Klēra aizpogāja mēteli un, neatbildējusi uz meitas jautājumu, izkāpa tumšajā naktī.
- Taka ir tur, viņa norādīja.
Viņai gribot negribot vajadzēja rādīt ceļu, un Rodžeram, redzot blāvo stāvu līdzīgi spokam slīdam augšup pa nogāzi, skarbi tika atsaukts atmiņā iepriekšējais kāpiens stāvā kalnā uz Sentkildas kapsētu. Arī Brianna to atcerējās; viņa saminstinājās, un Rodžers dzirdēja, kā viņa pie sevis kaut ko nikni nopurpina, bet tad viņas roka satvēra jaunekļa elkoni un cieši saspieda vai tas bija iedrošinājums vai lūgums pēc atbalsta, viņš nezināja. Katrā ziņā viņu šis pieskāriens iedrošināja, tāpēc viņš noglāstīja roku un izvilka to sev caur elkoņa izliekumu. Par spīti vispārējām šaubām un pārdabisku mam, kas nenoliedzami piemita šai ekspedīcijai, tuvojoties kalna virsotnei, jauneklis juta mostamies satraukumu.
Nakts bija skaidra, bez mēness un ļoti tumša, tikai zvaigžņu gaismā zaigojoši sīki vizlas punktiņi kalpoja tam, lai vispār varētu saskatīt draudīgos senā loka akmeņus. Trijotne apstājās uz viegli noapaļotās virsotnes, cieši kopā saspiedušies kā no ganāmpulka noklīdušas aitas. Rodžera paša elpa likās nedabiski skaļa.
- Tas, Brianna izspieda caur zobiem, ir muļķīgi!
- Nē, nav vis, Rodžers nepiekrita. Pēkšņi viņam aptrūka elpas, it kā žņaugs būtu izspiedis gaisu no plaušām. Tur spīd gaisma.
Tā bija tik tikko jaušama ne vairāk kā atplaiksnījums, kas tūdaļ arī pazuda, bet viņš to bija redzējis. Viņš dzirdēja, ka kādam aizraujas elpa.
Un ko tagad? Rodžers iedomājās. Vai vajadzētu kliegt? Vai citu cilvēku saceltais troksnis izbiedētu medījumu un pamudinātu uz rīcību? Un kāda tā varētu būt?
Viņš redzēja, ka Klēra pēkšņi papurina galvu, it kā vēlētos atbrīvoties no kāda uzmācīgi sīcoša insekta. Atkāpjoties no tuvākā akmens, viņa uzgrūdās Rodžeram.
Rodžers satvēra sievieti aiz rokas un nomurmināja:
- Mierīgi, mierīgi, kā runājot ar zirgu. Nespodrajā zvaigžņu gaismā Klēras seja nebija labi redzama, bet viņš juta, ka sievietes augums nodreb kā elektrības ķerts. Viņš stāvēja sastindzis neziņā un turēja viņas roku.
No sastinguma puisi izsita spēji uzplūdusī spēcīga benzīna smaka. Viņš neskaidri juta, ka Brianna atmet galvu, kad smaka sasniedza viņas nāsis, pagriežas uz loka ziemeļu galu, un tad viņš jau bija atlaidis Klēras roku, izlauzies cauri krūmu joslai, akmeņu lokam un soļoja uz centru, kur vīdēja melns sakumpis stāvs, kas uz mazliet gaišākās zāles fona izcēlās kā tintes traips.
Aiz muguras klusumu saplosīja Klēras spēcīgā un satrauktā balss.
- Giliana!
Pēkšņi kaut kas slāpēti nošalca un nakts spoži uzliesmoja. Apžilbis Rodžers atlēca soli atpakaļ, paklupa un nokrita uz ceļiem.
Brīdi acu zīlītes apžilbināja līdz sāpēm spoža gaisma tik mirdzoša, ka apslēpa visu. Viņš dzirdēja blakus kliedzienu un sajuta uz pleca Briannas roku. Viņš samirkšķināja plakstus, sāka tecēt asaras, un redze pakāpeniski atgriezās.
Starp viņiem un ugunskuru stāvēja slaids smilšu pulksteņa siluets. Redzei kļūstot arvien skaidrākai, Rodžers aptvēra, ka sieviete ģērbusies garos, kuplos svārkos un ņieburā apģērbā, kas iederējās citā laikmetā. Viņa bija pagriezusies uz saucienu, un Rodžers pamanīja lielas acis un gaišus, plīvojošus matus, kurus pluinīja no ugunskura plūstošais karstais vējš.
Cenšoties piecelties, viņam pietika laika pabrīnīties, kā sievietei izdevies uzvilkt augšā tik milzīgu baļķi. Tad sejā kā sitiens ietriecās svilstošu matu un apdegušas ādas dvaka, un viņš atcerējās. Šonakt Grega Edgersa nebija mājās. Nezinādama, kurš ir nepieciešamais elements asinis vai uguns viņa bija nodrošinājusies ar abiem.
