„Miers, brāli,” Baitsahans atbild savā dzimtajā valodā, tāpat kā tika uzdots jautājums.
„Ielaid mani iekšā,” Džalairs pieprasa.
Baitsahans neliekas ne zinis.
„Ko tu teici?” Makabī prasa.
„Ka mēs abi esam vienojušies,” Baitsahans angliski atbild. „Tā taču ir, vai ne?”
Makabī pasper soli atpakaļ. „Jā.”
Baitsahans arī pakāpjas atpakaļ.
„Tu man nekad nevarēsi uzticēties,” Makabī saka.
„Tu man nekad nevarēsi uzticēties,” Baitsahans atkārto to pašu. „Labi.”
„Labi.”
„Tad nogalināsim pārējos.”
„Līdz neviens nebūs palicis.”
„Izņemot tevi.”
„Un tevi.”
Viņi ir spogulis.
Nāves spogulis.
Baitsahans ar zobiem novelk no kreisās rokas cimdu un šķērsām pārgriež plaukstu.
Uz grīdas pil asinis.
Makabī pagriežas pret galdu. Uz tā ir vecs duncis, vecāks par vecu. Viņa cilts pārstāvji to nodevuši cits citam 500 paaudzēs. Viņš paceļ ieroci un izņem no maksts. Novelk ar asmeni pār plaukstu.
Uz grīdas pil asinis.
Viņi sarokojas.
„Par Beigu spēli, brāli,” viņi saka.
Spēle notiek, bet, kā tā beigsies, iriMi
EILINA KOPA
Beluiso ezers, Lotnbardija, Itālija
Eilina pēta alas sienu. Viņa sēž sakrustotām kājām. Aiz muguras deg neliels ugunskurs. Uz iesma cepas nodīrāts trusis. Pāri augšstilbiem pārlikta snaipera šautene. Viņa aizver acis un meditē par attēliem uz sienas, tāpat kā to darījusi katru dienu kopš ierašanās. Viņa prāto, vai tēvs darīja to pašu. Un cik ilgi. Vai viņš zaudēja prātu attēlu dēļ, vai arī vienmēr bijis vājprātīgs.
Eilina nebija iztēlojusies savu Beigu spēli šādi pētot senus zīmējumus. Attēlā, kura priekšā viņa sēž, redzami 12 cilvēku stāvi primitīvu akmens monolītu aplī. Akmeņu aprises šķiet attāli pazīstamas, taču viņa nespēj uzminēt, kas tie ir. Skatienu piesaista trīspadsmitais stāvs, kas nolaižas no augšas. Trīspadsmitajam galvā ir ar lampiņām izraibināta ķivere un biezs apģērbs. Tas tur rokā kaut ko līdzīgu zvaigznei.
12 stāv aplī, izstiepuši rokas pret debesīm, pret viesi un tukšumu, no kura viņš izniris. Viņi ir izstiepuši rokas pret visu. Pret neko. „Kosmonauts apciemo kailus cilvēkus,” Eilina noburkšķ.
Visiem 12 ir pārspīlēti lieli dzimumorgāni. Viņa to uzreiz pamanīja un pēc tam centās pieklājīgi novērst skatienu, citādi meditācija neizdotos. Seši vīrieši. Sešas sievietes. Visiem ir zobeni vai šķēpi. Karotāji. Visiem, izņemot vienu, ir atvērtas mutes, viņi dzied pret debesīm vai raud, vai kliedz.
Stāvs ar aizvērto muti sieviete stāv apļa vidū. Viņa tur rokā apaļu priekšmetu. Disku. Izskatās, ka viņa to ievieto klintī vai zemes paugurā. Vai arī ņem laukā.
Disks. Tāds kā Aicinājumā bija kepleram 22b.
Virs trīspadsmitā stāva, tā, kuram galvā ir ķivere, debesīs vīd milzīga, sarkana lode.
Zem visiem cilvēkiem ir melna plaisa. Izskatās, ka visi 12 lēnām iegrimst tumsā. Vai varbūt tās ir tikai ēnas, ko met Eilinas ugunskurs. Dzi[āk alā ir vēl viens zīmējums. Eilina meditēja arī pie tā, taču nekādu atklāsmi neieguva. Tajā redzamā sieviete ar disku stāv mazā ovālā laivā. Izskatās, ka laiva ir darināta no akmens. Eilina prāto, kāpēc tā negrimst. Varbūt mežonis, kurš to pirms tūkstošiem gadu zīmējis, ne sūda nezināja par kuģošanu.
Lai būtu kā būdams, sieviete laiviņā peld bezgalīgā okeānā. Viņas seja ir rāma, bet Eilina nesaprot, kāpēc. Ceļojums neizskatās patīkams. Okeāns tvaiko vai varbūt dūmo -, un ūdenī peld beigtas zivis. Izskatās, ka sievieti tas nesatrauc. Viņa tikai tur rokā disku un peld uz priekšu.
