Pēc vakariņām tā kā būtu jāatpūšas. Renco, iesēdies pežo pasažiera sēdeklī, veic diagnostiku. Hago bez skaņas skatās AI Jazeera, izstiepies vienā no saimnieka ādas dīvāniem. Sāra stāv pie lielas pasaules kartes.
Viņa ar maziem, spožiem sešstūru uzgriežņiem atzīmē dažādas vietas. Dažas no tām ir ļoti neparastas: punkts Sibīrijas dienvidrietumu daļā, punkts netālu no Rjukju salas Japānā, punkts Dienvidāfrikas dienvidu krastā. Citas tik iepriekšparedzamas, ka ir gandrīz klišejiskas: Gizas piramīdas, Maču Pikču, Stonhendža. Un vēl viena vieta ir kaut kas vidējs starp neparastu un iepriekšparcdzamu, turklāt labākais ir fakts, ka tā ir diezgan tuvu.
Sāra noliecas pār karti.
Viņa klēpjdatorā Google meklētājā ievada dažus skaitļus.
Ātri parādās rezultāti.
„Vai kāds nojums ir dzirdējis par Gebekli Tepi Turcijā?” Sāra jautā. Vārds gebekli šķiet pazīstams, senkehokiešu valodā tas nozīmē „kalns ar apaļu virsotni”, un parasti tā apzīmē senus apbedījumu paugurus.
Bet viņai nav ne jausmas, ko šis vārds varētu nozīmēt saistībā ar kādu nomaļu vietu Turcijas dienvidos.
„Nē,” I lago no dīvāna atbild.
„(iebekli Tepe? Protams!” no pežo atsaucas Renco.
„Kas tas ir?”
„Sens arheoloģisks objekts Turcijā. Nav tālu no šejienes. Neviens nezina, kas to izveidojis vai kā izveidojis. Tas apgāzis daudzus pieņēmumus. Piemēram, laiku, kad cilvēki sākuši būvēt pilsētas, kad sākuši pielūgt tempļos, kāpēc un ko viņi pielūguši un tamlīdzīgi.”
Ilago paceļas uz elkoņa. „Tas viss varētu būt saistīts ar Beigu spēli.” Renco izrāpjas no mašīnas» „Tieši tā.”
Sāra atbalsta rokas uz galda. Viņa pēta dzeltenbrūno zemi ap uzgriezni. „Domā, mums vajadzētu braukt turp?” Hago jautā.
Sāra apsver atbildi. Renco noslauka plaukstas lupatā un pieiet tuvāk televizoram.
„Es nezinu,” Sāra beidzot atbild. „Svarīgāk būtu satikt to zelli vārdā Musterions Itālijā.”
Hago pamāj ar galvu. „Piekrītu.”
Renco norāda uz ziņu sižetu televīzijā. „Ieslēgsi skaņu?” Hago paņem tālvadības pulti un nospiež pogu. Saimnieks pieiet vēl tuvāk televizoram un tulko no arābu valodas. „Aviokatastrofa. Komercreiss. Qatar Airways 832 no Sjiaņas uz. Dubaiju.”
„Kur tā nogāzusies?” Sāra jautā.
„Arābijas jūrā.”
„Izdzīvojušie ir?” Hago prasa.
„Iespējams. Varas iestādes uztver radiobākas signālu. Glābšanas vienība no Omānas devusies ceļā. Citu kontaktu nav. Kaut kas būs zināms tikai tad, kad viņi ieradīsies notikuma vietā.”
„Sjiaņa,” Sāra lēni saka.
„Domā, lidmašīnā bija kāds Spēlētājs?”
„Iespējams. Varbūt tas pat bija aviokatastrofas iemesls,” meitene prāto. „Nemaz nebūtu slikti tik vaļā no vēl kāda Spēlētāja, vai ne?”
,,Nč\ nebūtu,” llago piekrīt, atlaizdamies dīvānā. „Nebūtu gan.” Viņš atkal izslēdz televizoram skaņu.
Renco atgriežas mašīnā un turpina strādāt. „Vēl pāris dienu, un šī mazulīte būs gatava doties ceļā,” viņš saka.
Tieši tajā brīdī iezvanās Sāras satelīttelefons. Viņa izķeksē to no mugursomas, spriežot pēc numura, konstatē, ka zvana cits satelīttelefons, un izslēdz. Daļēji viņa cer, ka tas bijis Kristofers. Viņa nav atbildējusi nevienam viņa zvanam viņa negrib to darīt , taču apziņa, ka viņš ir kaut kur pasaulē, silda. Varbūt tas ir savtīgi, taču Sārai patīk, ka viņš joprojām par viņu domā.
„Kas zvanīja?” Hago jautā.
„Nezinu,” Sāra atbild. „Bet varbūt Aņs mūs izseko. Mums jātiek no šī aparāta vaļā, Feo.”
„Atstājiet šeit,” Renco piedāvā. „Iztīrīšu un izveidošu neizsekojamu zvanu pāradresāciju uz jūsu jaunajiem telefoniem, ja gribat.”
Sāra atgriežas pie kartes. „Paldies, tas būtu lieliski.”
I lago atkal atslīgst dīvānā un pamazām aizsnaužas.
Renco knibinās ar vadu savienotājiem.
