Viņam taisnība, Sāra domā. Un saprot, kāpēc Hago klātbūtnē lidmašīnas tualetē jutās brīvāk nekā jebkad kopā ar Kristoferu. Tāpēc, ka 1 lago ir tāds pats kā viņa. Viņiem ir līdzīgs tas, ko Kristofers nemūžam nesaprastu. Iedzel vainas apziņa par Kristoferu, viņas pamesto, jauko, normālo puisi.
Bet tobrīd Sāra Elopeja negrib normālo. Viņa grib Hago.
„Un nākamais būs teksts par pasaules galu?” viņa jautā klusā balsī.
„Vai tas iedarbotos?” viņš prasa.
„Nepūlies,” viņa atbild.
Sāra pastiepj roku un maigi velk ar pirkstiem pār rētu uz viņa kakla. Hago smaida, un pežo instrukcijas nokūleņo uz grīdas. Viņš paliecas uz priekšu, noslēgdams tukšumu starp viņiem, un uzguļas viņai virsū.
,,F,s ceru, ka šī nav Spēle,” viņš saka.
„Tas ir kaut kas īsts, Hago. Tik īsts, cik vien var būt.”
Tomēr, to teikdama, Sāra daļēji cer, ka tā nav. Viņa cer, ka tā ir tikai karstasinīgu pusaudžu iegriba un ka viņa nesāk ieķerties Hago. Iemīlēties sāncensī laikam būtu briesmīgākais, kas varētu notikt. Bet tad viņi sāk skūpstīties.
Un skūpstās.
Un skūpstās.
Un Sāra aizmirst.
27.338936, 88.6065041 '"
KRISTOFERS VANDERKAMPS, KALA MOZAMI
Bardi Turcijas tūristu autobuss, 15. un 16. vieta, šoseja D400, 7 km no Kiziltepes, Turcija
Kristofers nespēj izmest no prāta Sāru. Viņas matus. Viņas kailos plecus. Viņas skrējienu. Viņas smieklus, pirkstu savīšanu, bikstīšanu ar kāju vakariņu laikā Vecajā tirgū.
Viņš nespēj nedomāt.
Viņš ir kopā ar Kalu, un viņi ir divu stundu brauciena attālumā no objekta Turcijas dienvidos.
Šī vieta ir viņas norādē.
Viņas noslēpumainajā norādē.
Viņi brauc tūristu autobusā kopā ar sava vecuma jauniešiem. Cilvēki dzer un smejas, maigojas un dejo. Kala Dubaijā mazliet parakņājās internētā un atrada kopienu, kas sevi dēvē par „Meteora bērniem”, no Ankaras un Stambulas. Viņi, riskējot ar dzīvību, rīko neatļautu lāzerrcivu par godu nezināmajiem senčiem, kas būvējuši Gebekli Tepi un viņi to darīs pašā Gebekli Tepē. Šonakt.
Viņu Facebook profilā bija rakstīts: Māciet un ballējieties līdz pasaules galam vietā, kur viss sākās! Gaismas un transcendence, un deju transs tuksnesī. Piekāst pasauli!
Kristofers klausās, kā bariņš meiteņu ķiķina un pļāpā turciski. Viņš nesaprot nevienu vārdu. Sāra arī ķiķināja. Viņš prāto, vai viņa to joprojām dara. Viņš pagriež galvu pret Kalu, kas sēž blakus vietā pie ejas. „Vai esi droša, ka viņa ieradīsies?”
„Es tev tūkstošo reizi saku jā. Es viesnīcā ar viņu runāju.”
„Kad biji mani izslēgusi.”
„Jā, kad biju tevi izslēgusi.” Viņa pievērš viņam savu zaļo acu skatienu.
„Vai tu nevarētu klusēt, lai man atkal nevajag tevi izslēgt?”
Kristofers novēršas. „Labi.” Viņa balsī skan bailes. Viņam ir bail no Kaļas, bet viņš arī mazliet pietēlo. Viņš grib. lai meitene uzskata viņu par kucēnu vai jēriņu. Pilnīgi bezpalīdzīgu.
Bet viņš tāds nav.
Viņš pārāk stipri ienīst Kalu, lai no viņas baidītos. Ienīst to, ko viņa plostā izdarīja ar māti un meitu. Ienīst to, ka Kala ir Spēlētāja, kuras uzdevums ir glābt mazu cilvēces daļiņu. Viņam ir žēl viņas tautas, kurai ir tik plānprātīga pārstāve.
Nedrīkst pieļaut, ka viņa uzvarētu.
Ja vien viņam būs kaut mazākā iespēja veicināt Kaļas sakāvi, viņš to darīs. •
Taču viņa to nedrīkst zināt. Vēl ne. Kamēr Kristoferam nav radusies izdevība dot triecienu. Kamēr Kristofers nav atradis līdzekli, kā neitralizēt viņas pārāko izveicību, apmācību, spēku, aprīkojumu visu, kas viņā ir pārāks.
