Viņa skatās, kā Baitsahans pieceļas un atklāj sevi, ieliek lokā bultu un izmisīgi meklē viņu.
Muļķis.
Viņa met zvaigzni, tā trāpa zēnam plecā, pazūd miesā.
Viņš iekliedzas.
Viņa atkal maina atrašanās vietu, nostājas uz takas, kas ved tieši uz durvīm. Viņa met vēl vienu zvaigzni, sešas smailes virpuļo gaisā kā mēms zāģis pretī mērķim zēna pierei. Bet mirkli pirms trieciena uznāk vēja brāzma, kas novirza to no kursa; zvaigzne pārslīd pāri zēna galvai, paraujot līdzi miesas un matu kumšķi.
Viņš atkal iekliedzas, uzsauc izaicinājumu un izmisis izšauj tumsā bultu.
Čijoko elpo. Brāzma pāriet. Viņa pagriežas pret piramīdu, ar salto uz priekšu pārlec pāri lielam akmenim un, atrazdamās ar kājām gaisā, raida pēdējo šurikenu kaitinošajam puikam ar vienu vārdu Baitsahanam, 13. cilts dunhu.
Viņa piezemējas precīzi uz kājām un nedzirdami metas cauri noslēpumainajām durvīm, nezinādama, vai trāpījusi mērķī.
Viņai ir vienalga. Zēns ir pārāk straujš, tāpēc ilgi neizturēs. Ja viņu nenogalināja Čijoko, tad to izdarīs kāds cits.
Čijoko iznirst slepenajā telpā, kur visi sapulcējās sākumā. Atšķirībā no pārējiem viņa nemaz nav apjukusi. Viņa aizlavās līdz durvīm, nokāpj pa vecajām trepēm un redz, kā Eilina iziet no galvenās zāles ēkas augšējā stāvā. Čijoko gaida, piekļaujas sienai un apstaigā telpas perimetru kā rēgs. Viņa nepamana abus pie spārēm pieķērušos
Spēlētājus, un viņi nepamana Čijoko. Un tad vienā mirklī viņa ir prom.
.
HILALS IBN ISA AL SALTS
I īsu ciems, Cjiņlina kalni, Ķīna
Hilalam ibn Īsam al Saltam ir skaistas rokas.
Nav svarīgi, cik sienās viņš uzrāpies, cik nažu izmetis, cik mačešu vicinājis, cik akmeņu pārvēlis, cik kaulu salauzis, cik vadu salodējis, cik lappušu pāršķīris, cik atspiešanos, pievilkšanos un galvas stāju izpildījis, cik sitienu izdarījis, cik dēļu salauzis, cik šaujamieroču iztīrījis, viņš allaž ir kopis savas skaistās rokas.
Kokosriekstu eļļa.
Rozmarīna tinktūra.
Tikko nokautu jaunu jēru svaigi notecinātie tauki.
Nagu vīle ar ziloņkaula rokturi.
Viņa nagiem ir perfekta diska forma, to baltums izceļas uz tumšās ādas. Ienadži ir gludi. Tulznas nav redzamas. Samtaina āda.
Viņš neiziet cauri noslēpumainības un senatnes auras ieskautās Lielās baltās piramīdas portālam, bet izvēlas doties uz mežu. Sākumā viņš skrien ātri, lai apsteigtu dūmus un uguni, un pārējos Spēlētājus. Trakos, kuri viņā neklausījās, kuri neatvēlēja pat piecas minūtes, pirms sākās slaktiņš. Hilals nopūšas.
Aiz mūžsenās piramīdas ietekmes loka mežs ir kluss un rāms. Viņi pamazām sapazīstas, tā notiek ar visiem mežiem un cilvēkiem, kuri tajos pavadījuši daudz laika. Viņš nesatiek nevienu no tiem. kas arī iebēga mežā, un pēc 12 stundu pārgājiena puisis sasniedz niecīgu priekšposteni, kas nav atzīmēts viņa kartē. Tik vien kā zemes ceļu krustojums, govs, cāļu bariņš, koka būdu puduris.
Viņš apstājas krustcelēs. No būdām laukā neviens nenāk, bet no improvizētajiem skursteņiem ceļas dūmi, un viņš saož ēdiena aromātu.
Beidzot no kādas ēkas parādās meitene, viņas pieskatītāja slāpētā balss lūdz palikt istabā. Viņa neliekas par to ne zinis. Meiteni māc ziņkāre, un viņa iznāk uz ceļa. Viņa pirmoreiz redz cilvēku ar melnu ādu. Vēl pārsteidzošākas ir viņa zilās, no senajiem senčiem mantotās acis.
Viņš tikpat labi varētu būt citplanētietis.
Septiņus astoņus gadus vecā meitene nostājas Hilala priekšā.
Viņai kaklā sarkanā aukliņā karājas sudraba krustiņš.
