- Ierausi vēl? viņš piedāvāja, sniedzoties pēc pudeles, bet Brianna noteikti papurināja galvu.
- Paldies, nē. Mums jāiet. Vai ne, Rodžer?
Redzot, cik draudīgi gail viņas acis, Rodžers nepavisam nejutās drošs, vai labāk nepalikt un kopā ar Gregu Edgersu neiztukšot pudeli līdz galam. Taču, ja ļaus Briannai ņemt mašīnu, tad mājas ir tik tālu, ka ilgi būs jāiet. Nopūties Rodžers piecēlās un atvadoties paspieda Edgersa roku. Plauksta bija silta un pārsteidzoši stingra, kaut arī mazliet mikla.
Edgerss, turot rokā pudeles kaklu, pavadīja viņus līdz durvīm. Skatījās pa mazo lodziņu, kā viesi dodas projām, tad pēkšņi nosauca viņiem pakaļ:
- Ja redzat Giliju, sakiet, lai nāk mājā, labi?
Rodžers pagriezās un pamāja druknajam stāvam, kas vīdēja apgaismotajā durvju taisnstūrī.
- Pamēģināšu, viņš sauca, vārdam iestrēgstot rīklē.
Viņi gāja pa ietvi, un bija noiets jau pusceļš līdz krodziņam, kad Brianna beidzot metās viņam virsū.
- Pie joda, ko tu esi sadomājis? viņa noprasīja. Izklausījās, ka viņa ir dusmīga, bet ne histērijā. Tu teici, ka tev Hailendā neesot radu, kas tad tās par brālēnu runām? Kas ir tā sieviete fotogrāfijā?
Rodžers pavērās apkārt uz tumšo ielu, vai neradīsies iedvesma, bet izejas nebija. Viņš dziļi ievilka elpu un saņēma Briannu aiz rokas.
- Geilisa Dankena, viņš atbildēja.
Viņa sastinga uz vietas, un roka šokā noraustījās. Ar milzīgu piepūli viņa atbrīvoja savu elkoni. Vakara trauslais audums bija pārplēsts vidū pušu.
- Ne… nepieskaries… man, Brianna izspieda caur zobiem.
- Vai to izdomāja mamma?
Par spīti apņēmībai izturēties saprotoši, Rodžers juta, ka arī kļūst dusmīgs.
- Paklau, viņš sacīja, vai tu vari šajā jautājumā padomāt ari par kādu citu, ne tikai par sevi? Es zinu, ka tev tas ir trieciens ak Dievs, kā citādi! Un, ja tu nevari piespiest sevi par to padomāt… nu, es tevi uz to nespiežu. Bet neaizmirsti ari par savu māti. Un es ari vēl esmu.
- Tu? Kāds tev ar to visu sakars? Bija pārāk tumšs, lai redzētu meitenes seju, bet pārsteigums viņas balsī bija skaidri dzirdams.
Rodžers nebija gribējis vēl vairāk visu sarežģīt, stāstot par savu saistību, bet tagad acīmredzot noslēpumiem bija par vēlu. Un Klēra, bez šaubām, bija to paredzējusi, kad ieteica aizvest Briannu vakariņās.
Atklāsmes uzplaiksnījumā viņš pirmo reizi aptvēra, ko tieši Klēra bija domājusi. Viņai, protams, bija kāds līdzeklis, ar ko pierādīt Briannai, ka stāsts ir patiess. Viņai bija Giliana Edgersa, kura nebija varbūt vēl pazudusi, lai ietu pretī savam liktenim kā Geilisa Dankena, kuru sasietu sadedzinās sārtā zem pīlādžiem Leohā. Droši vien pat stūrgalvīgākais skeptiķis noticētu, redzot
kādu pazūdam pagātnē viņu acu priekšā. Nav brīnums, ka Klēra bija vēlējusies atrast Gilianu Edgersu.
Dažos vārdos viņš izstāstīja Briannai par savu saistību ar Kreinsmūras nākamo raganu.
- Un izskatās, ka jautājums ir tāds: viņas dzīvība vai manējā? viņš pabeidza, paraustot plecus, līdz riebumam labi apzinoties, cik smieklīgi melodramatiski tas izklausās. Klēra tava māte atstāja to manā ziņā. Bet es domāju, man viņa vismaz jāatrod.
Brianna bija apstājusies, lai klausītos. Nespodrā gaisma no stūra veikala uztvēra mirdzumu viņas acīs, kad viņa skatījās puisī.
- Tu tātad tam tici, viņa secināja. Balsī neskanēja ne neticība, ne nicinājums; viņa bija pavisam nopietna.
Rodžers nopūtās un atkal gribēja saņemt viņas roku. Brianna nepretojās, bet sāka iet blakus.
