„Prātīgi.”
„Hmm?”
„Neņemt no svešinieka neko ēdamu.”
„Vai tu grasījies mani noindēt?”
„Varbūt.”
Viņa smaida un izskatās, ka pārdomā piedāvājumu, it kā viņš būtu metis meitenei izaicinājumu. „Pie velna, es riskēšu.”
Viņas smaids viņu iznīcina. Parasti viņš valdzina sievietes un ir to darījis desmitiem reižu, bet šī valdzina viņu. Viņš pastiepj turzu, un meitene paņem sauju zemesriekstu, izber tos uz galda sev priekšā.
„Cik ilgi tu šeit esi?” viņa jautā.
„Vilcienā?”
„Nē. Ķīnā.”
„Mazliet vairāk nekā trīs nedēļas,” viņš melo.
„Ak tā? Es arī. Apmēram trīs nedēļas.” Viņš ir mācījies pazīt melus, un viņa melo. Interesanti, viņš prāto, vai viņa varētu būt viena no viņiem? „No kurienes tu esi?” viņa jautā.
„No Amerikas.”
„Tas ir skaidrs. No kuras vietas?”
„No Omahas.” Šoreiz viņa nemelo. „Un tu?”
„No Peru, dzīvoju netālu no Titikakas ezera.” Tad viņš arī nemelos. Viņa izbrīnā paceļ uzacis un nosmīkņā. „Nebiju domājusi, ka tā ir reāla vieta, līdz notika šis…” Viņa norāda uz avīzi.
„Meteorīti.”
„Jā.” Viņa pamāj ar galvu. „Jocīgs nosaukums. Titī Kakas ezers.” Viņa sadala vārdu divos, kā mēdz darīt svešzemnieki, kad par to uzjautrinās. „Tiešām neko labāku nespējāt izdomāt?”
„Daži domā, ka tas nozīmē Pumas Akmens, bet citi, ka Svina Klints,
un daudzi to uzskata par mistisku, spēcīgu vietu. Amerikāņi uzskata, ka to apmeklē NLO un radījuši citplanētieši.”
„Padomā tik,” viņa smaidīdama saka. „Omaha nemaz nav mistiska. Lielākā daļa cilvēku domā, ka tā ir loti garlaicīga. Tomēr mums ir labs steiks. Un Vorens Balets.”
Hago ieķiķinās. Viņš pieņem, ka tas ir joks. Viņš nezina, kas ir Vorens Bafets, bet šim vīram ir resns, stulbs amerikāņu vārds.
„Dīvaini, vai ne?” Viņa pāršķeļ vēl vienu zemesriekstu.
„Kas?”
„Es esmu no Omahas, bet tu no Titikakas ezera apkārtnes, bet mēs braucam vilcienā uz Sjiaņu. Abās vietās nokrita meteorīti.”
„Jā, tas ir dīvaini.”
„Kā tevi sauc?”
„Feo.” Viņš iemet mutē zemesriekstu.
„Priecājos iepazīties, Feo. Es esmu Sāra.” Viņa iemet mutē zemesriekstu. „Saki… vai tu brauc uz Sjiaņu apskatīt krāteri?”
„Es? Nē. Tikai ceļoju. Un diez vai Ķīnas valdība vispār laidīs kādu tam tuvumā.”
„Drīkstu uzdot tev jautājumu, Feo?”
„Protams.”
„Vai tev patīk Spēlēt spēles?”
Viņa ir atklājusi sevi. Viņš nav īsti drošs, vai tas ir prātīgi. No atbildes būs atkarīgs, vai viņa atklās viņu.
„Ne īpaši,” viņš aši atbild. „Bet mīklas gan man patīk.”
Viņa atliecas atpakaļ. Intonācija mainās, koķetā čivināšana pazūd. „Man ne. Man patīk skaidrība. Neieredzu neziņu. Es cenšos to pēc iespējas ātrāk izskaust no savas dzīves.”
„Iespējams, tā ir laba taktika, ja tas tiešām izdodas.”
Viņa smaida, un, lai gan viņam vajadzētu saspringt, būt gatavībā meiteni nogalināt, Sāras smaids atbruņo Hago. „Tātad… Feo. Vai tas kaut ko nozīmē?”
„Tas nozīmē „neglīts”.”
„Vecāki tevi tā nosauca?”
„Mans īstais vārds ir Hago, bet visi mani sauc par Feo.”
„Tu tāds neesi, lai gan ļoti centies.”
„Paldies,” viņš atbild, nespēdams apspiest smaidu, iemirdzas briljantiņi zobos. Viņš nolemj izmest ēsmu. Ja viņa uzķersies, abiem būs skaidrs. Viņš nav pārliecināts, ka tā ir gudra taktika, bet zina lai uzvarētu Beigu spēlē, ir jāriskē. Ienaidnieki radīsies paši. Bet draugi ne. Kāpēc lai viņš neizmantotu nejaušu tikšanos, kamēr nekas vēl nav sācies, un nenoskaidrotu, kas būs šī skaistā amerikāniete?
„Tātad, Sāra no Omahas, kas ieradusies šeit brīvdienās, vai tu gribētu kopā ar mani Sjiaņā apmeklēt Lielo Meža Zoss pagodu?”
