Neviens tāpat šobrīd negribēja runāt. Lai arī es jutos slikti, kad ķēve atkal atbildēja ērzeļa saucienam, manas krūtis uzbudinājumā viegli notrīsēja un piebriedušais vēders savilkās.
Peršeronu šķirnes zirgi ir ļoti lieli. Pamatīgs dzīvnieks plecu augstumā sasniedz piecas pēdas, un labi barotas ķēves rumpis ir gandrīz jardu plats, spalva tiem gaiša, ābolaini pelēka vai mirdzoši melna, ar krāšņu, melnu krēpju ūdenskritumu, kas pie saknēm ir manas rokas biezumā.
Ērzelis, metoties pie sapītās ķēves, no steliņģa izlidoja tik spēji, ka visi skatītāji atsprāga no sētas. Milzīgajiem pakaviem triecoties iežogojuma smiltīs, uzvirmoja putekļu mākoņi, un no vaļējās mutes šķīda siekalu lāses. Zirgu puisis, kas bija atvēris steliņģa vārtiņus, palēca malā; blakus žilbinošajai, no iežogojuma izlaistajai fūrijai viņš izskatījās sīks un neievērojams.
Ķēve priecīgi palēcās un satraukumā smalki iezviedzās, nākamajā mirklī ērzelis jau bija uzmeties viņai uz muguras un ielaidis zobus spēcīgajā, izliektajā kaklā, nospiežot ķēves galvu padevīgi uz leju. Kuplā aste pacēlās augstu gaisā, atkailinot ķēvi un dodot brīvu pieeju ērzeļa miesaskārei.
- Jesus, nočukstēja Pridoma kungs.
Tas ilga tikai īsu bridi, bet, vērojot, kā cilājas sviedros satumsušie sāni, kā gaisma rotaļājas plīvojošajās krēpēs un kā, savelkoties un saspringstot kaislīgajā pārošanās kustībā, vizmo lielie muskuļi, likās, ka pagājusi vesela mūžība.
Kad gājām ārā no šķūņa, neviens nerunāja. Beidzot hercogs sāka smieties, iebikstīja Džeimijam sānos un teica:
- Jūs pie tādiem skatiem esat pieradis, Broktūrekas kungs, vai
ne?
- Kā ta’, Džeimijs apstiprināja. Esmu to redzējis neskaitāmas reizes.
- Ak tā? hercogs noteica. Un sakiet man, kungs, kā jūs jūtaties, to skatoties pēc tik daudzām reizēm?
Atbildot Džeimijam raustījās viens lūpu kaktiņš, bet seja saglabāja nopietnību.
- Ļoti pazemīgs, Jūsu Gaišība.
- Kas tas bija par skatu! sajūsminājās hercogiene de Nevē. Kā aizsapņojusies viņa pārlauza cepumu un lēnām to košļāja. Tik rosinošs, vai ne?
- Jūs gribējāt teikt: tas tik bija daikts! diezgan parupji precizēja Pridoma kundze. Kaut Filibertam tāds būtu! Bet tagad… Viņa, savilkusi uzacis, palūkojās uz šķīvi ar nelielām, varbūt kādas divas collas garām desiņām, un dāmas, kas sēdēja uz zemē izklātajām segām, sāka ķiķināt.
- Pol, lūdzu, gabaliņu vistas, grāfiene Senžermēna vērsās pie sava pāža. Viņa bija jauna, un vecāko sieviešu piedauzīgās runas lika viņai sarkt. Iedomājos, nez kāda bija viņas laulība ar Senžermēnu; viņš nekad neņēma sievu līdzi, kad gāja sabiedrībā, vienīgi tādos gadījumos kā šis, kad bīskapa klātbūtne liedza ierasties ar kādu no mīļākajām.
- Phe! Novīpsnāja viena no galma dāmām, Montresora kundze, kuras vīrs bija bīskapa draugs. Izmērs jau nav galvenais. Kāda jēga, ja tas ir liels kā ērzelim, bet necik neturas? Pat ne divas minūtes! Sakiet, kāds no tā labums? Viņa satvēra divos pirkstos pipargurķīti, pacēla gaisā un ar spicu sārtās mēles galiņu nolaizīja blāvi zaļo marinēto dārzeni. Es tik saku, ne jau tas ir svarīgi, kas viņiem biksēs, bet gan tas, ko viņi ar to dara.
Pridoma kundze nosprauslājās.
- Nu, ja atrodat kādu, kurš zina, ka ar to var darīt vēl kaut ko, ne tikai iegrūst pirmajā caurumā, dodiet man ziņu. Es labprāt paskatītos, ko ar tādu lietu var pasākt.
- Jums vismaz ir kāds, kuru tas interesē, sarunā iesaistījās hercogiene de Nevē. Viņa veltīja riebuma pilnu skatienu savam dzīvesbiedram, kurš vīru pulciņā grozījās pie aplokiem, vērojot, kā iejūgta ķēve demonstrē savu māku.
