Kad biju viena. Džeimijs, ja bija mājās, laiku pavadīja galvenokārt kopā ar mani, mēs runājām par dienas darbiem vai pārspriedām jaunākās jakobītu vēstules. Kāds acīmredzot bija izstāstījis karalim Džeimsam par viņa dēla priekšlikumu ieguldīt naudu portvīnā, un Viņa Majestāte no visas sirds atzina to par “…ļoti saprātīgu plānu, kurš, esmu pilnīgi pārliecināts, nodrošinās Tevi ar finansēm, jo es vēlos redzēt Tevi iesakņojušos Francijā”.
- Tātad Džeimss uzskata, ka nauda paredzēta tikai tam, lai nodrošinātu Čārlzam džentlmeņa cienīgu dzīvi un izkarotu viņam atbilstošu stāvokli sabiedrībā, es teicu. Kā tev šķiet, vai tas ir viss, kas princim padomā? Pēcpusdienā bija iegriezusies Luīze; viņa stāstīja, ka pagājušajā nedēļā pie viņas bija atnācis Čārlzs uzstājis, ka viņam jāsatiek Luīze, lai gan sākumā viņa bija atteikusies Viņa Augstību pieņemt. Čārlzs esot bijis ļoti iededzies un piepūties no lepnuma, bet negribējis teikt, par ko; tikai visu laiku devis noslēpumainus mājienus par kaut kādu grandiozu darbu, kas viņam jāpaveic. Viņa sacīja, ka princis to dēvējis par “varenu piedzīvojumu”. Neizklausās pēc vienkārša naudas ieguldījuma, vai ne?
- Neizklausās vis. Džeimiju šī doma darīja nopietnu.
- Hm, es nokremšļojos. Nu, ņemot visu kopā, pamatots, šķiet, minējums, ka Čārlzs peļņu no ieguldījuma vēlas izmantot, ne tikai lai iekārtotos un kļūtu par godīgu Parīzes tirgotāju.
- Ja man patiktu derības, es uz to liktu savu pēdējo kreklu, Džeimijs sacīja. Jautājums ir šāds: kā mēs varētu viņu apturēt?
Atbildi uz saviem prātojumiem mēs saņēmām pēc vairākām dienām, kad bijām krietni izspriedelējušies un velti izminējušies. Guļamistabā atradās ari Mērtegs, kurš bija no ostas atnesis man vairākus baķus auduma.
- Ļautiņi melš, ka Portugālē esmot parādījušās bakas, viņš pavēstīja, nometot uz gultas dārga zīda baķi, it kā tas būtu lietots maisaudums. No rīta pie dokiem pienāca kuģis no Lisabonas ar dzelzi, un ostas pārraugs izķemmēja to akurāt kā ar ķemmi, pats un divi izpalīgi. Tak neko neuzgāja. Ieraudzījis uz galda pudeli ar brendiju, Mērtegs pielēja tējas glāzi līdz pusei un dzēra kā ūdeni, lieliem guldzošiem malkiem. Skatījos ar pavērtu muti, un attapties man lika tikai Džeimija izsauciens:
- Bakas?
- Kā ta’, Mērtegs noņurdēja starp malkiem. Tās pašas gan. Viņš atkal pacēla glāzi pie mutes un turpināja atspirdzināties.
- Bakas, Džeimijs purpināja pie sevis. Bakas.
Tomēr pamazām rūpju izteiksme Džeimija sejā izgaisa un stāvā rieviņa starp uzacīm izlīdzinājās. Viņš kļuva domīgs, saņēma rokas aiz skausta un, atspiedies pret krēsla atzveltni, nekustīgu skatienu vērās Mērtegā. Smaida atblāzma pavilka lielo muti vēl platāku.
Mērtegs šo metamorfozi vēroja ar stipri skeptisku padevību liktenim. Viņš iztukšoja glāzi un palika sarāvies rāmi sēžam uz sola, bet Džeimijs pielēca kājās un, bez skaņas kaut ko svilpojot, sāka mest lokus ap sīko skotu.
- Izskatās, ka tev radusies ideja, es ierunājos.
- 0, kā ta’! Džeimijs sāka pie sevis klusi smieties. 0 jā, ir gan.
Kad viņš pagriezās pret mani, acīs viņam dega piedzīvojumu
kāre un atklāsme.
- Vai tavā zāļu lādē ir kaut kas, lai cilvēkam piemestos drudzis? Vai skrejamais? Vai pumpas?
- Ir gan, es piesardzīgi atbildēju. Man ir rozmarīns. Un Kajennas pipari. Un, protams, krūklis, pret aizcietējumu. Kāpēc tā prasi?
Džeimijs, plati smaidīdams, skatījās uz Mērtegu, tad, savas idejas pārņemts, ieklukstējās un sabužināja krusttēva matus tā, ka tie slējās stāvus melnos pīķos. Mērtegs veltīja delverim niknu skatienu un pēkšņi ārkārtīgi līdzinājās Luīzes mīļajam pērtiķītim.
- Paklau! Džeimijs sazvērnieciski pieliecās mums tuvāk. Ja nu grāfa Senžermēna kuģis no Portugāles atvestu bakas?