Viņa nepaspēj atbildēt, kad ārpusē nozibsnī balts uzliesmojums. Vilciens sašūpojas un bremzē. Gaisma noraustās un izdziest. No otras restorānvagona puses atskan skaļš, vibrējošas stīgas strinkšķini līdzīgs troksnis. Hago skatienu acumirklī piesaista sarkana, blāvi mirgojoša gaismiņa zem galda. Viņš atkal pievērš skatienu logam, gaisma laukā kļūst spilgtāka. Viņi abi ar Sāru pieceļas un dodas tās virzienā. Tālumā no austrumiem uz rietumiem debesīm pāri pārskrien spoža šautra. Tā izskatās pēc krītošas zvaigznes, bet ir pārāk zemu, trajektorija ir taisna kā žilete. Hago un Sāra kā piekalti skatās, kā josla tumšajās Ķīnas nakts debesīs kļūst arvien platāka. Pēdējā brīdī josla pēkšņi maina virzienu un, lidojot 88 grādu leņķī no ziemeļiem uz dienvidiem, pazūd aiz apvāršņa.
Viņi atraujas no loga, gaisma iedegas, un vilciens uzņem gaitu. Pārējie cilvēki restorānvagonā satraukti sarunājas, bet šķiet, ka neviens nav pamanījis, kas notika laukā.
Hago pieceļas kājās. „Nāc līdzi.”
„Kurp?”
„Nāc līdzi, ja gribi dzīvot.”
„Ko tu runā?”
Viņš izstiepj roku. „Nekavējoties.”
Viņa pieceļas kājās un seko viņam, taču pie rokas neķeras. Pa ceļam viņš saka: „Ja es sacītu, ka esmu 21. cilts Spēlētājs, vai tas tev ko izteiktu?”
„Es tev teiktu, ka esmu 233. cilts Spēlētāja.”
„Pamiers, vismaz pagaidām?”
„Jā, pagaidām.”
Viņi sasniedz galdiņu, zem kura Hago redzēja mirgojošo gaismu.
Pie tā sēž ķīniešu pāris. Viņi pārtrauc sarunu un jautājoši lūkojas uz abiem ārzemniekiem. Hago un Sāra neliekas ne zinis par pāri, Hago nometas ceļos, un Sāra noliecas, lai redzētu viņam pār plecu. Pagaldē pie sienas pieskrūvēta melna metāla kaste ar mazu, tik tikko mirgojošu LED lampiņu vidū. Virs LED lampiņas ir simbols MMelnās kastes stūrī ir digitālais displejs. Tajā rakstīts: AA:AA:AQ. Pēc sekundes: AA:AA:AP. Vēl pēc sekundes: AA:AA:AO.
„Vai tas ir tas, ko es domāju?” Sāra jautā, pasperdama soli atpakaļ.
„Es negribu palikt, lai to noskaidrotu,” Hago saka.
„Es arī negribu.”
„Paņemsim tavu somu.”
Viņi atgriežas pie galda, un Hago paķer mugursomu. Viņi aiziet līdz vagona pakaļgalam un atver durvis, iziet starp vagoniem.
Ja burti ir sekundes, viņiem atlikušas 11.
Sāra norauj avārijas bremzi.
Tā nedarbojas.
Garām slīd ainava. Tā viņus gaida.
„Lec,” Hago saka, pakāpdamies malā.
Astoņas sekundes.
Viņa nevilcinās, lec.
Septiņas sekundes.
Viņš apskauj mugursomu, cerēdams, ka tā amortizēs kritienu, lec. Piezemēšanās ir sāpīga, bet Hago ir trenējies ignorēt sāpes. Viņš pa grantēto uzbērumu noripo līdz putekļainajai zemei, sarijas zāli, saskrāpē seju un plaukstas. Viņš nav īsti drošs, taču domā, ka izmežģījis labo plecu.
Trīs sekundes.
Viņš stājas ripot.
Divas sekundes.
Sara ir dažus jardus tālāk, jau piecēlusies kājās, it kā piezemējoties nemaz nebūtu savainojusies. „Vai esi vesels?” viņa jautā.
Viena sekunde.
Vilciens ir pabraucis viņiem garām.
„Jā,” viņš atbild, prātodams, vai viņa jūt, ka viņš melo.
Nulle.
Sāra notupjas viņam blakus, gaida, kad vilciens uzsprāgs.
Nekas nenotiek.
Debesīs parādījušās zvaigznes.
Viņi skatās.
Gaida.
Hago paveras debesīs un rietumu pusē virs apvāršņa redz Lauvu un Vēzi.
„Varbūt mēs pārsteidzāmies…” Sāra iesāk, un tieši tajā mirklī restorānvagons kļūst gaišs un tam izsprāgst logi. Viss vagons, oranžu liesmu mākoņa ieskauts, uzlido 50 vai vairāk pēdu augstumā. Triecienvilnis izveļas cauri vilcienam. Aizmugurējie vagoni sačokurojas, inerce tos sastumj juceklīgā kaudzē. Priekšējos vagonus aizsedz sprādziens un tumsa, bet Hago saskata lokomotīves gaismas, kad to nosviež no sliedēm. Nakti pāršķeļ griezīgs metāla troksnis, tuvāk vilciena priekšgalam nogrand vēl viens, mazāks sprādziens. īss klusuma brīdis, un tad atskan kliedzieni.