Markuss iepleš acis. Viņa acu priekšā risinās asinspirts. Tas ir amerikāņu katastrofu filmu mēroga slaktiņš. Puse stadiona, desmitiem tūkstošu cilvēku ir pagalam, degoši, liesmojoši.
Skaistākais skats, kādu Markuss jebkad ir redzējis.
Viņš smagi elpo. Pār pieri līst sviedri. Cilvēki laukā klaigā. Apakšā esošajā kafejnīcā vaimanā sieviete. Senajā pilsētā pie Bosfora šauruma starp Marmora un Melno jfiru gaudo sirēnas.
Televīzija rāda stadionu, ko pārņēmušas liesmas. Spēlētāji, policisti, skatītāji, treneri skraida apkārt, dzirksteļodami kā sajukuši sērkociņi. Komentētāji kliedz pēc palīdzības, piesauc Dievu, jo viņi nesaprot. Tie, kas vēl nav miruši vai drīz mirs, sabradā cits citu, cenzdamies glābties. Atskan vēl viens sprādziens, un ekrāns satumst.
Markusa sirds grib izrauties no krūtīm. Smadzenes ir uzkarsušas tāpat kā futbola laukums. Kuņģis ir pilns ar akmeņiem un skābi. Plaukstas ir karstas un lipīgas. Viņš paskatās lejup un redz, ka ir iešķēlis ar seno dunci apakšdelmā, asins straumīte tek pār roku un tālāk uz krēsla, uz grāmatas. Grāmata ir sabojāta, bet tam nav nozīmes; viņam to vairs nevajadzēs. Jo tagad Markusam būs pašam sava Odiseja.
Markuss atkal paskatās uz satumsušo televizoru. Viņš zina, ka starp atlūzām viņu kaut kas gaida. Viņam tas jāatrod.
Viens fragments.
Sev, savai ciltij.
Viņš smaida. Markuss visu mūžu ir trenējies tieši šim brīdim. Kad viņš netrenējās, tad sapņoja par Aicinājumu. Visas pusaudža iztēles radītās iznīcības vīzijas nebija salīdzināmas ar to, ko Markuss redzēja šovakar. Meteorīts iznīcināja futbola stadionu un nonāvēja 38 676 cilvēkus. Saskaņā ar leģendu paziņojumam bija jābūt iespaidīgam. Vismaz vienreiz leģenda ir pārvērtusies skaistā realitātē.
Markuss ir gribējis, gaidījis un gatavojies Beigu spēlei visu mūžu. Viņam vairs nav garlaicīgi un nebūs nekad, līdz viņš uzvarēs vai mirs. Tas ir noticis.
Viņš zina.
Tas ir noticis.
.
ČIJOKO TAKEDA
22B Hatešinai Tori, Naba, Okinava, Japāna
Čijoko Takedu pamodina trīs maza alvas zvana skaņas. Galva noslīgst uz vienu pusi. Digitālais pulkstenis rāda 5:24. Viņa piefiksē laiku. Šie ir svarīgi skaitļi. Nozīmīgi. Viņa iedomājas, ka ir līdzīga tiem, kas piešķir jēgu tādiem skaitļiem kā 11:03 vai 9:11, vai 7:07. Visu atlikušo mūžu viņa redzēs šos skaitļus: 5:24, un visu atlikušo mūžu tiem būs svars, jēga, nozīme.
Čijoko novēršas no pulksteņa uz naktsgaldiņa un blenž tumsā. Viņa guļ uz palagiem kaila. Aplaiza pilnīgās lūpas. Pēta ēnas griestos, it kā gaidītu tajās parādāmies kādu vēsti.
Zvanam nevajadzēja skanēt. Ne jau viņai.
Visu mūžu viņai stāstījuši par Beigu spēli un viņas dīvainajiem, fantastiskajiem senčiem.
Pirms atskanēja zvans, viņa bija 17 gadus veca izstumtā, kuru skoloja mājās, meistarīga burātāja un jūras braucēja, spējīga dārzniece, veikla alpīniste. Pārzināja simbolus, valodas un vārdus. Zīmju tulce. Slepkava, kas pārvalda „vakizaši” , „hodžo” un „šurikenu” . Kad noskanēja zvans, viņa sajutās simt gadu veca. Tūkstoš gadu veca. Viņa jūtas desmittūkstoš gadu veca un ar katru sekundi kļūst arvien vecāka. Pagājušo gadsimtu smagā nasta spiež viņu pie zemes.
Čijoko aizver acis. Atgriežas tumsa. Viņa grib būt kaut kur citur. Alā. Zem ūdens. Visvecākajā mežā uz Zemes. Bet viņa ir šeit, un viņai pie
tā jāpierod. Drīz tumsa būs visur, un visi to zinās. Viņai tā jāpakļauj. Jāsadraudzējas ar to. Jāmīl. Viņa ir darījusi visu nepieciešamo 17 gadus un ir gatava, lai gan to nemaz, negribēja un negaidīja. Tumsa. Tā būs kā mīļš klusums, ko Čijoko pieņem itin viegli. Klusums ir daļa no viņas būtības.
