jums, protams, ir pamatotāks un detalizētāks viedoklis. Tagad doktors Makjūens, absolūti nohipnotizēts, visu laiku māja ar galvu.
- Jā, nu… Viņš mazliet piepūta vaigus, pievērsis acis durvīm, lai pārliecinātos, ka tās ir ciet, tad, kā atklādams noslēpumu, pārliecās pāri galdam. Viņas darba kvalitāte… nu, domāju, ka šajā ziņā varu jūs pilnīgi nomierināt. Es jums parādīšu, pie kā viņa strādā. Un tā otra lieta… Rodžers nodomāja, ka viņš atkal sāks raustīt lūpu, un dusmīgi paliecās uz priekšu.
Doktors Makjūens spēji atliecās, izskatīdamies sabijies.
- Patiesībā nekas jau nav, viņš sacīja. Tikai… nu, viņa ir ļoti saspringta jauna dāma. Varbūt reizēm viņas interese liekas kādu nieku… fanātiska? Viņš pabeidza jautājošā intonācijā. Arheologa skatiens šaudījās no Rodžera pie Klēras kā slazdā iekritusi žurka.
- Vai gadījumā šīs fanātiskās intereses virziens nav vērsts uz stāvakmeņiem? Akmeņu lokiem? Klēra klusi izteica minējumu.
- 0, tad tas atklājies arī viņas iesniegtajos materiālos? Direktors izvilka no kabatas lielu, apsmulētu mutautu un noslaucīja seju. Jā, tā ir. Protams, daudzi cilvēki ar tiem stipri aizraujas, viņš ieminējās. Tie ir romantiski, noslēpumaini. Paskatieties uz tām tumsonīgajām dvēselēm Stounhendžā Vasaras saulgriežos… Ģērbušies apmetņos ar kapucēm, tie skandē… visas tās muļķības. Es gan gluži Gilianu Edgersu pielīdzināt…
Viņš sacīja vēl daudz ko, bet Rodžers vairs neklausījās. Šaurais kabinets likās smacīgs, un krekla apkakle žņaudza; viņš dzirdēja savus sirdspukstus lēnu, nemitīgu dauzīšanos ausīs, kas bija ļoti kaitinoši.
Tas vienkārši nav iespējams! viņš domāja. Pilnīgi neiespējami. Tiesa, Klēras Rendelas stāsts bija pārliecinošs briesmīgi pārliecinošs. Bet paskaties, kādu iespaidu viņa atstājusi uz šo nabaga večuku, kurš nespētu atšķirt stipendiju, ja viņam to pasniegtu uz šķīvja, no sinepēm. Klēra acīmredzot spēj vilku izmelot no meža. Viņš, Rodžers, nebija gluži tik lētticīgs kā doktors Makjūens, bet…
Šaubu nomocīts un sviedriem noplūdis, Rodžers nepievērsa uzmanību Makjūenam, kad viņš izņēma atslēgu komplektu no
atvilktnes un piecēlās, lai izvestu viņus pa otrām durvīm garā gaitenī ar durvju rindu.
- Mācību telpa, direktors paskaidroja. Viņš atvēra vienas no durvīm, atklājot mazu kabīni kādas četras pēdas gar katru sienu -, tajā tik tikko pietika vietas šauram galdam, krēslam un mazam grāmatplauktam. Uz galda, kārtīgi saliktas kaudzītē, atradās dažādu krāsu mapes. Vienā malā Rodžers redzēja piezīmju grāmatiņu pelēkos vākos un glīti ar roku uzrakstītu vēstījumu uz priekšējā vāka DAŽĀDI. Kaut kāda iemesla dēļ, ieraugot rokrakstu, mugurai pārskrēja šermuļi.
Ar katru brīdi notikumi kļuva arvien personiskāki. Vispirms fotogrāfijas, tagad sievietes rokraksts. Rodžeram, iedomājoties par to, ka patiešām satiks Geilisu Dankenu, uzbruka īslaicīga panikas lēkme. Tas ir, Gilianu Edgersu. Lai kas šī sieviete arī būtu.
Direktors šķirstīja dažādās mapes, kaut ko rādīja un skaidroja Klērai, kura lieliski tēloja, ka saprot, par ko viņš runā. Rodžers paskatījās viņai pār plecu, pamāja ar galvu un laiku pa laikam sacīja:
- Mm, ļoti interesanti, bet slīpās rindiņas un cilpiņas rakstā viņam bija nesaprotamas.
“To rakstījusi viņa,” neatstājās doma. “Viņa ir īsta. Miesa un asinis, lūpas un garas skropstas. Un, ja viņa aizies atpakaļ cauri akmeņiem, tiks sadedzināta sprakšķēs un nomelnēs, mati uzliesmos kā lāpa melnā naktī pirms rītausmas. Un, ja ne, tad… manis nebūs.”
Viņš sparīgi papurināja galvu.
- Jūs nepiekrītat, Veikfīlda kungs? Institūta direktors apmulsis viņā raudzījās.
Rodžers atkal papurināja galvu, šoreiz juzdamies neveikli.
- Nē, nē. Tas ir… tikai… vai es varētu dabūt glāzi ūdens?