Hilals izstiepj uz priekšu savas skaistās plaukstas, salicis tās kā bļodiņu. Viņš tās nolaiž zemāk, un meitene ieskatās iekšā. Tās ir tukšas. Viņš redz, ka bērns apbrīno viņa smalko, gaišo plaukstu ādu. Viņa redz rētiņu uz labās plaukstas spilventiņa.
Viņas acis ieplešas, un meitene paceļas pirkstgalos.
Viņam ir pašam savs krustiņš, ar kuru apzīmogota visādi citādi nevainojamā āda.
„Es nāku ar mieru, māsa,” viņš angliski saka. Viņa pirmoreiz dzird šādas skaņas, bet vīrieša balss ir tik maiga, ka meitenes plānajās lūpās iegulst smaids.
Taču tas strauji apdziest, un Hilals dzird aiz muguras soļus.
Meitene māj ar rokām, it kā gribētu aizdzīt ļauno garu. un atsprāgst dažus soļus atpakaļ.
Hilals stāv, kur stāvējis.
Viņam nav jāskatās, lai zinātu, kas nāk.
Viņš aizver acis. Klausās. Vīrietis. Basām kājām. Cenšas taču neveiksmīgi skriet klusi.
Viņš ir pacēlis rokas. Tajās ir kaut kas līdzīgs nūjai vai mietam. Viņš elpo aizturēti un nervozi, un saspringti.
Hilals pēdējā brīdī sper soli pa labi, un dažus milimetrus no viņa pleca gaisu pāršķeļ cirvis. Asmens ieurbjas zemē, Hilals mierīgi pastiepj roku, satver uzbrucēja labās rokas īkšķi un to pārlauž. Cirvis izslīd no rokas, un Hilals ar īkšķi gaisā zīmē loku. Vīrietis seko īkšķim.
Aksūmietis ļauj, lai pār seju pārslīd nikna grimase. Vīrietim vajadzēja rīkoties prātīgāk. Viņš apmet kūleni, kad Hilals nometas uz viena ceļa, joprojām turēdams īkšķi. Vīrietis smagi piezemējas, trieciens izsit no plaušām gaisu.
Uzbrucējs sit ar kreiso roku, bet Hilals izvairās no vārgulīgā vēziena un izstiepj roku, vēlreiz parādīdams šim izraidīto kristiešu bariņam krustu uz savas plaukstas.
„Es nāku ar mieru,” viņš angliski atkārto. „Kā reiz darīja mūsu kopīgais brālis Kristus.”
Vīrietis iepauzē, starp uzacīm iegulst apjukuma rieva, bet tad viņš atkal mēģina iesist. Vardarbība, visi vispirms ķeras pie vardarbības.
Hilals nosodoši nogroza galvu un iesit vīrietim pa kaklu, uz brīdi viņu izslēgdams.
Hilals palaiž vaļā vīrieša īkšķi, un tas noslīd zemē kā lupatu lelle. Spēlētājs izslējās un šoreiz ciešamā ķīniešu valodā paziņo visam ciemam: „Es esmu izsalcis ceļotājs no citas pasaules. Palīdziet man, un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai jums palīdzētu, kad pienāks laiks.”
Čīkstēdamas atveras vienas durvis. Vēl vienas.
„Un tas pienāks, mani kristiešu brāļi un māsas, tas pienāks.”
12.0316, 39.04111 '
SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS
Taksometrs Nr. 345027, reģistrēts Fēnam Tiaņam, šķērsojot Sjiaņas veco pilsētas mūri, Ķīna
11:16 nākamajā rītā. Sara un Hago nav gulējuši. Kopš iziešanas no pagodas viņi nav redzējuši nevienu citu Spēlētāju. Brokastīs viņi pa ceļam apēda rīsus, tēju un apelsīnus. Viņi netuvojās ne pagodai, ne meteorīta krāterim, ne pilsētas centram. Galu galā viņi atrada taksometru, iekāpa tajā un pateica: „Viesnīca.” Šoferis brauc uz dienvidiem jau vairāk nekā stundu, cenzdamies viņus pārliecināt, ka jākāpj laukā, bet viņi tikai izsniedz tam banknotes un liek braukt tālāk, prom no pilsētas. Viņiem vajag mazu viesnīciņu, nomaļu. Pagaidām nav tādu atraduši. Šoferis brauc tālāk.
I lago iebāž roku somā un pirmo reizi kopš Aicinājuma izvelk disku. Viņš paceļ to gaisā un pagroza priekšpusdienas gaismā, kas iespiežas caur taksometra logiem, mēģina to izprast. Šoferis to pamana aizmugures skata spogulī un sāk runāt par savādo priekšmetu.
Viņiem nav ne jausmas, ko viņš saka.
Šoferis ir dīvains vīrs. Viņš zina, ka jaunieši nesaprot ne vārda, bet runā tik un tā. Viņš atlaiž rokas no stūres, drudžaini žestikulē, un taksometrs svaidās pa ceļu. Sāra ir nogurusi no tā, no viņa, no trokšņa, no ceļa. Viņa novēršas un skatās laukā pa logu, vēro, kā pilsētu nomaina priekšpilsēta un lauki. Viņai jānomierina prāts.