- Kā jūs zināt, ka viņu sauc Gregs? Rodžers ziņkāri jautāja.
- Un, ja viņš nerunāja ar mani pēcpusdienā, kāpēc lai viņš runātu vakarā?
Klēra paskatījās uz Rodžeru tā, it kā pēkšņi apšaubītu viņa saprātu.
- Vārdu es zinu tāpēc, ka es to redzēju uz pastkastītes, viņa atbildēja. Un, kas attiecas uz otru jautājumu, vakarā viņš ar jums gribēs runāt tāpēc, ka šoreiz jūs paņemsiet līdzi pudeli viskija.
-Jūs tātad domājat, ka viskijs liks viņam aicināt mūs iekšā?
Klēra savilka vienu uzaci.
- Vai redzējāt tukšo pudeļu kolekciju atkritumu spainī? Protams, aicinās. Viņa atkal atlaidās pret atzveltni, sabāza dūres mēteļa kabatās un skatījās uz garām slīdošo ielu.
- Jūs varat pamēģināt, vai Brianna ies jums līdzi, viņa nevērīgi ieteicās.
- Viņa taču teica, ka nevēlas nekādu saistību ar šo lietu, Rodžers aizrādīja.
Klēra uzmeta viņam nepacietīgu skatienu. Viņai aiz muguras rietēja saule, tāpēc acis kvēloja dzintarainas kā vilkam.
- Tādā gadījumā es jums ieteiktu nesacīt, ko esat nodomājis, Klēra teica tonī, kas atgādināja Rodžeram to, ka šī sieviete ir nodaļas vadītāja lielā slimnīcā.
Viņam svila ausis, tomēr viņš stūrgalvīgi palika pie sava.
- To taču nav iespējams noslēpt, ja mēs abi…
- Es ne, Klēra viņu pārtrauca. Jūs. Jums vēl kaut kas jāizdara.
Tas nu ir par daudz, Rodžers domāja. Viņš, neparādot signālu, pagrieza mašīnu un līgani piebrauca ceļmalā. Tad nikni palūrēja uz savu pasažieri.
- Ak tad vēl kaut kas jāizdara? Rodžers noprasīja. Tas man patīk! Jūs pametat mani vienu, kad man jāmēģina pielabināt piedzērušos plenci, kurš, visticamāk, mani ieraugot, metīsies man virsū, un jāaizvilina līdzi jūsu meita, lai visu to noskatās! Ko, vai jūs domājat, ka viņai vajadzēs vest mani uz slimnīcu pēc tam, kad Edgerss būs iegāzis ar pudeli man pa galvu?
- Nē. Klēra nepievērsa uzmanību viņa tonim. Es domāju, ka jūs abi ar Gregu Edgersu varat gūt panākumus tur, kur nevarēju es, tas ir, pārliecināt Brī, ka Giliana Edgersa ir sieviete, kuru es pazinu kā Geilisu Dankenu. Manī viņa neklausīsies. Droši vien arī jūs viņa neņems galvā, ja mēģināsiet pastāstīt to, ko mēs šodien atklājām
institūtā. Bet Gregu Edgersu viņa uzklausīs. Klēra runāja neizteiksmīgā, drūmā toni, un Rodžers juta, ka viņa aizkaitinājums mazliet pierimst. Viņš atkal iedarbināja mašīnu un iekļāvās satiksmes plūsmā.
- Labi, pamēģināšu, viņš noburkšķēja, neskatoties uz Klēru.
- Un ko tad jūs darīsiet, kamēr es ņemšos ar Edgersu?
Klusi nošvīkstēja audums, kad Klēra atkal kaut ko meklēja kabatā. Tad viņa izvilka roku un atvēra plaukstu. Tumsā Rodžers pamanīja sudrabainu mirdzumu. Atslēga.
- Es aplaupīšu institūtu, viņa mierīgi paziņoja. Es gribu dabūt to piezīmju grāmatiņu.
Kad Klēra bija atvainojusies, lai veiktu nekonkretizētās “darīšanas”, Rodžeram pār muguru pārskrēja pavisam viegli drebuļi viņš ar Briannu brauca uz krodziņu, bet tad nolēma ar vakariņām nesteigties, jo laiks izrādījās negaidīti jauks. Viņi nesteidzīgi gāja pa šauro ietvi gar Nesu, un viņš jau bija aizmirsis savu vainas izjūtu par gaidāmajiem notikumiem, jo Briannas klātbūtne sagādāja prieku.
Sākumā viņi sarunājās piesardzīgi, vairoties no jebkādām tēmām, kas varētu izraisīt domstarpības. Tad saruna ievirzījās par Rodžera darbu un pamazām atdzīvojās.
- Bet kā tu vispār par to tik daudz zini? Rodžers teikuma vidū ieprasījās.
- Tevs iemācīja, viņa atbildēja. Pie vārda “tēvs” Brianna mazliet saspringa un apklusa, it kā gaidītu, ka viņš kaut ko teiks.
