinājis ar piebildi, ka Parīzē diez vai ir cits vīna tirgotājs, kuru Senžermēns tik ļoti nīstu. Tomēr, ja viss izdotos, kā plānots, tam nebūtu nekādas nozīmes. Un, ja neizdotos, visai ticami, ka Senžermēns atrisinātu visas mūsu problēmas, nožņaudzot Čārlzu Stjuartu, kad uzzinātu, ka pēdējais piegādes līgumu par pusi no viņa izcilā Gostos vīna noslēdzis ar grāfa niknāko konkurentu.
- Esmu pārliecināta, ka mans vīrs darīs, ko spēs, lai iztirgotu Jūsu Augstības preci ar lielāko iespējamo peļņu visām iesaistītajām pusēm, es runāju pilnīgu patiesību.
Čārlzs man pieklājīgi pateicās, kā pienākas princim, kurš pieņem uzticama pavalstnieka pakalpojumu. Viņš paklanījās, ārkārtīgi ceremoniāli noskūpstīja manu roku un, nerimstot svinīgi apliecināt pateicību Džeimijam, devās projām. Magnuss, uz kuru, pēc skābās sejas izteiksmes spriežot, karaliskā vizīte nebija atstājusi nekādu lielo iespaidu, aizvēra aiz apmeklētāja durvis.
Sagadījās tā, ka Džeimijs atgriezās mājās tikai tad, kad es jau biju aizmigusi, bet pie brokastu galda es pastāstīju par Čārlza apmeklējumu un viņa lūgumu.
- Ak Dievs, nez vai Viņa Augstība to pateiks arī grāfam? Džeimijs vaicāja. Nodrošinājis savu zarnu veselīgu darbību, ātri notiesājot auzu putru, viņš turpināja maltīti ar franču brokastīm, kas sastāvēja no maizītēm ar sviestu un kūpošas šokolādes. Maziem malciņiem dzerot kakao, viņš apcerēja grāfa reakciju, un viņa seja izplūda platā smaidā.
- Kā tu domā, vai piekaut izraidītu princi ir lēse-majestf? Ja nu gadījumā nav, tad ceru, ka Viņa Augstība būs kopā ar Šeridanu vai Belheldiju, kad Senžermēns padzirdēs šos jaunumus.
Turpmākus prātojumus par tēmu aprāva pēkšņi gaitenī atskanējušās balsis. Pēc brīža durvīs parādījās Magnuss, nesot uz sudraba paplātes vēstulīti.
- Lūdzu piedošanu, kungs. Viņš paklanījās. Sūtnis, kas atnesa šo vēstuli, vēlējās, lai tā nekavējoties tiktu iedota jums.
Uzacis savilcis, Džeimijs paņēma papīriņu no paplātes, atlocīja un izlasīja.
- Ak, velns un elle! viņam riebumā izlauzās.
- Kas ir? es satraucos. Tā taču nav ziņa no Mērtega?
Viņš papurināja galvu.
- Nē. No spīķeru priekšstrādnieka.
- Kaut kas atgadījies ostā?
Džeimija sejā atspoguļojās savāds emociju sajaukums nepacietība cīnījās ar uzjautrinājumu.
- Ne gluži. Izskatās, ka tas zellis iepinies kaut kādā ļembastā meitumājā. Viņš pazemīgi lūdz piedošanu, Džeimijs ironiski pamāja uz zīmīti, bet cer, ka es spēšu ierasties un viņam palīdzēt. Citiem vārdiem sakot, viņš skaidroja, pieceļoties un saburzot salveti, ka es samaksāšu viņa rēķinu.
- Un ko tu? Man nāca smiekli.
Džeimijs nosprauslājās un notrauca no klēpja maizes druskas.
- Laikam jau vajadzēs to darīt, ja nevēlos pats izrīkot darbus noliktavās… un man priekš tā nav laika. Iztēlē pārskatot dienas darbu sarakstu, viņam pierē ievilkās grumbas. Šis uzdevums varēja aizņemt nedaudz laika, bet uz galda gaidīja pasūtījumi, ostā gaidīja kuģu kapteiņi un spīķeros gaidīja vīna mucas.
- Labāk paņemšu līdzi Fērgusu par ziņnesi. Džeimijs bija samierinājies ar likteni. Ja man pietrūks laika, varbūt viņš varēs aiznest vēstuli uz Monmartru.
- Laba sirds ir vērtīgāka par dārgakmeņiem, es sacīju Džeimijam, kurš stāvēja pie rakstāmgalda, nervozi šķirstīdams iespaidīgu kaudzi ar dokumentiem, kas gaidīja, kad tiem pievērsīs uzmanību.
