Tik daudz zvaigžņu. Tik daudz.
Sasodītā aviokatastrofa.
Tik daudz zvaigžņu.
Tik daudz nāves.
Katastrofa… okeāns… pistole… Sāra… zvaigznes.
Miegs.
Viņš spēji pamostas. Joprojām tumšs, vizuļo zvaigznes. Sāp sāns. Viņam blakus stāv Kala.
Kristofers berzē acis. „Kāpēc tu man iespēri?”
Kamēr viņš mēģina uzķepuroties sēdus, meitene bargi noprasa: „Kāpēc tu viņai zvanīji?” Viņa vicina satelīttelefonu kā ieroci.
Kristofers lūr garām Kaļas kājām un gurniem. Aši parāpjas uz otru pusi un samiedz acis.
Viņu tur nav.
Pazudušas.
Viņš ielūkojas Kaļas sejā, pār kuru krīt ēna. „Kur abas pārējās?” balsī skan bailes.
„Es jāvu viņām aiziet.”
„K-ko?”
„Viņu te nav.”
„Tu viņas nogalināji?”
„Aizmirsti. Viņas bija rēgi. Jūs visi tādi esat. Ja kādam viņas pieminēsi, piebiedrosies tām ellē.”
„Tu viņas nogalināji?” Kristofers atkārto.
Kala nometas ceļos un acumirklī ir pavisam tuvu viņa sejai, īkšķis un rādītājpirksts spiež ādamābolu. „Es nejokoju, Kristofer Vanderkamp.” Viņš nespēj parunāt. Acis ieplešas. „Es ieskatījos tavā pasē. Tu esi no Omahas. Tāpat kā kehokiete. Tagad saki kāpēc tu viņai zvanīji. Un atceries nepiemini abas pārējās.”
Viņa atlaiž Kristofera rīkli un pieceļas kājās. Puisis klepo. Kāpēc viņa tās nogalināja? Kā? Noslīcināja? Pārlauza sprandu? Nosmacēja? Vispirms māti vai meitu?
Viņam kļūst nelabi. Viņš no visa spēka cenšas neapvemties. „Kehokiete!” Kala uzkliedz.
„Es… es esmu… viņas draugs.”
Kala smejas un piešķiebj galvu. Kristofers redz, ka viņai rokā ir pistole. Vai viņa tās nošāva? Nē. Viņš būtu dzirdējis.
Pēkšņi viņš izdzird attālu JwЈ-c/wā:-c/m/: helikoptera rotora troksnis. Tuvojas glābēji.
„Apbrīnojams mīlas stāsts uz drīzā pasaules gala fona,” Kala
iesaucas, acis dzalkstī. „Nožēlojami. Un kāds vārds! „Kristus nesējs.” Jāsmejas.” Glābšanas helikoptera troksnis pieņemas spēkā. Kala paveras uz apvāršņa pusi, bet vēl to neredz. „Klausies uzmanīgi, Kristofer. Tu esi mans ceļabiedrs. Mani sauc Džeina Metjūsa.” Līdz ar šiem vārdiem mainās arī viņas akcents, tas kļūst amerikānisks, mazliet dienvidniecisks, it kā viņa būtu no Oklahomas vai Ārkanzasas rietumiem. „Radīsies zināmi sarežģījumi, jo mana vārda nebūs pasažieru sarakstā. Taču cilvēki helikopterā to nezinās. Tev par mani jāgalvo. Mēs satikāmies pirms trijām dienām Sjiaņā. Iemīlējāmies. Kopš iepazīšanās katru brīdi esam pavadījuši kopā. Katru brīdi. Tāpat kā daudzi tagad visā pasaulē, mēs esam aizrāvušies ar meteorītiem. Mēs braucam uz Alainu apskatīt krāteri. Man uz kreisā dibena vaiga ir dzimumzīme, kas izskatās pēc haizivs spuras. Vai tev ir kāda dzimumzīme?”
„Kārpa ceļa locītavā.”
„Kurā?”
„Kreisajā.”
„Ja tu melo, es tevi nogalināšu.”
„Es nemeloju.”
„Lieliski. Mēs nokļūsim Dubaijā, kā gribējām. Kad mūs atbrīvos, turpināsim ceļu uz Turciju.”
Rietumu pusē ūdenim pārslīd prožektors.
„Vai vari visu atkārtot?”
Viņš atkārto. Viņa izlabo, kurā pusē ir dzimumzīme.
„Un ko teiksim par aviokatastrofu?” viņš jautā.
„Ko mēs varam teikt? Tā notika. Mēs vienīgie izdzīvojām. Mūs abus iemeta lidmašīnas pakaļgalā. Mēs bijām pie samaņas, atšķirībā no visiem pārējiem. Mēs izglābāmies. Lidmašīna nogrima.”
