Vienā mirklī tās vairs nav.
Kopā ar visiem, kas bija iekšā.
Neviens viņus nekad vairs neredzēs.
„Man ir radiobāka,” Kala paziņo.
„Un šeit ir satelīttelefons,” Kristoters saka, papliķēdamas pa Kaļas somu.
Kā viņš zina? meitene prāto. Piemērotā brīdī vajadzēs pajautāt.
Arābu meitene sāk raudāt, māte cenšas viņu mierināt. Jūra ir rāma, nevienas vēja pūsmiņas. Riet saule. Viņi ir vienīgie izdzīvojušie. Paldies par dzīvību, Kala domā. Un par nāvi.
Pēc brīža meitene mitējas raudāt, un visi klusē.
Vieni plostā okeāna vidū.
SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS
Renco autoserviss, An Nabi Jumisa, Mosula, Irāka
Sāru un Hago lidostā sagaida apaļīgs, dzīvespriecīgs 47 gadus vecs vīrietis vārdā Renco, kurš ir nokārtojis, ka viņiem nav jāiet cauri drošības pārbaudei. Atšķirībā no iebraucējiem, kuri Irākas svelmē jau sāk svīst, izskatās, ka Renco karstums netraucē. Viņš ir pieradis pie šejienes laikapstākļiem. Lai gan sagaidītājs ir nedaudz korpulents, pēc kustībām un vērtējošā skatiena Sāra noprot, ka Renco reiz bijis Spēlētājs.
„Viss, visu laiku, visur…” Renco angliski saka, paskatīdamies uz Hago. „Tā saka, tā ir teikts un tiks teikts atkal,” Hago pabeidz.
Renco apmierināts plati smaida un kārtīgi uzsit Hago pa roku. „Pagājis pārāk ilgs laiks, Hago. Iepriekšējā reizē, kad tikāmies, tu vēl slēpies mammas brunčos.”
Hago neveikli pamīņājas no vienas kājas uz otru, uzmezdams skatienu Sārai. „Jā, Renco. Sen neesam tikušies.”
„Nu tu esi izaudzis. Liels vīrs, liels Spēlētājs.” Renco nosvilpjas, pagriezdamies pret Sāru. „Un kas ir viņa?”
„Mani sauc Sāra Elopeja, kehokiete, 233. Mēs ar Hago sadarbojamies.” „Ak tā?” Renco mazliet neapmierināts pārjautā.
„Šī ir mana Beigu spēle, Renco,” Hago izgrūž, viņa seja ir satumsusi. „Bet tu Spēlē par mums. Par mūsu cilts izdzīvošanu. Nevis lai atstātu iespaidu uz kaut kādu gringa.” Viņš ar skatienu nomēra Sāru. „Viņa vismaz ir skaista.”
„Aizveries, resnais, citādi es tev parādīšu savu Beigu spēli,” Sāra piedraud.
Renco ieķiķinās. „Un kareivīga. Tas ir labi. Neuztraucies, Sāra Elopeja, es negrasos tevi pazemot. Spēlētāji nogalina Spēlētājus, tāda ir mūsu
cilts devīze. Apa|īgi bijušie Spēlētāji tikai sniedz palīdzību, ja viņiem to lūdz. Nāciet.” Viņš pagriežas un iet prom, rādīdams ce|u uz dzeltenu kravinieku. Jau pēc pāris minūtēm viņi līkumo pa pilnajām Mosulas ielām. Sāra sēž aizmugurējā sēdeklī, Hago blakus Renco. Ielās valda troksnis, un Renco radio auro. Hago pieliecas tuvāk Renco, negribēdams, lai Sāra dzird.
„Nepaļā mani viņas klātbūtnē, skaidrs?” Hago šņāc.
Renco velta viņam dzīvespriecīgu smaidu, taču, redzot Hago sejas izteiksmi, tas ātri apdziest. „Piedod, Hago. Tas neatkārtosies.”
„Labi,” Hago saka, apmierināti atgāzdamies sēdeklī. Renco nebaidās no Hago tik ļoti kā no Hago vecākiem. Dāsna Tlaloku fonda „stipendija” ļāva Renco izmācīties par inženieri un izveidot šeit savu autodarbnīcu, pašā laikā, lai kļūtu par amerikāņu armijas sakarnieku karā un sakrātu diezgan pieklājīgu bagātību. Ko Tlaloki dod, to var arī atņemt. Pat bijušajam Spēlētājam. Renco to zina.
Protams, kopš sākusies Beigu spēle, tam vairs nav lielas nozīmes.
Sāra paliecas uz priekšu un kliedz, lai viņu sadzirdētu: „Par ko jūs, puiši, runājat?”
„Es tcicu Renco, ka mums vajag jaunas pases un vīzas,” Hago atbild. „Ja kāds mūs izseko, vajag jaunas identitātes.”
„Laba doma,” Sāra piekrīt.
Renco enerģiski māj ar galvu. „Neuztraucieties! Rcnco ir viss.”
