Edgerss pāris reižu samirkšķināja plakstus un ar dūri izberzēja vienu iekaisušo aci, it kā gribēdams viņus labāk aplūkot. Skatiens ar zināmām grūtībām koncentrējās uz Briannu, kas neizlēmīgi kavējās Rodžeram aiz muguras.
- Kas tā tāda? namatēvs noprasīja.
- Ē… mana meitene, Rodžers improvizēja. Brianna samiegtām acīm paskatījās savā pavadonī, bet neko neteica. Acīmredzot viņa sāka nojaust, ka kaut kas nav kārtībā, un tomēr, kad Gregs Edgerss plaši atvēra durvis, lai ielaistu viesus, viņa bez iebildumiem pirmā iegāja iekšā.
Dzīvoklis bija mazs un smacīgs, piebāzts ar nolietotām mēbelēm. Oda pēc vecām cigaretēm un sen neiznesta atkritumu spaiņa, uz visām horizontālajām virsmām mētājās gatavo maltīšu atliekas.
Brianna uzmeta Rodžeram iesāņus skatienu, kas pauda: “Tev gan ir jauki radinieki,” un viegli paraustīja plecus. “Nav mana vaina.” Cik noprotams, namamātes nebija mājās jau krietnu laiku.
Vismaz materiālā nozīmē. Pagriezies, lai paņemtu Edgersa piedāvāto krēslu, Rodžers nonāca aci pret aci ar lielu salonā uzņemtu foto, kas, ievietots vara rāmī, stāvēja uz nelielā kamīna dzegas pašā vidū. Viņš iekoda mēlē, lai satraukumā neiekliegtos.
Likās, ka sieviete no fotogrāfijas veras viņā ar tikko jaušamu smaidu mutes kaktiņos. Biezi un mirdzoši platīnblondi mati slīga pār pleciem, ietverot glītu sirdsveida seju. Zem biezām, tumšām skropstām zaigoja acis tumšzaļas kā ziemas sūnas.
- Līdzīga, vai ne? Gregs Edgerss skatījās uz fotogrāfiju, un sejā vienlaikus atspoguļojās gan naids, gan ilgas.
- Ē… jā. Kā izspļauta. Rodžeram mazliet trūka elpas, un viņš pagriezās, lai paņemtu no krēsla saburzītu papīru, kur agrāk bijušas ietītas zivis ar ceptiem kartupeļiem. Brianna ar interesi pētīja portretu. Viņa vairākkārt skatījās te uz fotogrāfiju, te uz Rodžeru un nepārprotami salīdzināja šos abus cilvēkus. Ak tad brālēns?
- Laikam jau Gilianas nav mājās? Rodžers ar noraidošu žestu atteicās no pudeles, ko Edgerss jautājoši pielieca viņa virzienā, tad pārdomāja un pamāja ar galvu. Varbūt, kopā iedzerot, izdosies iegūt Edgersa uzticību. Ja Gilianas te nebija, vajadzēja noskaidrot, kur viņa ir.
Aizņemts, ar zobiem laužot vaļā akcīzes nodokļa zīmogu, Edgerss papurināja galvu, tad noņēma no apakšlūpas kripatiņu vaska un papīra.
- Kā redzi, draugs. Kad viņa ir mājā, tad jau te nav gluži tāds grausts. Plašs žests ietvēra pārpildītos pelnutraukus un izmētātās papīra glāzītes. Piebāzts varbūt, bet ne tik traki. No trauku plaukta viņš paņēma trīs vīna glāzes, aizdomīgi katru aplūkoja, it kā pārbaudītu, vai tur nav putekļu.
Edgerss viskiju lēja ar tādu pārspīlētu rūpību, kā parasti dara stipri piedzērušies cilvēki, un tad pa vienai glāzei aiznesa viesiem. Brianna savējo paņēma tikpat piesardzīgi, bet no krēsla atteicās un graciozi atspiedās pret bufetes stūri.
Edgerss beidzot iezvēlās atsperu dīvānā, nepievēršot uzmanību uz tā izmētātajiem krāmiem, un pacēla glāzi.
- Prozit, draugi! viņš īsi uzsauca un skaļi iestrēba no glāzes.
- Kā tu teici bija tavs vārds? viņš noprasīja, pēc šīs veldzēšanās spēji atgriežoties realitātē. 0, Rodžers, riktīgi. Gilija nekad nav tevi pieminējusi… bet no viņas jau to var gaidīt, viņš kašķīgi piemetināja. Nekad neko neesmu zinājis par viņas ģimeni, un viņa neko nestāstīja. Domāju, ka viņa kaunas… bet tu jau nemaz neizskaties nez kāds brīnums, Edgerss laipni sacīja. Vismaz tava skuķe ir kā puķe. Jā, skan labi, vai ne? “Vismaz tava skuķīte ir kā puķīte!” Dzirdēji, ko? Viņš rēcoši iesmējās, uz visām pusēm šķaidīdams viskija lāsītes.
-Jā, sacīja Rodžers. Paldies. Viņš iedzēra malciņu no savas glāzes. Brianna apvainojusies uzgrieza Edgersam muguru un izlikās, ka cauri slīpētā stikla durvīm pēta trauku bufetes saturu.
Rodžers nolēma, ka nav jēgas runāt riņķī un apkārt. Šobrīd Edgerss neuztvertu mājienus, pat ja viņam tos iebāztu degunā, turklāt draudēja nopietnas briesmas, ka, turpinot tādā pašā tempā, viņš drīz atslēgsies.