„Un pistole?”
Kala to iemet ūdenī. „Man nevajag pistoli, lai tevi nogalinātu, Kristofer.” Viņš apsver iespēju pārgrūst viņu pār bortu, taču ir redzējis, cik viņa ir zibenīga. „Nemaz nemēģini. Manas rokas darbojas ātrāk
nekā tavas smadzenes,” Kala saka, it kā lasītu viņa domas. „Atceries, Džeina Metjūsa. Mēs esam kopā. Esam iemīlējušies. Alaina. Dzimumzīme kā haizivs spura.”
„Jā, es atce…”
Bet viņš vēl nav pabeidzis, kad ātrāk nekā kreisais malējais aizsargs triecienuzbrukumā viņa jau ir viņam virsū. Divi aši sitieni pa žokli, un viņš izslēdzas.
.
ČIJOKO TAKEDA
Autobuss no Kajseri uz Urfu, šoseja E90, Turcija
Čijoko tūristu autobusā brauc no Kajseri uz dienvidaustrumiem, uz Urfu. Viņai nebija nekādas vēlēšanās doties uz Irāku, jo meitene bija pārliecināta, ka Sāra ar llago tur paliks īsu brīdi.
Taču nu jau pagājis mazliet ilgāks laiks, nekā plānots.
Datorizētais punktiņš, kas ataino llago Tlaloka kakla rētā implantēto čipu, 48 stundu laikā gandrīz nemaz nav izkustējies. Un tomēr viņš kustējās. Viņš ir dzīvs. Vai arī, ja viņš ir miris, tad ķermenis ticis pārvietots.
Čijoko nolemj: ja tuvāko 48 stundu laikā viņi vēl arvien paliks uz vietas, viņa nozags mašīnu, dosies uz lbrahima Kālila robežšķērsošanas punktu un gaidīs. Ja arī pēc 12 stundām viņi nebūs izkustējušies, viņa brauks uz Irāku tos meklēt.
Čijoko skatās laukā pa logu. Garām dzeltenbrūnā ierindā slīd Turcijas vidienes kalni. Skaista zeme. Reizē kaila un pilna. Cilvēki ir laipni, cik nu viņai ar tiem bijusi darīšana. Deserti Kajseri bija izmeklēti.
Viņa aizver acis un domā par Aņu. Viņš tai nosūtīja šifrētu e-pastu ar norādi uz tīmekļa vietni. Uz melna fona ar baltiem burtiem bija rakstīts tikai: Bez nosodījuma. Zemāk: 7JPICE. Un zemāk saite: M.
Viņa uz tās uzklikšķināja, lejuplādējās fails, un viņa to saglabāja piecās zibatmiņās. Vienu viņa visu laiku tur pie sevis.
Kad fails bija lejuplādēts, vietne pašiznīcinājās.
Tagad viņš ir daļa no viņas.
Priekos un bēdās, daļa no viņas.
BAITSAHANS
Viesu nams Raharlik, Urļa, Turcija
Baitsahans novelk gar sienu jebkurā vietā uzšķiļamu sērkociņu un aizdedzina paštītu cigareti. Džalairs skatās jaudīgā binoklī, kas uzmontēts uz trijkāja un pavērsts pret mazu viesnīciņu Urfas austrumu nomalē. Viņi ir uz jumta. Uz tā ir dārzs. Terasi ieskauj sausserži, rozmarīns, pundurdžakaranda, bezgalīgi zaļu vīnogulāju un ipomeju vīteņi. Baitsahans noplūc violetu ipomejas ziedu un virpina pirkstos, līdz tas sabirzt. Viņš izspļauj no smēķa atdalījušās tabakas plēksnes uz baltā jumta. Nomet ziedu. Uzkāpj tam ar kāju. Saspiež.
„Vai tu kaut ko redzi?"
Džalairs noliedzoši pagroza galvu. „Nē.”
Viņi ir Turcijā 2,45 dienas, seko ievainotajam nabatietim.
„Kur, ellē, viņš ir?”
„Es nezinu.”
„Kaut šeit būtu Bomis un Bosis,” Baitsahans noņurd. „Vajadzēja dzīties pakaļ harapietei. Noķert to kuci.”
Džalairs vēlreiz nogroza galvu. „Mūsu mērķis nav atriebība, Baitsahan. Beigās viņa tik un tā saņems, ko pelnījusi. Visi saņems.”
Baitsahanam tas nepatīk, taču viņš zina, ka vecākajam brālim taisnība. Džalairs, samiedzis acis, skatās binoklī un satver tā garo korpusu. „Pagaidi. Man šķiet… jā. Tas ir viņš.”