Выбрать главу

Institūta apmeklējums bija mani pārliecinājis, ka Giliana jeb Geilisa vēl nebija devusies savā liktenīgajā ceļojumā, lai kur viņa atrastos šobrīd. Ikviens, kurš bija pētījis Hailendas leģendas, zinātu, ka tuvojas Maija diena; vai tad cilvēks, kurš plānotu šādu ekspedīciju, neizvēlētos kādu no tradīciju dienām? Bet man nebija ne jausmas, kur viņa varētu būt, ja jau mājās nebija; kaut kur noslē­pusies? Veica kādu no Fionas druīdu grupas aizgūtu īpašu sagata­vošanās rituālu? Piezīmju grāmatiņa varētu dot kādu mājienu, bet to tikai Dievs zināja.

Un tikai Dievs zināja ari to, kādi bija mani motīvi; biju pārlie­cināta, ka es tos zinu, bet nu vairs nebiju tik droša. Vai Rodžeru Geilisas meklējumos es iesaistīju tāpēc, ka tikai tā, manuprāt, es varēju pārliecināt Briannu? Un tomēr pat ja mēs pagūtu viņu atrast laikā, mans nolūks piepildītos vienīgi tad, ja Gilianai izdotos aiziet pagātnē. Un tādējādi tikt sadedzinātai uz sārta?

Kad tiesa Geilisu Dankenu pasludināja par raganu, Džeimijs man bija sacījis: “Neskumsti, Armaliet; viņa bija samaitāta sie­viete.” Tajā laikā nebija lielas nozīmes tam, vai viņa bija samaitāta vai traka. Vai man vajadzētu likties mierā, lai viņa pati izvēlas savu likteni? Tomēr, es nodomāju, viņa reiz bija izglābusi man dzīvību. Vai esmu Geilisai parādā, lai mēģinātu glābt viņas dzīvību par spīti tam, kas šī sieviete bija vai būs? Un tādējādi varbūt nolemt nāvei Rodžeru? Kādas man ir tiesības iejaukties?

“Nav runa par pareizību, Armaliet,” es dzirdēju Džeimija maz­liet nepacietīgo balsi. “Tas ir jautājums par pienākumu. Vai godu.”

-    Ak, godu? es pateicu skaļi. Un kas tas tāds ir? Viesmīlis, kas bija atnesis šķīvi ar maniem tortellini, izskatījās sabijies.

-    Ko, lūdzu? viņš sacīja.

-    Nekas, es atteicu, pārāk izklaidīga, lai uztrauktos par to, ko viņš par mani domā. Varbūt labāk atnesiet visu pudeli.

Kad beidzu maltīti, mani no visām pusēm bija ielenkuši rēgi. Beidzot, stiprinājusies ar ēdienu un vīnu, es atstūmu tukšo šķīvi un atvēru Gilianas Edgersas pelēko piezīmju grāmatiņu.

49 nodaļa Svētīti tie, kas…

Nav tumšākas vietas par Hailendas ceļu nakts vidū, kad nespīd mēness. Šad tad pazibēja garām braucošo mašīnu lukturi, tad pēkšņajā gaismas uzplaiksnījumā parādījās Rodžera galvas un plecu siluets. Viņš bija sakumpis uz priekšu, it kā aizsargājoties pret draudošajām briesmām. Arī Brī sēdēja uzkumpusi, saritinājusies sēdekļa stūrī man blakus. Mēs visi grem­dējāmies domās, norobežojušies cits no cita, noslēgušies mazās, atsevišķās klusēšanas saliņās lielajā klusumā, kas valdīja ātri brau­cošajā mašīnā.

Mēteļa kabatās sabāztās rokas bija savilkušās dūrēs, dīki kratot tajās monētas un citus sīkumus, kas mēdz atrasties kabatās, sadriskāti papīra kabatlakatiņi, zīmuļa galiņš, sīka gumijas bumbiņa, ko kāds mazs pacients pametis uz mana kabineta grīdas. īkšķis vilka apļus un atpazina amerikāņu monētas robaino malu, plato, reljefo angļu penija virsmu un atslēgas robiņus tā bija atslēga no Gilianas Edgersas kabīnes, kuru es nebiju pūlējusies aizgādāt atpakaļ institūtam.

īsi pirms izbraukšanas no mācītājmājas es biju vēlreiz mēģinā­jusi piezvanīt Gregam Edgersam. Telefons zvanīja daudzas reizes, bet neviens neatbildēja.

