- Klēra? Balss pēc ilgās klusēšanas skanēja piesmakusi, tāpēc viņš nokāsējās un mēģināja vēlreiz. Klēra? Es… man jums kaut kas jāsaka.
Viņa pagriezās, pacēla skatienu uz Rodžeru, bet sejā tikpat kā nebija manāma ziņkāre. Viņa raudzījās mierīgi, kā cilvēks, kas piedzīvojis bailes, izmisumu, sēras un nesis sāpju pilno izdzīvošanas nastu un izturējis. Skatoties uz Klēru, viņš pēkšņi juta, ka nespēj runāt.
Bet viņa bija teikusi taisnību; viņam jādara tāpat.
- Es kaut ko atradu. Viņš īsā, gluži nevajadzīgā žestā pacēla grāmatu. Par… Džeimiju. Izsakot skaļi šo vārdu, jaunais Veikfīlds sajuta pieplūstam spēku, it kā lielais skots būtu atsaucies uz šo aicinājumu un tagad dzīvs nekustīgi stāvētu gaitenī starp savu sievu un Rodžeru. Viņš, saņemot drosmi, dziļi ievilka elpu.
- Par ko ir runa?
- Par to, ko viņš gribēja izdarīt. Es domāju… man šķiet, viņam neizdevās.
Pēkšņi Klēras seja nobālēja, un viņa plati ieplestām acīm paskatījās uz grāmatu.
- Viņa vīri? Bet man likās, jūs atradāt…
- Jā, Rodžers viņu pārtrauca. Nē, esmu gandrīz drošs, ka tas viņam izdevās. Viņš izglāba Lelibrokas vīrus, izveda viņus no Kalodenas un lika doties mājās.
- Bet tad jau…
- Viņš bija nodomājis griezties atpakaļ uz kaujas lauku un, manuprāt, viņš izdarīja arī to. Jo tālāk Rodžers runāja, jo mazāk viņam gribējās atklāt patiesību, tomēr to vajadzēja pateikt. Nespēdams atrast vārdus, Rodžers atvēra grāmatu un nolasīja skaļā balsī:
“Pēc pēdējās kaujas Kalodenā astoņpadsmit jakobītu virsnieku visi ievainoti patvērās vecajā mājā un divas dienas tur nogulēja neapkoptiem ievainojumiem un sāpju mocīti, tad viņus izveda laukā, lai nošautu. Viens no viņiem, kāds Laveta pulka Freizers, izbēga no slaktiņa, pārējos apbedīja turpat parka malā.”
- “Viens no viņiem, kāds Laveta pulka Freizers, izbēga…" Rodžers klusi atkārtoja. Viņš atrāva skatienu no nepielūdzamā teksta grāmatā, lai ieskatītos Klērai acīs, kas bija plati ieplestas un neredzošas kā briedim, kurš nespēj novērsties no tuvojošās mašīnas lukturiem.
- Viņš bija nodomājis mirt Kalodenas kaujas laukā, Rodžers čukstēja. Bet tā nenotika.
PATEICĪBAS
Autores pateicība un laba vēlējumi
Trim Džekijām (Jackie Cantor, Jackie LeDonne un manai mātei), manu grāmatu sargeņģeļiem; četriem Džoniem (John Myers, John E. Simpson, Jr., John Woram, John Stith), kā arī pastāvīgajiem lasītājiem par dažādu ar Skotiju saistītu iezīmju atklāšanu un vispārēju entuziasmu; Dženitai Makohejai (Janet McConnaughhey), Mārgaritai Dž. Kempbelai (Margaret J. Campbell), Todam Heimārkam (Todd Heimark), Debai un Denisam Perisekiem (Deb un Dennis Parisek), Holijai Heinelai (Holly Heinel) un visiem pārējiem no “LitForumites”, kuri nesākas ar burtu Dž, īpaši Robertam Riflam (Robert Riffle) par ceļmallapu epitetiem franču valodā, melnkoka klaviatūru un ļoti vērīgo skatienu; Polam Solīnam (Paul Solyn) par vēlīnām kresēm, valšiem, kaligrāfisku rokrakstu un botāniķa padomiem; Mārgaritai Bolai (Margaret Ball) par atsaucēm, noderīgiem ieteikumiem un lieliskām sarunām; Fejai Zaharijai (Fay Zachary) par pusdienām; doktoram Gerijam Hofam (Gary Hoff) par padomiem un konsultācijām medicīnā (viņam nav nekā kopīga ar aprakstiem, kā izlaist cilvēkam zarnas); dzejniekam Berijam Fogdenam (Barry Fogden) par tulkojumiem no angļu valodas; Labhrīunam Makīanam (Labhriunn Maclan) par gēlu lāstiem un par laipnu atļauju izmantot viņa poētisko vārdu; Ketijai Alenai-Vēberei (Kathy Allen-Webber) par vispārēju palīdzību ar franču valodu (ja tomēr vēl kaut kas ir nepareizā gramatiskā laikā, tad tā ir mana vaina); Vondai N. Makintairai (Vonda N. McIntyre) par dalīšanos amata noslēpumos; Maiklam Lī Vestam (Michael Lee West) par brīnišķīgiem komentāriem par tekstu un par telefona sarunām, kas liek manai ģimenei kliegt “Beidz runāt pa telefonu! Mēs mirstam badā!"; Maikla Lī mātei par manuskripta lasīšanu, par to, ka viņa palaikam atraujas un pajautā savai kritiski noskaņotajai meitai: "Kāpēc tu neraksti kaut ko tādu?"; Elizabetei Bahanai (Elizabeth Buchan) par jautājumiem, ieteikumiem un padomiem kas prasīja gandrīz tikpat daudz pūļu, cik sniegtā palīdzība.