- Tikai ne šovakar, mīļā, viņa apbrīnojami prasmīgi atdarināja sava lauleņa skaļo, nazālo balsi. Esmu pārguris. Viņa piespieda roku pie pieres un izbolīja acis. Darījumi ir tik nogurdinoši. Klausītāju smieklu iedrošināta, viņa turpināja izrādi, ieplešot acis un kā aizsargājoties sakrustojot sev klēpī rokas. Ko, atkal? Vai tad tu nezini, ka pārmērīga šķiešanās ar vīrišķo sulu kaitē veselībai? Vai tad nepietiek, ka tu ar savām prasībām esi mani tā nomocījusi, ka esmu palicis vājš kā diegs, Matilde? Vai tu gribi, lai es dabūju sirdstrieku?
Dāmas smieklos spiedza un elsa tik skaļi, ka piesaistīja bīskapa uzmanību, kurš mums pamāja ar roku un mīļi uzsmaidīja, saceļot vēl lielāku jautrību.
- Nu, viņš vismaz visu savu vīrišķo sulu neizšķiež bordeļos… vai kur citur, sacīja Pridoma kundze, ar daiļrunīgu, nožēlas pilnu skatienu palūkojoties uz grāfieni Senžermēnu.
- To nē, drūmā balsī piekrita Matilde. Viņš to uzkrāj kā zeltu. Varētu domāt, ka pie tās vairs nevarēs tikt, ja spriež pēc tā, kā viņš… ak, Jūsu Gaišība! Vai neiedzersiet glāzi vīna? Viņa apburoši uzsmaidīja hercogam, kurš bija klusi pielavījies no mugurpuses. Viņš stāvēja un smaidīdams skatījās uz sievietēm, vienu gaišo uzaci mazliet savilcis uz augšu. Ja hercogs arī bija dzirdējis, par ko mēs runājām, viņš to neizrādīja.
Apsēdies man blakus uz paklātās segas, Viņa Gaišība nevērīgi risināja asprātīgu sarunu ar dāmām; savādi spiedzīgā balss daudz neatšķīrās no sieviešu balsīm. Lai ari likās, ka viņš pilnībā nodevies tērzēšanai, es pamanīju, ka viņa skatiens laiku pa laikam aizslīd līdz nelielajam vīriešu pulciņam pie aplokiem. Džeimija košie kilti uzkrītoši izcēlās pat krāšņo samta un iestīvinātā zīda tērpu vidū.
Biju šaubījusies, vai vēlos hercogu atkal satikt. Kā nekā pēdējā ciemošanās viņa mājā beidzās ar to, ka pēc manas apsūdzības izvarošanas mēģinājumā tika apcietināts Džonatans Rendels. Bet šī izbraukuma laikā hercogs bija pati nevainība, izsmalcinātu manieru iemiesojums, un ne reizi nepieminēja kādu no brāļiem Rendeliem. Tāpat citu viesu klātbūtnē neatskanēja neviena piezīme par
apcietinājumu; lai kāda būtu hercoga diplomātiskā misija, likās, ka tā ir pietiekami nozīmīga, lai izpelnītos karalisko klusēšanas zvērestu.
Visumā es priecājos, ka hercogs pievienojās mums pie maltītes. Vispirms jau tādēļ, ka viņa klātbūtnē dāmas atturējās uzdot man jautājumu kuru drosmīgākas dvēseles viesībās bieži mēdza man uzdot -, ko skoti valkā zem kiltiem. Ņemot vērā, kāds noskaņojums šobrīd valdīja piknika viešņu vidū, šaubos, vai pietiktu ar manu iecienīto atbildi: “Nu, kā jau parasti.”
- Jūsu vīrs šo to saprot no zirgiem, hercogs pievērsās man, uz brīdi atbrīvojies, jo hercogiene de Nevē, kas sēdēja viņam otrā pusē, pārliecās pāri segai, lai parunātos ar Pridoma kundzi. Viņš man stāstīja, ka viņa tēvam un tēvocim Hailendā piederējis mazs, bet izsmalcināts stallis.
-Jā, tā ir taisnība. Es maziem malciņiem dzēru vīnu. Bet jūs esat viesojies pie Kolama Makenzija Leohas pilī; jūs taču noteikti redzējāt stalli pats savām acīm. Patiesībā pirmo reizi ar hercogu es satikos pērn Leohā, kaut arī uz īsu brīdi; viņš bija devies medībās tieši pirms tam, kad mani apcietināja par buršanos. Domāju, ka viņš par šo notikumu droši vien zina, bet, ja tā, tad viņš nekādi to neizrādīja.
- Protams. Augstmaņa modrās, zilās ačeles pašāvās vispirms pa kreisi, tad pa labi, lai pārliecinātos, ka viņu neviens nenovēro, un tad viņš pārgāja uz angļu valodu. Toreiz jūsu vīrs man stāstīja, ka nedzīvojot savā muižā, jo nelaimīgā kārtā turklāt kļūdaini Anglijas valdība izvirzījusi pret viņu apsūdzību slepkavībā. Sakiet, kundze, vai apsūdzība vēl joprojām ir spēkā un viņš ir izsludināts ārpus likuma?