- Bet es viņu pazīstu, esmu runājis ar viņu un ar visiem jakobītiem, kas cīnījušies kopā ar viņa tēvu. Ja, ņemot vērā tavus paredzējumus, atkal sāksies sacelšanās… neredzu, ka man ir cita izvēle kā vien palikt te, Armaliet. Kad viņš būs apturēts, varbūt tad pavērsies iespēja atgriezties mājās vai nepavērsies. Bet pagaidām man ar pateicību jānoraida Viņa Gaišības piedāvājums.
Viegli noglāstīju vīra roku.
- Es jau domāju, ka tu tā teiksi.
Džeimijs man uzsmaidīja, tad viņa skatiens noslīdēja uz leju, uz maniem ar dzeltenas ziedes kārtiņu klātajiem pirkstiem.
- Kas tas ir par zieķi?
- To man iedeva Forēza kungs. Nosaukumu viņš nepateica. Šaubos, vai tam ir kāda aktīva sastāvdaļa, bet tā ir jauka, taukaina smērīte.
Augums zem manām rokām sastinga, un Džeimijs pāri plecam palūkojās uz zilo stikla trauciņu.
- Forēza kungs iedeva? Varēja just, ka viņam tas nepatika.
- Jā, es izbrīnījusies atteicu. Kas vainas? Jo viņš atbīdīja manus noziestos pirkstus, nolaida kājas uz grīdas un meklēja dvieli.
- Vai tam trauciņam uz vāka ir lilijas, Armaliet? viņš jautāja, slaukot no kājas ziedi.
- Jā, ir. Džeimij, kas vainas ziedei? Viņa sejā atspoguļojās ārkārtīgi savāda izteiksme kaut kas pa vidu starp mulsumu un uzjautrinājumu.
- O, es neteiktu, ka tai ir kāda vaina, Armaliet, viņš beidzot atbildēja. Kāju viņš bija trinis tik stipri, ka sprogainie, sarkanzeltainie matiņi bija sacēlušies stāvus virs sarkani noberztās ādas; pēkšņi viņš aizmeta dvieli un domīgi lūkojās uz pudelīti.
- Forēza kungs tevi noteikti ļoti augstu vērtē, Ārmaliet, viņš sacīja. Tas zieķis ir ļoti dārgs.
- Bet…
- Nav jau tā, ka es neprastu to novērtēt, Džeimijs steidzās mani mierināt. Tomēr man ir jocīga sajūta, jo tikai vienas dienas pietrūka, lai es pats kļūtu par tā sastāvdaļu.
- Džeimij! es pacēlu balsi. Kas tas ir? Es paķēru dvieli un steidzos noberzt savus taukainos pirkstus.
- Pakārtu cilvēku tauki, viņš negribīgi paskaidroja.
- P-p-p… Nespēju šo vārdu pat dabūt pār lūpām un sāku no jauna: Tu gribi teikt… Man uz rokām uzmetās zosāda, saceļot smalkos matiņus stāvus kā spilventiņā saspraustas kniepadatas.
- Ē, jā. Tauki, kas ņemti no pakārtiem noziedzniekiem, viņš attrauca, atgūstot savaldīšanos tikpat ātri, kā es zaudēju savējo.
- Ļaudis runā, ka ļoti labi derot pret ģikti un kaulu sāpēm.
Es atsaucu atmiņā, cik kārtīgi Forēza kungs bija savācis to, kas palika pāri pēc operācijas Eņģeļu slimnīcā, un savādo skatienu Džeimija sejā, kad viņš ieraudzīja, ka chirurgien pavadījis mani mājās. Man ļima ceļgali, un es jutu, ka kuņģis palecas kā gaisā pasviesta pankūka.
- Džeimij, velns un elle, kas ir Forēza kungs? es gandrīz kliedzu.
Uzjautrinājums Džeimija sejā, neapšaubāmi, bija guvis virsroku.
- Viņš ir Piektā apgabala kroņa bende, Ārmaliet. Es domāju, ka tu zini.
Džeimijs no staļļa pagalma atgriezās slapjš un nosalis, tur viņš devās noberzties, jo nepieciešamās šķīstīšanās mērogi bija tik lieli, ka guļamistabas vanna tos nodrošināt nespēja.
- Neuztraucies, visu nomazgāju-, viņš mani mierināja, norāvis kreklu un kails ieslīdējis zem palagiem. Viņam bija uzmetusies grubuļaina un vēsa zosāda, un, mani apskaujot, viņa augums vēl viegli drebēja.
- Kas ir, Ārmaliet? Es taču vairs neožu pēc tā smāķa, vai ne? viņš jautāja, kad es, sevi rokām apņēmusi, paliku stīvi guļam.
- Nē, es teicu. Es baidos. Džeimij, man tek asinis.