- Vai tu zini, kur ir Giliana? Rodžers tieši noprasīja. Ikreiz, izsakot sievietes vārdu, viņam bija savāda sajūta. Šoreiz viņš nespēja novaldīties, nepaskatījies uz kamīna dzegu, kur fotogrāfija, rāmi smaidot, vēroja istabā notiekošo uzdzīvi.
Edgerss papurināja galvu, lēnām šūpodams to virs glāzes kā vērsis pie graudu siles. Viņš bija maza auguma, drukns vīrietis apmēram Rodžera vecumā varbūt -, bet biezās, neskūtās bārdas un melno, izspūrušo matu dēļ izskatījās vecāks.
- Nē-e, viņš nomurmulēja. Domāju, varbūt tu zini. Droši, ka viens no diviem, vai nu Naciķi, vai Rozes, bet es ar’ nevaru visu paturēt prātā. Nevaru pateikt, kas īsti.
- Naciķi? Rodžeram sirds sāka sisties straujāk. Tu gribi teikt Skotu nacionālisti?
Edgersam sāka slīgt uz leju plakstiņi, bet acis vēlreiz atvērās.
- 0, kā tad! Nolādētie naciķi. Tur mēs ar Giliju sapazināmies.
- Kad tas bija, Edgersa kungs?
Rodžers izbrīnā paskatījās augšup, no kurienes bija atskanējusi klusa balss. Taču ne jau fotogrāfija bija ierunājusies, bet Brianna, kas cieši skatījās Gregā Edgersā. Rodžers nevarēja pateikt, vai meitene tikai cenšas uzturēt sarunu vai viņai radušās kādas aizdomas. Sejā atspoguļojās tikai pieklājīga interese.
- Kas zina… varbūt divus vai trīs gadus atpakaļ. Sākumā viss ir forši, vai ne? Metam tos nolādētos angļus ārā, paši stājamies Kopējā tirgū… un pēc sanāksmēm alus dzeršana krogā un spaidīšanās uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Mm. Edgerss atkal papurināja galvu, sapņainām acīm skatīdams pagātnes ainas. Tad smaids pagaisa un viņš, pieri saraucis, lūkojās glāzē. Tas bija vēl pirms tam, kad viņa sagāja sviestā.
- Sagāja sviestā? Rodžers atkal aši paskatījās uz fotogrāfiju. Saspringta, jā. Tāda viņa izskatījās. Bet ne jau galīgi traka. Vai pēc fotogrāfijas to iespējams pateikt?
- Kā tad. Baltās rozes biedrība. Čārlijs ir mans dārgumiņš. Vai tu nenāksi atpakaļ un visi tie mēsli. Lērums čaļu sapucējušies kiltos un visā tajā krāšņumā, ar zobeniem. Protams, nekādas vainas, ja tev tas patīk, viņš piebilda ar nedrošu mēģinājumu būt objektīvam. Bet Gilija allažiņ visu ņēma par stipru. Runāja un runāja par savu Smuko princi un to, vai nebūtu bijis forši, ja viņš 1745. būtu uzvarējis? Virtuvē līdz rītam veči dzer alu un plēšas, kāpēc tas nenotika. Piedevām vēl gēlu valodā. Edgerss izbolīja acis. Vieni vienīgi mēsli. Un viņš iztukšoja glāzi, lai tādējādi akcentētu tikko sacīto.
Rodžers juta uz spranda Briannas caururbjošo skatienu. Viņš pavilka apkaklīti vaļīgāk, kaut ari kaklasaites viņam nebija un poga bija vaļā.
- Bet vai jūsu sieva neinteresējās par akmeņu lokiem, Edgersa kungs? Brianna vairs nepūlējās tēlot pieklājīgu interesi; viņas balss bija tik asa, ka ar to varētu griezt sieru. Bet viņa veltīgi pūlējās, uz Edgersu tas neiedarbojās.
- Akmeņi? Viņš likās apreibis, iebāza ausī rādītājpirkstu un centīgi to grozīja, it kā cerētu uzlabot dzirdi.
- Vēsturiskajiem akmeņu lokiem. Piemēram, Klavakēmu, Rodžers nāca palīgā, nosaucot vienu no ievērojamākajām nacionālajām iezīmēm. Lai notiek kas notikdams, viņš nodomāja, iekšēji rezignēti nopūties. Skaidrs, ka Brianna ar viņu nekad vairs nerunās, tāpēc tikpat labi viņš var noskaidrot visu.
- Ak, par tiem. Edgerss īsi iesmējās. Kā tad, un visiem pārējiem vecajiem stāstiem, ko vien atceraties. Tas jau pēdējā laikā, un ļaunāk vairs nevarēja būt. Dienu un nakti dzīvo pa Invemesu, visu naudu izsviež par kursiem… kursiem! Tur jau kaķim jāsmejas, vai ne? Pasakas, ko tur māca. Tur neapgūst nekā noderīga, meitēn, es viņai teicu. Kāpēc viņa nevarēja mācīties rakstīt ar datoru? Ja garlaicīgi, meklē darbu! Tā es teicu. Un viņa aizgāja, viņš nīgri piebilda. Neesmu redzējis šo divas nedēļas. Edgerss skatījās viskija glāzē, it kā brīnītos, ka tā ir tukša.