- 0, ak tā? Un kas tā saka?
- Domāju, ka Alfrēds, lords Tenisons, es atbildēju. Šaubos, vai viņš jau ieradies šajā pasaulē, bet viņš ir dzejnieks. Tēvocim
Lemam bija slavenu angļu dzejnieku darbu krājums. Atceros, tur bija arī kaut kas no Bēmsa… viņš ir skots, es paskaidroju. Viņš teica: “Brīvība un viskijs ir uz vienu roku.”
Džeimijs iesmējās.
- Nezinu, vai viņš ir dzejnieks, bet skots noteikti. Tad viņš pasmaidīja un pieliecies noskūpstīja mani uz pieres. Būšu mājās uz vakariņām, mo duinne. Sargi sevi.
Es pabeidzu brokastot, negausīgi notiesājot arī Džeimija grauzdiņu, un nesteidzīgi devos augšā uz guļamistabu, lai rīta pusē nosnaustos. Kopš pirmās reizes, kad mēs bijām ļoti satraukušies, neliela asiņošana paretam bija atkārtojusies, taču tikai pāris piļu un nu jau vairākas nedēļas nebija vispār. Tomēr es, cik iespējams, laiku vadīju gultā vai uz dīvāna, uzdrīkstējos tikai noiet lejā uz salonu, ja atnāca kādi viesi, vai uz ēdamistabu kopā ar Džeimiju ieturēt maltīti. Taču, nokāpusi lejā uz pusdienām, ieraudzīju, ka galds klāts vienai personai.
- Kungs vēl nav pārnācis? es, mazliet izbrīnījusies, jautāju. Vecais sulainis noliedzoši papurināja galvu.
- Nē, cienītā kundze.
- Nu, droši vien viņš drīz būs klāt. Parūpējieties, lai ēdiens ir gatavs, kad viņš ierodas. Biju pārāk izsalkusi, lai gaidītu Džeimiju; ja iznāca aizkavēties ar ēšanu, atkal kļuva nelaba dūša.
Pēc pusdienām es atgūlos atpūsties. Tā kā laulības pienākumi uz laiku bija atcelti, tad lielas izvēles, ko darīt gultā, nebija vai nu lasīt, vai gulēt -, un tas nozīmēja, ka es diezgan daudz darīju gan vienu, gan otru. Uz vēdera gulēt nedrīkstēju, uz muguras nebija ērti, jo mazais tad gribēja kustēties. Tāpēc es gulšņāju uz sāniem, saliekusies ap savu briestošo vēderu kā kokteiļu garnele ap kaperu. Es reti gulēju dziļā miegā, vairāk tikai snauduļoju, ļaujot domām slīdēt līdzi liegajām, nejaušajām bērna kustībām.
Kaut kad sapnī man likās, ka jūtu tuvumā Džeimiju, bet, atvērusi acis, redzēju, ka istaba ir tukša, es tās atkal aizvēru un iesnaudos, it kā arī es bez svara peldētu asiņu siltuma jūrā.
Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad mani beidzot uzmodināja kluss klauvējiens pie guļamistabas durvim.
- Entrez\ es aicināju, mirkšķinot miega pilnās acis. Ienāca virssulainis Magnuss un kā atvainodamies atkal pieteica viesus.
- Kundze, ieradusies princese de Roana, viņš pavēstīja. Princese vēlējās pagaidīt, līdz jūs pamodīsieties, bet, kad viņai pievienojās d’Arbanvila kundze, es iedomājos, varbūt…
- Viss kārtībā, Magnus, mierināju sulaini, ar mokām piecēlusies sēdus un nolaidusi kājas pāri gultas malai. Es noiešu lejā.
Es priecājos par apmeklētājiem. Pagājušajā mēnesī mēs pārtraucām rīkot viesības, un man stipri pietrūka kņadas un sarunu, lai arī tās lielākoties bija tukšas pļāpas. Luīze bieži nāca pie manis pasēdēt, viņa piegādāja man ziņas par pēdējiem notikumiem galmā, bet Mariju d’Arbanvilu nebiju satikusi krietni sen. Iedomājos, nez kas viņu šodien atvedis šurp.
Biju jau pietiekami neveikla, lai kāptu pa kāpnēm lēnām; katrs solis sadrebināja manu krietni vien smago augumu. Dzīvojamās istabas durvis bija aizvērtas, bet balsi, kas tur iekšā runāja, es dzirdēju skaidri.