Stīvi vēros tumšajā logā, pie kura sēdēju, neredzot ne savu izplūdušo atspulgu, ne arī masīvās klinšu blīvas, ne retos kokus, kas aiztraucās garām naktī. Naksnīgās ainavas vietā es skatīju grāmatu rindas, kas bija saliktas nodalījuma vienīgajā plauktā tikpat aku­rāti kā aptiekāra pudelītes. Un zem tām piezīmju grāmatiņu, kuras lappuses aizpildītas ar smalku ieslīpu rokrakstu, stingrā kārtībā izklāstot secinājumus un ar mītiem un zinātniskiem faktiem savi­jušos maldus, kas smelti gan no zinošiem cilvēkiem, gan leģen­dām, un viss balstīts uz sapņiem. Jebkurš nejaušs lasītājs šo tekstu uzskatītu vai nu par juceklīgām, sadomātām blēņām, vai, labākajā gadījumā, par uzmetumu muļķīgam, pārgudram romānam. Tikai es tur saskatīju rūpīgi apdomātu un līdz sīkumam izstrādātu plānu.

Parodējot zinātnisku pieeju, grāmatiņas pirmajai daļai bija dots virsraksts “Novērojumi”. Tajā bija minētas nesakarīgas atsau­ces, kārtīgi zīmējumi un rūpīgi sanumurētas tabulas. “Saules un mēness stāvoklis tradīciju dienās” tāds nosaukums bija dots vie­nam sarakstam, kurā bija divi simti ciparu pāru. Līdzīgi saraksti bija uzveidoti Jaunajam gadam, Vasaras saulgriežiem un citi Ra­žas svētkiem un Visu svēto dienai. Senie Uguns un Saules svētki, bet rīt uzlēks Maija dienas saule.

Galvenā piezīmju grāmatiņas nodaļa saucās “Minējumi”. Vis­maz tas atbilda patiesībai, es izsmējīgi nodomāju. Vienā lappusē kārtīgā, slīpā rokrakstā bija rakstīts: “Druīdi upurus dedzināja pī­tos būros, kas veidoti cilvēka formā, bet atsevišķus cilvēkus noga­lināja nožņaudzot un pēc tam pārgrieza tiem rīkli, lai iztecētu asi­nis. Kurš bija nepieciešamais elements uguns vai asinis?” Jautā­juma aukstasinīgā ziņkāre man acu priekšā skaidri uzbūra Geilisas Dankenas seju ne meiteni ar lielām acīm un taisniem matiem, kuras fotogrāfija atradās institūtā, bet desmit gadus vecāko viltīgo, viegli smīnošo prokurora sievu, kas zināja, kā likt lietā gan zālītes, gan savu augumu, ar kuru pēc patikas kārdināt vīriešus un bez­kaislīgi nogalināt, lai sasniegtu savu mērķi.

Dažas pēdējās lappuses bija akurāti nodēvētas par “Secināju­miem”, un tās bija likušas mums pavasara saulgriežu priekšvakarā tumsā braukt šurp. Saspiedu atslēgu pirkstos, no visas sirds vēlo­ties, lai Gregs Edgerss būtu pacēlis telefona klausuli.

Rodžers piebremzēja un nogriezās uz bedrainā zemesceļa, kas veda gar Kreignedanu.

-     Es neko neredzu, viņš paziņoja. Viņš tik sen nebija neko teicis, ka īsais teikums izskanēja īdzīgi un kareivīgi.

-     Dabiski, Brianna nepacietīgi attrauca. No šejienes jau ne­var akmeņus redzēt.

Rodžers par atbildi kaut ko noņurdēja un samazināja ātrumu vēl vairāk. Acīmredzot nervi Briannai bija uzvilkti, bet arī viņš ne­jutās labāk. Tikai Klēra likās mierīga, un mašīnā pieaugošais sa­sprindzinājums viņu neietekmēja.

-     Viņa ir te, pēkšņi Klēra sacīja. Rodžers nospieda bremžu pedāli tik spēji, ka gan Klēra, gan viņas meita krita uz priekšu, ietriecoties priekšējā sēdekļa atzveltnē.

-     Uzmanīgāk, idiot! Brianna nikni uzbļāva Rodžeram. Viņa izgrūda roku caur matiem, ar ašu, nervozu žestu atbīdot tos no acīm. Kad viņa pieliecās, lai mēģinātu kaut ko saskatīt aiz loga val­došajā tumsā, varēja redzēt, ka viņa ātri norij siekalas.

-    Kur? viņa prasīja.

Klēra pamāja ar galvu uz priekšu pa labi, rokas viņa aizvien turēja, dziļi sabāztas kabatās.

-    Tur stāv mašīna, tūlīt aiz krūmiem.

Rodžers aplaizīja lūpas un pastiepa roku pēc durvju roktura.

-     Tas ir Edgersa auto. Es iešu paskatīties, bet jūs palieciet šeit.

Brianna, nočīkstot neeļļotajām eņģēm, atgrūda durvis savā

pusē. Viņas klusais nicinājums lika Rodžeram pietvīkt blāvajā gaismā, kas plūda no augšas.

Viņa bija atpakaļ, pirms Rodžers pats bija paguvis izkāpt no mašīnas.

-    Tur neviena nav, viņa ziņoja. Brianna palūkojās augšup uz kalna galu. Vai jūs domājat…?