Nez kāpēc sieviete ar disku Eilinai atgādina mēmo meiteni no Aicinājuma. Čijoko. Mu.
Varbūt viņai ir disks? Varbūt keplers 22b to iedeva viņai?
Bet varbūt mu dzen pēdas diskam?
Varbūt… kādam citam ir disks…
Uguns sprakšķ, trusis cepas.
Eilina elpo, pievēršas gaisam, kas plūst caur nāsīm, pacietīgi gaida atklāsmi.
Notiks tas, kam jānotiek.
.
SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS
Renco autoserviss, An Nabi Junusa, Mosula, Irāka
Peugeot 307 ir gatavs. No rīta Sāra un Hago pametīs Mosulu. Viņi sēž katrs savā dīvāna galā. Televizors ir izslēgts.
Kopš pamošanās dīvānā blakus viņi gandrīz nemaz nav runājuši viens ar otru. Viņi bija gulējuši rokas un kājas savijuši. Ne viens, ne otrs nesaprata, ko par to domāt. Reizēm Hago šķiet, ka Sārai viņš sāk patikt vairāk nekā tikai īslaicīgs sabiedrotais. Viņš pieķer sevi domājam par viņu kā par skaistu amerikāņu tūristi, kuru varētu aizvest uz dejām un uz pludmali, un uz savu gultu, un tad viņš sevi nolamā. Viņa nav viena no tām muļķēm viņa ir skaistajā, bet bīstama un viltīga. Tagad viņi spēlē kopā, bet spēles beigās nevarēs palikt kopā. Ja vien neizdomās, kā apiet noteikumu, ka uzvarēt var tikai viens.
Taču šis nav tas brīdis, un pagaidām Hago nesaprot, vai Sāra ar viņu spēlējas vai ir godīga. Jebkurā gadījumā tāpēc viņš grib viņu vēl vairāk. Sāra svārstās vienubrīd viņa grib Hago, citubrīd ne. Viņa atceras runu savā nelaimīgajā izlaidumā. Viņa domā-ja būs laimīga, izredzes uzvarēt Beigu spēlē būs lielākas. Viņai ir bail no izmisuma, bail no bēdām, bet vairāk par visu viņai ir bail palikt vienai. Bez Teita. Bez Kristofera. Bez Rīnas. Viņa arvien vairāk un vairāk saskata Hago draugu. Par draudzību ciešākas attiecības varētu visu sarežģīt, bet tas viņu iepriecinātu. Tomēr ar prieku vien Beigu spēlē nevar uzvarēt. Lai gan galu galā tieši tas ir vissvarīgākais.
Es esmu laimīga un spējīga, jo (auju sev būt laimīgai, viņa atceras, ko teica klasesbiedriem.
Kāda muļķība.
Naivums.
I iago lasa pežo instrukciju un izliekas Sāru nemaz neievērojam. Viņa pagriežas pret viņu, noliek Tuvo Austrumu modes žurnālus, ko atradusi Renco mantās.
„Hago?”
„Mmm?”
,.Tu jau man mazliet stāstīji, bet kāda bija tava dzīve līdz šim?” Jautājums viņu pārsteidz. Hago noliek instrukciju. „Kāda tam nozīme?” Viņa rotaļīgi viņu uzlūko, uzreiz redzams, ka viņš negrib neko atklāt. Tāpēc viņa pati sāks: „Es jau teicu, ka biju normāla. Mācījos normālā vidusskolā ar parastiem bērniem.”
„Jā,” Hago saka, pamādams ar roku. „Es atceros. Un tev bija normāls puisis.”
„Mmm, jā,” Sara attrauc un aši maina tematu. „Mans tētis ir advokāts, un mamma strādā parku departamentā.”
Hago smejas. „Tu joko?”
Sāra izbrīnā paceļ vienu uzaci, nesaprazdama, kas tur tik smieklīgs. „Nē. Kāpēc tu tā domā?”
„Tas ir… kā angliski saka? Vienkārši un jauki? Piemīlīgi. Tik piemīlīga dzīve bijušajiem Spēlētājiem.”
„Nu un? Ko dara tavi vecāki?”
„Vada lielu noziedzīgu organizāciju. Pārvalda pilsētu.”
,Ā.”
„Tu joprojām domā par visu normālo, Sāra Elopeja,” Hago saka, cieši skatīdamies viņai acīs. „It kā mēs varētu tajā atgriezties. It kā tas attiektos uz mums. Mēs neesam normāli, nedz arī cēlušies no normālajiem. Mēs esam īpaši.”
Sāra lieliski zina, kas viņi ir.
Slepkavas.
Akrobāti.
Viltnieki.
Spiegi.
Hago pirkstu gali maigi slīd pār viņas pirkstiem. Viņa neatraujas. „Noteikumi uz mums neattiecas,” viņš saka.