Jo viņa dzird, bet nekad nav runājusi.
Viņa paskatās laukā pa atvērto logu, ieelpo. Naktī lija, un viņa jūt degunā, kaklā un krūtīs mitrumu. Gaiss labi smaržo.
Kāds klusiņām grabinās pie viņas istabas bīdāmajām durvīm. Čijoko sēž savā Rietumu stila gultā ar vājo muguru pret durvīm. Viņa divreiz piesit ar kāju. Divreiz nozīmē: Iekšā.
Troksnis, kad koks slīd pār* koku. Klusums, kad aizslietnis apstājas. Klusi soļi.
„Es zvanīju,” viņas tēvocis saka, noliekdams galvu gandrīz līdz zemei un tā izrādīdams jaunajai Spēlētājai visdziļāko cieņu, jo tā ir pieņemts, tādi ir noteikumi. „Tā vajadzēja,” viņš saka. „Viņi ierodas. Visi.” Čijoko pamāj ar galvu.
Viņš joprojām ir nodūris acis. „Piedod,” viņš saka. „Ir laiks.”
Čijoko piecreiz neritmiski piesit ar kāju. Labi. Glāzi ūdens.
„Jā, protams.” Tēvocis atmuguriski iziet pa durvīm un klusiņām pazūd. Čijoko pieceļas kājās, vēlreiz ieelpo gaisu un pieiet pie loga. Pilsētas blāvās gaismas ieskauj viņas bālo ādu. Viņa skatās pāri Nahai. Tur ir parks. Slimnīca. Osta. Tur ir jūra, melna, plata un rāma. Un liegais vējiņš. Zem viņas loga sačukstas palmas. Zemie, pelēkie mākoņi kļūst arvien gaišāki, it kā ciemos ierastos kosmosa kuģis. Vecie ļaudis noteikti ir nomodā, Čijoko domā. Vecie ļaudis ceļas agri. Viņi dzer tēju un ēd rīsus un marinētus redīsus. Olas un zivi, un siltu pienu.
Daži atcerēsies karu. Uguni no debesīm, kas iznīcināja un nolīdzināja visu līdz ar zemi. Un pavēra ceļu atdzimšanai. Tas, kas tūliņ notiks, atgādinās viņiem to laiku. Bet atdzimšana? Viņu izdzīvošana un nākotne bija atkarīga tikai un vienīgi no Či joko.
Izmisīgi sāk riet suns.
Vītero putni.
Iedarbojas mašīnas signalizācija.
Debesis k|ūsl ļoti spožas, un mākoņi iegrūst, jo pilsētas nomalē uzsprāgst masīva uguns lode. Tā gaudo, deg un ietriecas ostā. Agro rītu izgaismo milzīgs sprādziens un verdoša tvaika grīste. Virs Nahas gaisā uzlido putekļu un akmeņu, un plastmasas, un metāla lietus. Koki mirst. Zivis mirst. Bērni, sapņi un laime mirst. Laimējas tiem, kuru dzīvības tiek izdzēstas miegā. Nelaimējas tiem, kuri sadeg vai tiek sakropļoti. Sākumā to kļūdaini uzskatīs par zemestrīci.
Bet pēc tam viņi redzēs.
Tas ir tikai sākums.
Atlūzas krīt visā pilsētā. Čijoko jūt, kā tuvojas viņas fragments. Viņa sper lielu soli prom no loga, un spoži gailoša ogle, tik liela kā makrele, nokrīt uz grīdas un izdedzina caurumu tatami paklājā.
Pie durvīm atkal klauvē tēvocis. Čijoko divreiz piesit ar kāju. Iekšā. Durvis joprojām ir vaļā. Tēvocis ar nolaistu skatienu apstājas viņai blakus un vispirms pasniedz vienkāršu zilu kimono, kuru viņa uzvelk, un, kad meitene ir apģērbusies, iedod viņai glāzi ļoti auksta ūdens.
Viņa uzlej ūdeni uz ogles. Tā čurkst, sprakšķ un dūmo, ūdens acumirklī uzvārās. Pāri paliek spīdīgs, melns, robains akmens.
Viņa paskatās uz tēvoci. Viņš skatās pretī, acīs ir skumjas. Tās ir skumjas par daudziem gadsimtiem, daudzām dzīvēm, kas tagad beidzas. Viņa pateicoties viegli paklanās. Viņš mēģina smaidīt. Viņš arī bija tāds pats kā viņa, gaidīja, kad sāksies Beigu spēle, bet viņam šāda iespēja neradās, tāpat kā daudziem citiem tūkstošiem un tūkstošiem gadu.
Atšķirībā no Čijoko.
„Man žēl,” viņš saka. „Tevis, mūsu visu. Notiks tas, kam jānotiek.”
.
SARA ELOPEJA
Braicnas vidusskola, Omaha, Nebraska, Savienotās Valstis
