„Tur šovakar notiks reivs. Kad ieradīsies, piezvani man. Piedod, ka man tas jāsaka, bet nemēģini sagādāt man pārsteigumu. Tavs draugs to nepārdzīvos, saprati?”
Pauze.
„Brīnišķīgi. Gaidu tikšanos ar tevi, kehokiete. Esi svētīta.”
Viņa beidz sarunu. Čijoko jau grasās uzgriezt mūziku, kad dzird, ka Kala kaut ko saka turciski. Balsī skan nepacietība.
Mu skatās laukā pa logu, novērsusies no Kaļas, kas stāv viņai aiz muguras. Viņa skatās tievā spoguļa stīdziņā sirdsveida saulesbriļļu lēcu iekšpusē, kas ļauj redzēt aizmugurē notiekošo. Eju šumerietei priekšā aizšķērsojuši divi būdīgi jaunekļi. Viens rāda ar pirkstu uz Kalu, un viņa izstiepj priekšā roku. Čijoko atver somiņu, kas guļ klēpī, un izņem baltu salmiņu. Viņa to ieliek mutē un aptin apkārt mēli. Viņa pieregulē spoguļa leņķi un ierauga Kalai aiz muguras vēl divus vīriešus. Viens no tiem ir zēns, kurš viņu aizskāra, tas, kuram Kala gandrīz salauza īkšķi.
Čijoko ir žēl visu četru muļķu.
Apvainotais zēns tuvojas Kalai. Viņa paceļ kāju un spēcīgi iesper zēnam pa vēderu. Pasažieri sāk pievērst kņadai uzmanību. Čijoko iekārtojas savā vietā uz ceļiem un pagriežas ap savu asi. Viņa pamana, ka pa eju tuvojas amerikānis.
Viņam nav bail, Čijoko domā. Viņš tēlo. Interesanti.
Čijoko paskatās atpakaļ un redz, kā Kala iesper vīrietim sev aiz muguras tieši pa žokli. Mu nesmaida, bet novērtē tik lietpratīgi izpildītu cīņu mākslas paņēmienu. Pirms kāds paspējis reaģēt, Kala pārmetas uz rokām, lai tiktu garām abiem apmulsušajiem vīriešiem sev priekšā. Vietas starp grīdu un griestiem tik tikko pietiek, bet šumeriete izpilda salto un piezemējas uz kājām, uzsizdama abiem puišiem pa pleciem ar plaukstu malām. Viens saļimst. Otrs, lielākais, ne.
Viņš ar abām rokām saķer Kaļas apakšdelmu un rauj viņu uz priekšu. Mēģina iebadīt viņai ar galvu, bet meitene pēdējā brīdī izliec kaklu. Vīrieti tas nesamulsina, viņš sāk spārdīt meitenes potītes. Tomēr Kala ir ātrāka, viņa uzlec uz aizmugurē esošo krēslu elkoņu balstiem un mēģina atbrīvot rokas, bet lielais puisis tās sagrābis pārāk cieši.
Kalai aiz muguras aizvainotais zēns ir izvilcis nelielu dunci. Lielākais vīrietis turpina spēkoties ar Kalu, bet no aizmugures viņam ir pienācis klāt viltīgais amerikānis. „HEI!” viņš iekliedzas, un vīrietis mazliet pagriežas. Kristofera labais āķis trāpa viņam pa aci. Lūst acs dobuma kauli, un vīrietis iekaucas. Tajā pašā brīdī aizvainotais zēns paccļ dunci. Kala neredz viņu. Čijoko paver lūpas un izpūš vaigus. Negaidīdama, kas notiks tālāk, viņa pagriežas pret logu un norauj avārijas sviru.
Šautriņa aizšvīkst pa gaisu. Neviens to neredz. Tā trāpa zēnam kaklā. Čijoko zina, cik spēja un sāpīga ir iedarbība. Treniņu laikā viņa ir izturējusi šādus šautriņu uzbrukumus simtiem reižu.