Viņš patraucās garām Briannai, visu uzmanību pievērsis garajai, slaidajai meitenei priekšā un sejai, kas bija kā viņa paša spoguļattēls. Geilisa redzēja tuvojamies puisi, pagriezās un kā vējš traucās uz pārplīsušu akmeni loka galā. Viņai pār plecu bija pārmesta raupja audekla mugursoma; viņš dzirdēja, ka bēgle iekunkstas, kad soma smagi atsitās viņai pret sānu.
Uz mirkli viņa apstājās, roku pastiepusi uz klints pusi, un atskatījās. Rodžers būtu gatavs zvērēt, ka sievietes acis apstājās pie
viņa, skatieni pāri liesmām, kas viņus šķīra, satikās un mirkli uzkavējās. Viņš kliedza bez skaņas. Tad sieviete apcirtās, viegla kā dejojoša dzirkstele, un nozuda klints plaisā.
Ugunskuru, līķi un pašu nakti pēkšņi aprija arvien pieaugošs spalgs troksnis. Rodžers attapās, ka guļ uz vēdera zālē, izmisīgi ieķēries zemē, cenšoties atrast kādu pazīstamu sajūtu, kur piesaistīt savu veselo saprātu. Veltīgi. Likās, ka nedarbojas neviena no maņām pat pieskāriens zemei bija nenoteikts, izplūdis, it kā viņš gulētu plūstošajās smiltīs, nevis uz granīta bluķa.
Apžilbis no baltuma, kļuvis kurls no akmens plosošajiem kliedzieniem, Rodžers centās noturēties, mežonīgi mētādamies, zaudējis varu pār savām rokām un kājām, juzdams tikai milzīgu vilkmi un vajadzību tai pretoties.
Laika ritums bija zaudējis jēgu; Rodžeram bija sajūta, it kā būtu cīnījies ar šo tukšumu veselu mūžību, līdz beidzot apzinājās kaut ko ārpus sevis. Rokas, kas turēja viņa plaukstas ar izmisīgu spēku, un pie sejas piekļautas krūtis, kas neļāva elpot.
Pakāpeniski atgriezās dzirde un tai līdzi balss, kas sauca viņa vārdu. Patiesību sakot, lamāja viņu, bet starp vārdiem bija dzirdamas elsas.
- Tu, idiot! Tu… stulbeni! Mosties, tu… ēzeli! Balss bija klusa, bet vārdu jēgu viņš saprata skaidri. Ar pārcilvēciskām pūlēm Rodžers pastiepa rokas un satvēra meitenes plaukstu locītavas. Viņš vēlās, jūtoties smagnējs kā tikko izkustējies šļūdonis, un attapās, ka stulbi blisina acis, raugoties asarām noplūdušajā Briannas Rendelas sejā un acīs, kas dziestošā ugunskura atblāzmā bija tumšas kā alas.
Benzīna un gruzdošās miesas smaka bija nomācoša. Rodžers novērsās un izvēmās slapjajā zālē. Prāts bija pārāk nodarbināts, lai priecātos par to, ka atgriezusies oža.
Viņš ar piedurkni noslaucīja muti un nedroši meklēja Briannas roku. Viņa tupēja, sarāvusies čokurā, un viegli drebēja.
- Ak Dievs, viņa izdvesa. Ak Dievs. Man likās, ka es tevi nenoturēšu. Tu rāpoji tieši uz turieni. Ak Dievs.
Brianna nepretojās, kad Rodžers piekļāva viņu sev klāt, bet arī neatsaucās. Viņu aizvien vēl purināja drebuļi, asaras tecēja no lielajām, neko neredzošajām acīm, un lūpas laiku pa laikam atkārtoja: “Ak Dievs,” kā sabojājusies plate.
- Kuš! Rodžers viņu noglāstīja. Viss būs labi. Kuš! Reibonis pamazām pārgāja, lai ari viņš joprojām jutās tā, it kā būtu sadalīts vairākos gabalos un izmētāts starp visiem kompasa punktiem.
Tur, kur zemē gulēja tumšais apveids, atskanēja kluss sprakšķis. Tas un Briannas mehāniski atkārtotā frāze bija vienīgie trokšņi, kas iztraucēja nakts klusumu. Rodžers aizspieda ar rokām ausis, it kā gribētu apklusināt ellīgās rēkoņas atbalsis.
- Tu ari to dzirdēji? viņš iejautājās. Brianna turpināja raudāt, bet pamāja ar galvu, nedroši kā pārbijies kucēns.
- Vai tava… viņš iesāka, ar grūtībām mēģinot savākt domu lauskas, bet viena tomēr noformējās pilnībā, un viņš spēji izslējās.
- Tava mamma! Rodžers iesaucās, cieši satverot Briannu aiz abām rokām. Klēra! Kur viņa ir?
Brianna satriekta pavēra lūpas, tad piecēlās kājās un izmisīgu skatienu vērās uz tukšo laukumu, kuram apkārt drūmi slējās cilvēka auguma akmens milzeņi gandrīz neredzami dziestošā ugunskura ēnās.