Un viņš nepārspīlē. Tas atklājas, kad viņš iebrauc savā bāzē plašā darbnīcā ar kondicionētu gaisu. Viņam ir viss, kas Hago un Sārai varētu būt vajadzīgs, un vēl vairāk: jauni telefoni, klēpjdatori, strāvas pārveidotāji, S1M kartes, dažādi skrembleri. Viņam ir vīzu krājumi vairāk nekā 40 valstīm. Viņam ir ceļojumu čeki un nauda, un viltotas pases. Viņam ir medicīnas iekārtas un apģērbs, un cimdi, un bruņas. Viņam ir izsekošanas ierīces un uztvērēji. Viņam ir Browning pistoles un M4 automāti ar M203 zemstobra granātmetējiem. Viņam ir pat divas ļoti īpašas no keramiska materiāla un plastmasas gatavotas pistoles, kuras neuztver neviena attēlu apstrādes ierīce. Kas bija jādara, lai tās iegūtu no ASV īpašo spēku vienības jau ir cits stāsts, viņš tiem saka.
„Tu esi labi iekārtojies, Renco,” Hago saka, pētīdams dīvaino pistoli. „Teikšu vecākiem, ka viņu nauda iztērēta godam.”
„Apbrīnojami,” Sāra piekrīt, skatīdamās apkārt. Viņa ir patīkami pārsteigta; neviens bijušais kehokiešu Spēlētājs nav iekārtojis arsenālu citās pasaules dalās. Lēmums mesties kopā ar Hago bijis pareizs. „Neesmu vēl parādījis labāko,” Renco paziņo.
„Labākais” izrādās pēc skata nožēlojams 2003. gada Peugeot 307 hečbeks. Tas nokrāsots bāli zils, un motora pārsegu rotā liels puķes attēls. Pie aizmugures skata spoguļa karājas hipiju krellītes un talismani. Auto ir stipri nosēdināts, un sēdekļu polsterējums ir saplēsts. Labās puses priekšējā bamperā ir liela iedobe. Motora pārsegs vietām sācis rūsēt. Aizmugurējais stikls ieplīsis, viedojot plaukstas lieluma zirnekļa tīkla rakstu.
„Tu šajā brauc pa Mosulu?” Hago neticīgi vaicā. „Ar puķi?”
Renco maigi noglāsta motora pārsegu. „Puķe perfekti pilda savu lomu. Cilvēki domā: tur brauc cilvēks, kurš ir pārāk dumjš, lai viņam būtu kas slēpjams.”
„Tas ir redzams,” Sāra smīkņādama bilst.
„Un kas tajā tik sevišķs? Izskatās jau nu pēc pēdējā mēsla,” Hago saka. „Es vairākus mēnešus strādāju pie šīs mazulītes,” Renco atbild. Jūtams, ka viņš ir apvainojies. „Tas nav nekāds mēsls.”
Iespiedumi. Renco paskaidro, ir tikai kosmētiski. Šasija ir pārbūvēta, labāka nekā jauna. Dzinēja jauda ir 487 zirgspēki oriģinālo 108 vietā. Mašīnai ir ložu necaurlaidīgs korpuss. Apakšu sargā trieciendroša plāksne. Automobilim ir 15 slepeno nodalījumu, viens pietiekami liels, lai tajā ietilptu cilvēks. Pēc pavēles maināmās reģistrācijas numura zīmes pārklātas ar īpašu e-tinti. Iestatījumos ir Irākas, Turcijas, Grieķijas, Itālijas, Lihtenšteinas, Austrijas, Francijas un Izraēlas numuri. Arī puķe zīmēta ar e-tinti, un to var pārveidot par zvaigzni un pusmēnesi, miera zīmi, bruņrupuci vai vispār nodzēst. Braucamais aprīkots ar ātras darbības datoru ar oglekļa nanoslēdžiem un šifrētām satelīta augšupsaitēm, kas kontrolē visas sistēmas.
„Vējstikls arī ir gandrīz gatavs,” Renco saka, aizelsies pēc visu ekstru uzskaitīšanas. „Kad pabeigšu, uz tā būs iespējama digitālā datu izvade. Kartes, informācija par satiksmi, viss, ko vien vēlaties. Jā, un nakts redzamība. Aizmirsu pieminēt nakts redzamību.”
„Un tā ir man?” Hago jautā; šķiet, ka viņš nespēj ticēt šādai laimei. Viņš paskatās uz Sāru. „Mums?”
Renco pamāj ar galvu. „Man šī Beigu spēles jezga galīgi nepatīk. Es cerēju, ka būšu miris, kad tā sāksies. Es esmu bagāts. Dzīve ir laba.” Vīrietis dramatiski nopūšas, un Sāra gandrīz iesmejas. „Šī mašīna ir mazākais, ko varu darīt savas cilts Spēlētāja labā. Jo tu neļausi Renco nomirt. Es lepojos, ka varu uzticēt to tev.”
Hago spiež Renco roku. „Es lepojos, ka varu to pieņemt, brāl.” Vakariņās ir grilēts jērs ar piparmētru lapām un rīsiem. Desertā viņi ēd ar saldu sīrupu pārlietas sulīgas vīģes. Viņi dzer tēju un apspriež braucienu uz Itāliju viņi pežo šķērsos Turciju, Bulgāriju, Serbiju, Horvātiju un Slovēniju. Jānobrauc 2341,74 jūdzes.