- Protams, protams. Nāciet man līdzi, tepat aiz stūra ir krāns, es parādīšu. Doktors Makjūens steigšus izvadīja viņu no kabīnes un veda tālāk pa gaiteni, daiļrunīgi, bet nesakarīgi paužot bažas par apmeklētāja veselības stāvokli.
Ticis prom no klaustrofobiskā būcenīša noslēgtības un Gilianas Edgersas grāmatām un mapēm, Rodžers jutās mazliet labāk. Tomēr doma, ka vajadzēs atgriezties sīkajā istabelē, kur Klēras vārdi par pagātni likās atsitamies pret plānajām nodalījuma sienām… nē. Viņš pieņēma lēmumu. Klēra var beigt sarunu ar doktoru Makjūenu viena pati. Viņš ātri pagāja garām mācību telpai, neielūkojoties iekšā, un izgāja pa durvīm, kas veda atpakaļ pie sekretāres rakstāmgalda.
Kad viņš iznāca vestibilā, Endrūsas kundze, brillēm spīdot, rūpēs un ziņkārē blenza jaunajā cilvēkā.
- Mīļo stundiņ, Veikfilda kungs! Vai jūs jūtaties slikti? Rodžers paberzēja seju ar roku; laikam viņš izskatījās briesmīgi. Viņš vārgi uzsmaidīja dūšīgajai sekretārei.
- Nē, liels paldies. Man tikai tur iekšā kļuva karsti, nolēmu iziet ieelpot svaigu gaisu.
- Nūjā. Sekretāre saprotoši pamāja ar galvu. Radiatori. Viņa šo vārdu izrunāja kā “rādiātori”. Ziniet, tur kaut kas ir iestrēdzis, tāpēc tos nav iespējams izslēgt. Es to nokārtošu. Endrūsas kundze piecēlās no savas vietas pie rakstāmgalda, uz kura joprojām gulēja Gilianas Edgersas fotogrāfija. Viņa palūkojās uz attēlu, tad pievērsa skatienu Rodžeram.
- Vai nav savādi? viņa pļāpāja. Tikko skatījos uz to un lauzīju galvu, kas man liekas tik ērmots, kad skatos Edgersas kundzes sejā. Un nekādi netiku gudra. Bet viņa ir stipri līdzīga jums, Veikfīlda kungs… īpaši acis. Vai tā nav sagadīšanās? Veikfilda kungs? Endrūsas kundze blenza uz kāpnēm, kur no koka latām atbalsojās Rodžera dobjo soļu troksnis.
- Laikam apskrējās dūša, viņa laipni noteica. Nabaga zēns.
Saule vēl kavējās virs horizonta, kad Klēra pievienojās Rodžeram, kurš gaidīja mašīnā uz ielas, tomēr diena jau sliecās uz vakaru; cilvēki gāja mājās dzert tēju, un gaisā jautās vispārēja atslābuma noskaņa vakars solīja mierpilnu atpūtu pēc garā darba cēliena.
Bet Rodžeram tādas sajūtas nebija. Viņš paliecās, lai atvērtu Klērai mašīnas durvis, būdams tādu pretrunīgu emociju varā, ka nespēja pat izdomāt, ko lai saka. Viņa iekāpa mašīnā un līdzjūtīgi paskatījās uz puisi.
- Pamatīgs trieciens, vai ne? viņa tikai noteica.
Jaunais, nenormālais vienvirziena ielu labirints tiem, kuri vēlējās izbraukt no pilsētas centra, kļuva par uzdevumu, kas prasīja visu vadītāja uzmanību. Viņi jau bija nobraukuši krietnu gabalu, līdz Rodžers beidzot varēja atļauties novērst skatienu no ceļa tik ilgi, lai pajautātu:
- Un tālāk?
Klēra sēdēja, atlaidusies pret sēdekļa atzveltni, acis aizvērusi, sīkas matu šķipsnas izspraukušās no sprādzes, kas saturēja matus. Kad atskanēja jautājums, viņa acis neatvēra, bet mazliet izstaipījās, iekārtodamās ērtāk.
- Kāpēc jūs nevarētu ielūgt Briannu uz kādu krodziņu vakariņās? viņa sacīja.
Vakariņas? Nez kādēļ likās nesmalkjūtīgi un nepareizi ēst vakariņas laikā, kad notiek izmeklēšana jautājumos, kas skar dzīvību un nāvi, bet, no otras puses, Rodžers pēkšņi attapās, ka tukšuma sajūta kuņģī nebija radusies vienīgi pēdējās stundās izdarīto atklājumu dēļ.
- Nu labi, viņš lēnīgi piekrita. Bet tad rit…
- Kāpēc gaidīt līdz ritam? Klēra viņu pārtrauca. Un izslējās, lai saķemmētu matus. Tie bija biezi un nevaldāmi un, palaisti savā vaļā, vijās ap pleciem. Rodžers nodomāja, ka pasažiere pēkšņi izskatās ļoti jauna. Un pēc vakariņām jūs varat aiziet vēlreiz aprunāties ar Gregu Edgersu, vai ne?