- Mans īstais tēvs, viņa ar uzsvaru papildināja.
- Viņš jau nu noteikti zināja, Rodžers klusi noteica, apņēmīgi ignorējot izaicinājumu. Gan jau tam vēlāk laika būs atliku likām, viņš ciniski nodomāja. Bet ne jau es būšu tas, kurš aizcirtis slazdu.
Viņš redzēja, ka gabaliņu priekšā, Edgersa nama logā, deg gaisma. Tātad saimnieks bija midzenī. Rodžers juta, ka, iedomājoties par gaidāmo strīdu, spēji uzvirmo adrenalīns.
Bet adrenalīns atkāpās, kad strauji atdalījās gremošanas sulas, tiklīdz viņi pārkāpa krodziņa slieksni un nonāca gardēžu gaisotnē, kur smaržoja pēc ganu sautējuma. Saruna risinājās par vispārējām tēmām un draudzīgā garā, ar vārdos neizteiktu vienošanos, vairoties pieminēt scēnu, kas norisinājās mācītāja mājā iepriekšējā dienā. Rodžers bija ievērojis vēsumu, kas valdīja starp Klēru un viņas meitu, pirms viņš izlaida Klēru taksometru pieturā pa ceļam uz krodziņu. Viņas sēdēja viena otrai blakus aizmugures sēdeklī un Rodžeram atgādināja divus svešus kaķus ar pieglaustām ausīm, kuri nikni vicina astes, bet vairās tieši saskatīties, jo tas varētu beigties ar skrāpēšanos un tad vilnas kušķi lidotu pa gaisu.
Pēc vakariņām, kamēr Rodžers maksāja rēķinu, Brianna aizgāja pēc mēteļiem.
- Priekš kam tas? viņa jautāja, pamanot viskija pudeli viņam rokā. Esi ieplānojis vēlāk uzdzīvot.
- Uzdzīvot? Viņš uzsmaidīja meitenei. Tu tomēr pamazām piešaujies, vai ne? Un ko vēl tu esi pārņēmusi lingvistikas laukā?
Viņa pārspīlētā biklumā nodūra acis.
- O, labi. Amerikā ir deja, ko sauc par “jātnieku danci”. Taču es saprotu, ka labāk nelūgšu tevi to dejot šeit.
- Ja vien tu nedomā nopietni, viņš teica. Abi sāka smieties, bet viņam likās, ka Briannas vaigu pietvīkums kļuvis tumšāks un viņai pakrūtē kaut kas viegli sarosās, izsakot šo priekšlikumu, kas lika viņam atstāt mēteli pārmestu pār roku, nevis vilkt mugurā.
- Nu, ja pietiekami daudz patērē to šķidrumu, viss ir iespējams, Brianna sacīja, ar nerātnu smaidiņu lūpās norādot uz viskija pudeli.
- Taču garšo tas briesmīgi.
- Tā ir apgūstama māka, meitenīt, Rodžers iebilda, ļaujot akcentam kļūt manāmākam. Tikai skotiem tas ir iedzimts. Nopirkšu pudeli arī tev, lai vari trenēties. Taču šī ir dāvana es to apsolīju. Vai nāksi līdzi vai arī man to atlikt uz vēlāku laiku? viņš jautāja. Rodžers nezināja, vai viņš grib, lai Brianna nāk līdzi, bet juta uzplūstam prieku, kad meitene pamāja ar galvu un uzmeta uz pleciem savu mēteli.
-Jā, kāpēc ne?
- Labi. Rodžers pastiepa roku un neuzkrītoši nolocīja viņas apkakli. Tas ir tepat šajā ielā ejam, labi?
Naktī šis rajons izskatījās mazliet labāk. Tumsā nevarēja redzēt, cik noplukušas ir mājas, un no logiem mazajos priekšdārziņos krītošā gaisma piešķīra ielai mājīgumu, kāda tai trūka pa dienu.
- Tas nebūs ilgi, Rodžers sacīja Briannai, nospiežot zvana pogu. Viņš īsti nezināja, uz ko cerēt, viņam būs taisnība vai ne. Kad durvis atvērās, pirmās bailes pārgāja; kāds bija mājās un pie samaņas.
Edgerss acīm redzami pēcpusdienu bija pavadījis, biedrojoties ar vienu no pudelēm, kas rindojās gar aizmugurē redzamās vēderainās bufetes malu. Par laimi, viņš, šķiet, nesaistīja vēlīnos viesus ar miera traucētājiem pēcpusdienā. Acis samiedzis, viņš klausījās Rodžera pa ceļam sacerētajā ievadrunā.
- Gilijas brālēns? Es nemaz nezināju, ka viņai ir brālēns.
- Nu, ir gan, Rodžers apgalvoja, drosmīgi izmantodams priekšrocības, ko deva draudzīgā uzņemšana. Un tas esmu es. Ar Gilianu viņš tiks galā pats, kad viņu satiks. Ja satiks.