Ceļš turpinās. Jaunieši autobusā kļūst arvien satrauktāki, skaļāki. Kāds zēns, klumburodams garām, ietriecas Kalai plecā. Viņš paskatās uz viņu jauna, smalka, skaista un mēģina pateikt kaut ko asprātīgu. Viņa neliekas ne zinis.
Viņš ierunājas vēlreiz, Kala uzlūko viņu ar savām zaļajām acīm un pasmaida, viņa sagrābj zēna roku un izgriež to. Zēns iekaucas un noslīgst ceļos aci pret aci ar Kalu. Viņa kaut ko turciski pasaka, un zēns smilkstēdams izgrūž visā pasaulē saprotamo apstiprinājumu: „Okci, okei.” Tad pieceļas un aizmetas prom.
Kristofers izliekas, ka neko nav pamanījis. Joprojām skatīdamies laukā pa logu, viņš lūdz: „Atkārto vēlreiz, ko teica Sāra.”
Kala ir nokaitināta. „Beidz prašņāt. Ballītē tu viņu satiksi.”
„Labi.” Viņš neko vairāk nesaka. Ir vēla pēcpusdiena. Ainava aiz loga ir kalnaina un sausa. Līdzīga Nebraskas rietumiem pēc ražas novākšanas, tikai nav neviena koka.
Kala sarauc pieri.
Kala zina, ka melo. Kehokiete nav atbildējusi. Vēl nav. Viņa cer,
ka sāncense piezvanīs. Varbūt Kala nepareizi novērtējusi situāciju un kehokiete ir aukstasinīga maita, kurai vienaldzīgs viņas dārgais, grūtsirdīgais, kaitinošais puisis. Lai būtu kā būdams, viņi brauc uz Gcbekli Tepi meklēt Kaļas norādi. Ja tad, kad viņa to atradīs, Sāra viņai vēl nebūs piezvanījusi, šumeriete puisi nogalinās.
Kristofers pie sevis smaida. Viņš domā, ka viltība ir izdevusies. Kala par viņu neko nezina. Viņš atceras, kā. bruņojies tikai ar dunci, kopā ar tēvoci Ričardu Teksasas ziemeļos gāja mežakuiļu medībās. Viņš domā par vajāšanu un to, kā ietrieca asmeni spalvainajā miesā.
Viņam vajag tikai dunci un iespēju.
CIJOKO TAKEDA, KALA MOZAMI, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Bardi Turcijas tūristu autobuss, šoseja D400, 7 km no Kiziltepes, Turcija
Piecas krēslu rindas tālāk pie loga otrā autobusa pusē sēž neliela auguma meitene sarkanā parūkā. Viņa krata galvu mūzikas ritmā, kas visu brauciena laiku skan milzīgās, zilās austiņās. Viņai ir sirds formas saulesbrilles zelta rāmjos. Apaļas, zili krāsotas lūpas un ideāla āda.
Čijoko zina, ka autobusā ir Kala un viņa ir kopā ar zēnu, kurš nav Spēlētājs un izskatās pēc amerikāņa. Aņs padeva ziņu atsūtīja e-pastu par aviokatastrofu, par to, ka lidmašīnā bijusi Spēlētāja un ka jāpārbauda divi noslēpumainie izdzīvojušie. Kamēr Sāra un 1 lago kavējās Irākā, Čijoko sekoja šumerietei.
Un tagad, par laimi, šumeriete brauc uz to pašu pusi, kur Hago un Sāra. Spriežot pēc izsekošanas čipa, olmeks un kehokiete pārvietojas, taču pašlaik iestrēguši uz Turcijas-lrākas robežas. Galu galā visi ceļi krustosies, un Čijoko būs tur.
Viņa piestiprināja Kalai pie pleca noklausīšanās ierīci un tagad dzird katru garlaicīgo vārdu apmaiņu starp viņu un amerikāni. Pašlaik viņi nerunā, tāpēc Čijoko bauda mūziku.
Bet tad cauri ģitāras skaņām iezvanās Kaļas telefons.
Čijoko izslēdz mūziku un pagriež skaļāk pārraidi.
„Jā, viņa klausās,” Kala saka klausulē.
Viņa pieceļas un iziet ejā. Čijoko dzird, ka puisis jautā: „Kas zvana?”
Kala neatbild un iet tālāk pa eju. „Jā. Es vēlreiz atvainojos…” Kala tuvojas Čijoko, skatās tieši uz viņu, nepazīst. Čijoko pie sevis pasmaida, turpina kratīt galvu.
„Jā, viņš ir kopā ar mani.”
Pauze.
„Kur jūs esat? Kāda sagadīšanās. Lai gan Beigu spēlē sagadīšanos nemēdz būt.”
Pauze.
„Mēs tur būsim vakarā.”
Pauze.
„Tieši tā. Man vajag tikai to, ko olmcks nozaga Aicinājumā.” Pauze.
„Es tev zvēru pie sava goda, kehokiete.”
Čijoko nekad mūžā nav dzirdējusi lielākus melus. Negodīgums plūst Kaļas dzīslās asiņu vietā. Ja Sāra viņu redzētu, tad saprastu, ka nedrīkst viņai uzticēties.