- Jā, viņš apstiprināja. Man jātic. Tu neredzēji tavas mātes seju, kad viņa lasīja vārdus, kas bija rakstīti gredzena iekšpusē. Tas bija pa īstam tik ļoti, ka man salūza sirds.
- Labāk izstāsti, pēc īsa klusuma brīža viņa sacīja. Kādi vārdi?
Kad viņš beidza savu stāstu, jaunieši bija nonākuši pie mašīnu stāvvietas aiz krodziņa.
- Nu… Brianna svārstījās. Ja… Viņa atkal apstājās, skatoties Rodžeram acīs. Viņa stāvēja tik tuvu, ka Rodžers juta ar augumu plūstam siltumu no viņas krūtīm, tomēr neapskāva meiteni. Sentkildas baznīca bija ļoti tālu, un neviens no viņiem nevēlējās atcerēties kapu zem īvēm, kur akmenī kalti bija vecāku vārdi.
- Es nezinu, Rodžer, viņa sacīja, papurinot galvu. Neona gaisma virs krodziņa pagalma durvīm meta violetas dzirkstis viņas matos. Es tikai nevaru… es vēl nevaru par to domāt. Bet… Briannai aptrūka vārdu. Viņa pacēla roku un pieskārās viņa vaigam, viegli kā vakara vējš. Es domāšu par tevi, viņa čukstēja.
Kad jāķeras pie darba, tad laupīšana, ja tev ir atslēga, nemaz nav tik sarežģīts pasākums. Izredzes, ka Endrūsa kundze vai
doktors Makjūens atgrieztos un pieķertu mani, bija tik niecīgas, ka nemaz neskaitījās. Pat ja viņi atnāktu, man tikai vajadzētu teikt, ka atgriezos, jo esmu pazaudējusi savu piezīmju grāmatiņu, un atradu durvis vaļā.
Tātad ne jau Gilianas Edgersas bloknota zādzība lika manai sirdij straujāk pukstēt un elpai skaļi šalkt ausis. Bet pats blociņš.
Kā man Parīzē bija stāstījis metrs Raimons, burvestību varas un briesmas slēpjas cilvēkos, kuri tai tic. Pa dienu man uz īsu brīdi izdevās ieskatīties blociņā ar kartona vākiem, un, spriežot pēc redzētā, tā saturs bija neiedomājams putrojums, ko veidoja fakti, pārdomu un nepārprotamu fantāziju apraksti, kas būtu nozīmīgi tikai to autorei. Bet doma, ka man vajadzētu tam pieskarties, izraisīja manī gandrīz fizisku pretīgumu. Zinot, kas to rakstījis, es nešaubījos par tās raksturu: tas ir grimuārs, burves noslēpumu grāmata.
Tomēr, ja vispār kaut kur rodama kāda norāde par Geilisas Dankenas uzturēšanās vietu un nodomiem, tad tikai tur. Apspiežot trīsas, ko izraisīja gludais vāciņš, kad tam pieskāros, es pabāzu guvumu zem mēteļa un, pieturot elkoni, lai neizslid, kāpu lejā pa kāpnēm.
Tikusi drošībā uz ielas, es aizvien vēl turēju plāno burtnīciņu ar elkoni, vāks kļuva mitrs no sviedriem. Jutos tā, it kā pārvietotu bumbu, kādu ierīci, kas jānes ārkārtīgi uzmanīgi, lai novērstu eksploziju.
Kādu laiku vienkārši gāju pa ielu, pēdīgi iegriezos dārziņā pie neliela itāliešu restorāna, kuram bija terase upes krastā. Nakts bija dzestra, bet mazs elektriskais kamīns ļāva sēdēt uz terases; es izvēlējos vienu galdiņu un pasūtīju glāzi Chianti. Kādu laiku to malkoju, man priekšā uz papīra galdauta gulēja piezīmju grāmatiņa, uz kuras krita ķiploku maizes groziņa ēna.
Bija aprīļa beigas. Tikai nedaudz līdz Maija dienai tradīciju dienai. Šajā dienā es pati nejauši biju devusies pagātnē. Iespējams, ka šis datums bija zīmīgs vai vienkārši jebkurš laiks visā gadā? Es atgriezos aprīļa vidū tas darīja šo pārdabisko ceļojumu
iespējamu. Vai ari nē varbūt gadalaikam nav nekādas nozīmes. Pasūtīju vēl glāzi vīna.
Varēja būt tā, ka tikai dažiem cilvēkiem piemita spējas pārvarēt barjeru, kas visiem citiem bija nepārejama, kaut kādas gēnu spēles? Kas zina? Es varēju, bet Džeimijs to nespēja. Un acīmredzot arī Geilisa Dankena spēja vai spēs. Vai, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, tomēr nespēs. Domāju par jauno puisi Rodžeru Veikfildu un jutu vieglu nelabumu. Varbūt vajadzētu kaut ko apēst, ne tikai dzert vīnu.