- Mammu! viņa spalgi iekliedzās. Mammu, kur tu esi?
- Viss kārtībā, Rodžers sacīja, cenšoties piešķirt balsij zinātāja pārliecību. Tagad viss būs labi.
Patiesību sakot, viņam nebija ne jausmas, vai Klērai Rendelai jebkad viss būs labi. Taču viņa vismaz bija dzīva, un tas bija vienīgais, par ko viņš varēja galvot.
Viņi bija atraduši Klēru bez samaņas guļam zālē netālu no akmeņu loka malas, viņas seja bija balta kā mēness, kas tobrīd kāpa debesīs, bet par to, ka sirds vēl pukst, liecināja tikai tas, ka nobrāzumos uz delnām sūcās tumšas asinis. Labāk neatcerēties ellišķīgi grūto ceļu uz mašīnu, kad Klēras augums smagi gūlās
uz Rodžera pleca, bet kājas neveikli sitās pret akmeņiem, kuri no katra pieskāriena izkustējās no vietas.
Kāpiens lejup pa nolādētā kalna nogāzi bija izsūcis visus viņa spēkus. Brianna, kuras seja no koncentrēšanās bija tā saspringusi, ka bija izspiedušies vaigukauli, rokās cieši satvērusi stūresratu, veda visu kompāniju atpakaļ uz mācītājmāju. Sagumis sēdeklī blakus vadītājai, Rodžers atpakaļskata spogulī vēl bija redzējis neskaidro kalna apveidu, pār kuru slīdēja mazs, vizošs mākonītis kā lielgabala šāviena dūmi, pēdējās kaujas mēmais liecinieks.
Tagad Brianna neatkāpās no dīvāna, uz kura gulēja viņas māte, nekustīga kā akmens tēls uz sarkofāga. Nodrebinājies Rodžers bija vairījies no kamīna, kur gruzdēja apraustās ogles, un sameklējis nelielu elektrisko sildītāju, pie kura mācītājs vēsos ziemas vakaros bija sildījis kājas. Tā stieņi nu kvēloja sakarsuši oranži, un skaļā, draudzīgā murrāšana aizpildīja kabinetā valdošo klusumu.
Rodžers sēdēja uz zema soliņa pie dīvāna, viņš jutās šļaugans un izplūdis. Savācis pēdējās gribasspēka paliekas, viņš pastiepa roku pēc telefona, kas stāvēja uz galda, bet tā palika kavējamies dažas collas virs klausules.
- Vai mums… Viņam vajadzēja apklust, lai atklepotos. Vai mums… izsaukt ārstu? Varbūt policiju?
- Nē. Briannas balss skanēja pārliecinoši, gandrīz izklaidīgi, kad viņa liecās pār nekustīgo augumu uz dīvāna. Viņa sāk atgūties.
Izliektie plaksti sakustējās, uz mirkli aizvērās ciešāk, atceroties sāpes, tad atslāba un atvērās. Skatiens bija skaidrs un maigs kā medus. Acis lūkojās uz visām pusēm, pārslīdēja pāri Briannai, kas, stīva un taisni izslējusies, stāvēja viņai blakus, un palika pie Rodžera sejas.
Asinis bija aizplūdušas no Klēras lūpām, kā arī no visas sejas; vajadzēja mēģināt vairākkārt, līdz izdevās dabūt pār tām vārdus, bet arī tad tas bija tikai piesmacis čuksts.
- Vai viņa… aizgāja atpakaļ?
Klēras pirksti bija ieķērušies svārku audumā, un Rodžers redzēja, ka tie atstāj tumšu, izsmērētu asins traipu. Viņš pats kņudošām plaukstām instinktīvi aptvēra ceļus. Tātad arī viņa bija turējusies, tveroties pie zāles un grants, meklējot kaut mazāko pieturas punktu, lai pagātne viņu neaprītu. Atceroties ievelkošo plaisu, viņš aizvēra acis un pamāja ar galvu.
-Jā, viņš sacīja. Aizgāja.
Dzidrās acis nekavējoties pievērsās meitas sejai, un uzacis izliecās jautājumā. Bet skaļi to izteica Brianna.
- Tātad tā ir taisnība, viņa nedroši sacīja. Viss bija taisnība?
Rodžers juta vieglos drebuļus, kas pārskrēja pāri meitenes augumam, un nedomājot saņēma viņas roku. Viņš neapzināti saviebās, kad viņa to saspieda, un pēkšņi atmiņā dzirdēja tekstu, ko mācītājs lasīja no Bībeles: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Un tie, kuriem jāredz, lai noticētu. Ar redzi iegūtās ticības sekas viņam blakus drebēja, pārbijušās par to, kam vēl nāksies noticēt.
Meitene saspringa, gatavojoties saskarties ar patiesību, kuru bija jau redzējusi, turpretī Klēra, kas gulēja uz dīvāna, atslāba. Bālās lūpas izliecās smaida atblāzmā un palika kvēlojam dzintarainajās acīs.