- Jēziņ! viņš nočukstēja. Jutu, ka pēc maniem vārdiem viņam cauri izskrien baiļu trīsas. Viņš cieši piekļāva mani sev klāt un turēja, glāstot man matus un muguru, bet mēs abi jutām baismīgo bezpalīdzību fiziskās katastrofas priekšā. Jebkura viņa rīcība būtu veltīga. Viņš bija ļoti stiprs, tomēr nevarēja mani pasargāt; lai kā gribētu, palīdzēt nespēja. Pirmo reizi es vīra rokās nejutos drošībā, un šī apziņa biedēja mūs abus.
- Kā tu domā… Džeimijs iesāka, tad aprāvās un norija kaklā sakāpušo kamolu. Jutu nodrebam kaklu un dzirdēju, kā viņš norij bailes. Vai tas ir slikti, Ārmaliet? Vai tu to zini?
- Nē, es atbildēju. Cenšoties rast kādu pieturas punktu, es piekļāvos viņam ciešāk. Es nezinu. Asiņošana nav stipra, vismaz pagaidām ne.
Svece vēl dega. Viņš raudzījās manī no augšas ar raizēs satumsušām acīm.
- Vai man atvest kādu palīgu, Klēra? Dziednieku, kādu sievieti no slimnīcas?
Es papurināju galvu un aplaizīju sausās lūpas.
- Nē. Es ne… nedomāju, ka viņi varētu ko līdzēt. Ne jau to es gribēju teikt; vairāk par visu es vēlējos, lai būtu kāds cilvēks, kurš zinātu, kā novērst nelaimi. Bet tad es atcerējos medmāsu kursus, tās nedaudzās dienas, ko pavadījām ginekoloģijas palātā, un ārsta vārdus, kad viņš, plecus paraustījis, atgāja no gultas, kurā gulēja sieviete pēc spontānā aborta: “Patiesībā šādos gadījumos neko nevar darīt. Ja viņai jāzaudē bērns, tad parasti arī zaudē, lai ko jūs darītu. Faktiski vienīgais līdzeklis ir gultas režīms, un bieži vien pat tas nepalīdz.”
- Varbūt nav nekas nopietns, es centos iedrošināt mūs abus.
- Nav nekas neparasts, ja sievietei grūtniecības laikā gadās viegla asiņošana. Tas nebija nekas neparasts pirmo trīs mēnešu laikā. Man bija jau vairāk par pieciem, un tas gan nekādā gadījumā nebija
parasti. Tomēr bija daudz iemeslu, kas varētu izraisīt asiņošanu, un ne visi bija nopietni.
- Iespējams, viss būs labi, es teicu. Uzliku roku uz vēdera un viegli piespiedu. Jutu tur mītošā cilvēciņa atbildi, laisku, ilgu spiedienu, un uzreiz sajutos labāk. Mani pārplūdināja kaismīga pateicība, un acīs sariesās asaras.
- Ārmaliet, ko es varu darīt? Džeimijs čukstēja. Viņa roka apvijās man ap vidu, satvēra manu plaukstu un uzlika uz apdraudētā vēdera.
Ar otru roku es satvēru viņa plaukstu un turējos.
- Lūdz Dievu, es teicu. Lūdz par mums, Džeimij.
23 nodaļa Cilvēks domā , Dievs dara
Līdz rītam asiņošana bija mitējusies. Es ļoti piesardzīgi piecēlos, un nekas slikts nenotika. Tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka pienācis laiks pārtraukt darbu Eņģeļu slimnīcā, tāpēc aizsūtīju Fērgusu pie mātes Hildegardes ar vēstulīti, kurā paskaidroju radušos situāciju un atvainojos. Viņš atnesa laba vēlējumus un solījumus lūgties par mani, un piedevām pudeli ar atzinīgi novērtētu, brūnganu šķidrumu, kuru, kā bija rakstīts klāt pieliktajā zīmītē, viedās sievietes dodot pret izmešanos. Pēc gadījuma ar Forēza kunga ziedi es stipri aizdomīgi izturējos pret ārstniecības līdzekļiem, kurus nebiju gatavojusi pati, tomēr pēc pamatīgas ostīšanas deguns mani pārliecināja, ka vismaz sastāvdaļas ir tikai botāniskas izcelsmes.
Brīdi šaubījusies, tomēr iedzēru vienu ēdamkaroti brūnā šķidruma. Tas bija rūgts, un mutē palika pretīga garša, bet apziņa, ka esmu kaut ko darījusi pat ja uzskatīju, ka tas ir bezjēdzīgi, lika man justies labāk. Turpmāk es dienas lielāko daļu gulšņāju uz dīvāna savā istabā, lasot, snaužot, šujot vai vienkārši, rokas salikusi uz vēdera, veroties tukšumā.