Sāra paskatās uz Hago. Viņš izskatās labi, tā izstiepies dīvānā. Mierīgs. Viņai pēkšņi ļoti gribas apgulties viņam blakus. Viņa negrib palikt viena. Kamēr vēl pastāv tuvības iespēja, kamēr pasaule vēl šķiet normāla, pat ja tā vairs nav.
Viņa pasmaida pie sevis, par sevi un pievēršas kartei. Pēc dažām minūtēm viņa atkal paskatās uz dīvāna pusi. Viņš joprojām izskatās labi, mierīgs, un viņa joprojām grib apgulties viņam blakus. Sāra nolemj pie velna. Aiziet un apguļas, Hago siltais ķermenis viņu uzreiz sasilda.
Laba sajūta. Tik laba.
Neviens uz Zemes droši nezina:
Gizas piramīdas Naskas līnijas Moai Stonhendža Sfinksa Maču Pikču Gebekli Tepe Kamaka Aramu Muru Uras zigurala Teotihuakana Ankorvats Pumapunku Terakotas armija Meroe piramīdas Saksavamana Anta Cirande do Zambuheiru
Neviens uz Zemes droši nezina.
Bet kāds, kaut kas, kaut kur zina…
KRISTOFERS VENDERKAMPS, KALA MOZAMI
Plosts, Indijas okeāns, ~120 km tto Omānas krasta
Kristofers ieritinās plosta stūrī. Māte un meita ir aizmigušas. Kala ir aizmigusi. Jūra rāma. Debesis skaidras un tumšas, un zvaigžņu izraibinātas. Viņš nekad mūžā nav redzējis tik daudz zvaigžņu, pat pārgājiena laikā Nebraskā ne.
Viņš ieskatās pulkstenī. Lidmašīna nogrima pirms 4,5 stundām. Radiobāka darbojas. Kala atteicās izmantot satelīttelefonu, lai izsauktu palīdzību. Viņa teica -ja līdz saullēktam glābēji nebūs ieradušies, viņi piezvanīs. Tikmēr jāpaļaujas uz radiobāku. Kopš lidmašīnas vairs nav, viņš nespēj izmest no prāta katastrofu. Kamēr viss notika, tas nešķita tik briesmīgi, bet tagad sajūta ir šokējoša un nomācoša.
Viņš izdzīvojis aviokatastrofa.
Sasodīti briesmīgā aviokatastrofā.
Viņš grib satikt Sāru. Viņam vajag to satikt. Pieskarties viņai. Viņam vajag tai pieskarties. Viņš pagriež galvu. Kaļas soma ar telefonu ir rokas stiepiena attālumā. Viņš paskatās uz Kalu. Meitene, kas izlēca no ēkas un nolaidās zemē. Meitene, kurai kaut kā izdevās atbruņot gaisa satiksmes inspektoru, kas vēlējās viņu apcietināt. Pametot lidmašīnu, Kristofers redzēja mirušā policista seju. Šauta brūce. Tā bija viņa nāves cēlonis. Šāviens acī no tuva attāluma.
Tāpēc Kalai ir pistole.
Viņa guļ cieši, rāmi, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viņa nebūtu nogalinājusi cilvēku un ļāvusi desmitiem citu iet bojā pēc avārijas. Kad Sāra viņam stāstīja par Beigu spēli un Spēlētājiem, un viņu apmācību, tas šķita pārāk nereāli. Tagad, kad viņš zina, kas tas ir, un ir redzējis,
ko Spēlētāji var izdarīt, viss ir vairāk nekā reāli. Vai Sāra būtu iešāvusi gaisa satiksmes drošības aģentam sejā? Vai viņa būtu atāķējusi plostu, pirms pārējie dzīvi palikušie paspējuši tajā iekāpt? Kristofers domā, ka nebūtu.
Viņam jādzird Sāras balss.
Jārunā ar viņu.
Jāpārliecinās, ka viņai nekas nekaiš.
Viņš pasniedzas pēc Kaļas somas un velk to pa plosta gumijas grīdu. Viņš lēnām attaisa rāvējslēdzi, izņem telefonu. Nospiež ieslēgšanas pogu un piespiež aparātu pie krūtīm, līdz tas ieslēdzas. Viņš gaida, skatās, iemirdzas displeja zaļā gaismiņa. Viņš izslēdz tastatūras skaņu, uzspiež numuru, izsaukšarias signāls, vienreiz, divreiz, trīsreiz, balss pasts.
Pī.
Viņš čukst: „Sāra. Sāra, tas esmu es. Es nezinu, ko teikt… es… es tev sekoju. Muļķīgi, bet es tik un tā to darīju. Es tevi mīlu, Sāra. Es biju pie pagodas, bet neredzēju tevi, tāpēc sekoju citai Spēlētājai. Kaut kādai Kalai. Ak dievs, viņa ir… es nezinu, kas viņa ir… Viņa nav tāda kā tu.” Līnijā atskan krakšķis, un signāls pārtrūkst. Kristofers skatās uz taustiņiem. Pārzvanīt? Varbūt viņa atbildēs. Ja Kala viņu pieķertu, nebūtu labi. Nē. Viņš nospiež pogu, un ierīce izslēdzas. Kristofers klusiņām noglabā telefonu Kaļas somā. Viņš atslīgst uz muguras un izelpo. Zem muguras un pleciem, un dibena viņš jūt okeānu. Gluži kā ūdens gulta, tikai dzīva.