Es skatījos uz viņu.
- Vai prātu esi zaudējis? es pieklājīgi apvaicājos. Un kas tad būtu?
- Ja tā būtum, iejaucās Mērtegs, tad krava pagalam. Pēc likuma burta to nosvilinātu vai izgāztu ūdenī. Mazajās, melnajās acīs uzzibsnīja interese. Un kā tu, puis, taisies to nostrādāt?
Džeimija pacilātība mazliet noplaka, tomēr mirdzums acīs saglabājās.
- Nu, viņam nācās atzīt, pagaidām vēl neesmu visu izdomājis, bet sākumam…
Vairākas dienas pagāja spriežot un pētot, lai viss būtu izstrādāts līdz pēdējam sīkumam, tomēr beidzot plāns bija gatavs. Krūklis, kas izraisītu caureju, tika noraidīts kā pārlieku novājinošs līdzeklis. Taču es atradu labu aizstājēju starp zālītēm, kuras man bija iedevis metrs Raimons.
Mērtegs, bruņojies ar maisiņu, kurā būs rozmarīna esence, nātru sula un rubija, nedēļas nogalē dosies uz Lisabonu, pastaigās tur pa jūrnieku krogiem, iznēsādams tenkas, sameklēs grāfa Senžermēna nofraktēto kuģi un sarunās sev uz tā vietu, bet pa to laiku atsūtīs uz Parīzi ziņu ar kuģa nosaukumu un ierašanās laiku.
- Nē, tā ir parasts, sacīja Džeimijs, atbildot uz manu jautājumu, vai kapteinim šāda rīcība neliksies aizdomīga. Gandrīz visi kravas kuģi ved dažus pasažierus cik nu var iespiest starp klājiem. Un Mērtegam būs pietiekami naudas, lai kļūtu par kārdinošu papildu peļņas avotu, pat ja kapteinim vajadzētu atdot viņam savu kajīti. Viņš brīdinoši pakratīja Mērtegam zem deguna pirkstu.
- Un ņem kajīti, vai tu dzirdi? Man viens pīpis, cik tas maksā; tev vajadzēs būt vienam, lai varētu dzert zāles, un mēs negribam pieļaut, ka tevi kāds redz, ja tev būs tikai guļamtīkls tilpnēs. Viņš pārlaida kritisku skatienu savam krusttēvam. Vai tev ir kādi pieklājīgi svārki? Ja tu parādīsies uz kuģa kā tāds ubags, tevi aizlidinās pār bortu vēl ostā, pat nepaskatījušies, kas tev ir sporanā.
- Mmphm, noņurdēja Mērtegs. Mazais skots parasti sarunās neiesaistījās, bet tas, ko viņš teica, ikreiz bija saprātīgi un par lietu.
- Un kad manim sākt to žurgu ņemt iekšā?
Es sameklēju papīra lapu, uz kuras biju sarakstījusi norādījumus un devas.
- Divas ēdamkarotes rubijas… šo… es paplikšķināju ar pirkstu pa caurspīdīgu stikla pudelīti, pilnu ar tumši rozā šķidrumu,
- …jāiedzer četras stundas pirms tam, kad tu vēlies parādīt savus simptomus. Pēc pirmās devas ieņem pa ēdamkarotei ik pa divām stundām… mēs nezinām, cik ilgi tev vajadzēs turpināt šo izrādi.
Es pasniedzu viņam otru pudelīti, šī bija no zaļa stikla ar violeti melnu šķidrumu.
- Tā ir koncentrēta rozmarīna lapu esence. Šī iedarbojas ātrāk. Iedzer apmēram vienu ceturto daļu no pudeles, pusstundu pirms tu gribi saslimt; pusstundas laikā tu sāksi sarkt. Iedarbība drīz vien beidzas, tāpēc tev vajadzēs iedzert vēl, kad varēsi izdarīt to neuzkrītoši. Izņēmu no zāļu lādes citu, mazāku pudelīti. Un, kad tev “drudzis” jau būs pamatīgi izpaudies, tad vari seju un rokas ieziest ar nātru sulu, lai parādās izsitumi. Vai gribi paturēt šīs pamācības?
Mērtegs noteikti papurināja galvu.
- Nē, gan jau atminēšos. Bīstamāk būs tad, ja mani pieķers ar šito cedeli, nekā tad, ja aizmirsīšu, cik daudz jādzer. Viņš pagriezās pret Džeimiju.
- Un tu, puis, vai sagaidīsi kuģi Orvjeto?
Džeimijs pamāja ar galvu.
- Kā ta’. Kuģim tur jāiegriežas; visi kravinieki, kas ved vīnu, iebrauc Orvjeto, lai paņemtu svaigu ūdeni. Ja gadījumā tā nenotiek, tad… Viņš paraustīja plecus. Es noīrēšu laivu un mēģināšu jūs panākt. Pietiks, ja man izdosies tikt uz klāja, pirms iekuģojam Havrā, bet labāk būtu, ja mēs varētu to nodarīt vēl pie Spānijas krastiem. Man nav patikas pavadīt uz jūras vairāk laika, nekā nepieciešams. Viņš ar zodu norādīja uz pudeli, ko Mērtegs turēja rokā.