- Tā ir taisnība, viņa sacīja. Bālajos vaigos iekrāsojās tikko jaušams sārtums. Vai māte tev melotu? Un viņa atkal aizvēra acis.
Rodžers pastiepa roku uz leju, lai izslēgtu elektrisko sildītāju. Nakts bija auksta, bet viņš nespēja ilgāk palikt kabinetā, savā īslaicīgajā patvērumā. Viņš joprojām jutās nedrošs uz kājām, bet atlikt vairs nedrīkstēja. Vajadzēja pieņemt lēmumu.
Jau ausa gaisma, kad iepriekšējā nakti ārsts un policija bija beiguši savu darbu aizpildot dokumentus, uzklausot liecības un konstatējot nāvi. Tātad darot visu nepieciešamo, lai noskaidrotu patiesību. Svētīgi tie, kas neredz, viņš atkal dievbijīgi nodomāja, un tomēr tic! īpaši šajā gadījumā.
Beidzot visi bija devušies projām ar dokumentiem, amata nozīmēm un mašīnās, kurām uz jumta zibsnīja bākugunis, lai uzraudzītu Grega Edgersa līķa aizvešanu no akmeņa loka un lai izrakstītu apcietināšanas orderi viņa sievai, kura atvilinājusi vīru šurp, nonāvējusi un aizbēgusi no notikuma vietas. Maigi sakot, apdullis domāja Rodžers.
Pārguris garīgi un fiziski, Rodžers bija atstājis abas Rendelas ārsta un Fionas aprūpē un pats licies gultā, nepūloties izģērbties vai saklāt gultu, un iekritis ilgi gaidītajā aizmirstībā. īsi pirms saulrieta Rodžeru uzmodināja stiprs izsalkums, viņš bija noklumburojis lejā un atklājis, ka viņa viešņas, tikpat klusas, kaut arī mazliet sakoptākas nekā namatēvs, palīdz Fionai gatavot vakariņas.
Maltīte pagāja mierīgi. Gaisotne nebija saspringta, it kā ap galdu sēdošie cilvēki komunicētu neredzami. Brianna sēdēja blakus mātei, šad tad, padodot ēdienu, viņai pieskārās, it kā lai sevi pārliecinātu, ka māte nav pazudusi. Lāgiem kautri, no skropstu apakšas Brianna bija uzmetusi ašu skatienu Rodžeram, tomēr neko viņam neteica.
Klēra runāja maz un gandrīz neko neēda, bet sēdēja klusa, rāma un mierīga kā saulē sasilis ezers, pievērsusies savām domām. Pēc vakariņām viņa atvainojās un apsēdās dziļajā loga sēdeklī gaiteņa galā, apgalvojot, ka jūtas nogurusi. Brianna, paskatījusies uz māti, kuras siluets izcēlās dziestošās saules pēdējos staros, kas lija viņai pāri, devās uz virtuvi palīgā Fionai nomazgāt traukus. Rodžers, kuram Fionas sātīgais ēdiens bija smagi iegūlis kuņģī, aizgāja uz kabinetu padomāt.
Pēc divām stundām viņš vēl aizvien domāja, bet gandrīz neko nebija izdarījis. Uz rakstāmgalda un visur citur nekārtīgās kaudzēs bija sakrautas grāmatas, tās atvērtas gulēja uz dīvāna un krēsliem, tukšie robi piebāztajos plauktos liecināja par jaunā vēsturnieka haotiskajiem pētījumiem.
Vajadzēja daudz laika, tomēr viņš bija to atradis īso rindkopu, ko atcerējās lasījis, kad bija meklējis faktus pēc Klēras Rendelas lūguma. Toreiz pētījumu rezultāti atnesa viņai mierinājumu un
mieru, bet šoreiz tā nebūs ja viņš atklātu to, ko atradis. Ja nu viņam izrādīsies taisnība? Bet citādi nevar būt, tas izskaidrotu to, ka kaps atrodas nepareizajā vietā, tik tālu no Kalodenas.
Rodžers pārbrauca ar roku pār seju un sajuta ataugušos bārdas rugājus. Nav brīnums, ka ar visiem šiem notikumiem viņš aizmirsis noskūties. Aizverot plakstus, nāsīs joprojām iesitās asins un dūmu dvaka; acu priekšā rēgojas uguns liesmas uz tumšās klints, un tikai nedaudz pietrūka, lai viņš aizsniegtos līdz plīvojošajiem gaišajiem matiem. No šīm atmiņām pār muguru pārskrēja šermuļi, un pēkšņi viņš juta uzplūstam nepatiku. Klēra bija izpostījusi viņa sirdsmieru. Vai viņam vajadzētu taupīt viņējo? Un Brianna… viņa tagad zināja patiesību, bet vai viņai nevajadzētu zināt visu?
Klēra vēl aizvien sēdēja sēdeklī pie loga gaiteņa galā, kājas pavilkusi zem sevis, un vērās vienmuļi tumšajā stikla rūtī.