Zēns, saķēris kaklu, iekliedzas un sāk raustīties sāpēs. Kala atbrīvojas no vīrieša ar salauztajiem sejas kauliem. Tagad valda tik liela kņada, ka autobuss samazina ātrumu. Salonā ieplūst tuksneša karstais gaiss, jo logs tiek izsviests uz ceļa. Kala pagriež galvu un paskatās aiz muguras. Zēns lokās uz grīdas. Pārējie
uzbrucēji pacēluši rokas, rādīdami, ka vairāk nepatikšanu negrib. Kala nospļaujas un paskatās uz Kristoferu. „Vai tu to izdarīji?” viņa prasa, rādīdama uz zēnu, kurš raustās spazmās.
Kristofers nikni blenž uz vīrieti ar sadauzīto seju. „Viņš bija to pelnījis!”
Kala papurina galvu un norāda uz zēnu, kurš lokās uz grīdas. „Nē. To.”
Tagad Kristofers viņu ierauga. „Nē.”
„Kurš tad?”
„Tā nebiji tu?”
Kala paiet garām uzbrucējiem un saķer Kristoferu aiz rokas viņš ir stiprs, esmu novērtējusi viņu par zemu un ved viņu uz vietu. Viņa paskatās pa kreisi un ierauga vaļējo logu.
Meitene ar sarkanajiem matiem ir pazudusi.
HILALS IBN ISA AL SALTS
Derībai baznīca, Aksūmas karaļvalsts, Ziemeļetiopija
Hilals ir nometies ceļos uz baznīcas jumta. Viņš tā tup jau septiņas stundas. Viņš apcer savu norādi, vienkāršu riņķa līniju.
Viss.
Nekas.
Akmens aplis.
Planēta.
Orbīta.
Sākums.
Beigas.
Pī.
3.141592653589793238462643383279502884I971693993751058209 749445923078164062862089986280348253421170679821480865132 823066470938446095505822317253594081284811174502841027019 3852no55596446229489549303819644288109756659334461284756 482337867831652712019091456485669234603486104543266482133 936072602491…
Nē.
Pī ne.
Kaut kas vienkāršāks.
Viņš apcer būtnes vārdus. Svarīgs ir pirmais gājiens.
Nekas izšķir visu. Nākotne nav uzrakstīta. Notiks tas, kam jānotiek. Svarīgs ir pirmais gājiens.
Pirmais gājiens.
Atslēga.
Zemes atslēga.
Beigu spēles pirmais mērķis.
Šeit.
Uz Zemes.
Pirms miljardiem gadu to nolikusi kepleram 22b līdzīga būtne.
Nolikusi vienā no senajām tikšanās vietām. Nozīmīgā vielā.
Zemes atslēga.
Ko dara atslēga?
Atslēdz.
Atver.
Iedarbina.
Nekas izšķir visu.
Nākotne nav uzrakstīta.
Aplis.
Akmens aplis.
Disks, kā tas, kuru Aicinājumā pievāca olmeks.
Nulle.
Vienkārša riņķa līnija.
Ārpusē nekā.
Iekšpusē nekā.
Hilals uzliek plaukstas uz ceļiem. Pasaule griežas ap viņu. Viņš ir koncentrējies, mierīgs. Sirdī pāri malām plūst cerība. Viņš dzird zem ceļiem cietā akmens atomus, kas spiežas kopā. Jūt kosmosa elpu. Sagaršo beigu pelnus. Jūt neitrīno un tumšās matērijas savienošanos, sakūst ar laika plūdumu. Dzird kluso, tik tikko jaušamo Uroborosa šņākoņu, visaptverošo radīšanas dunoņu.
Viņš dzird, kā kepleram 22b līdzīgie apspriežas, vēro, tiesā šo visu Spēļu Spēli.
Viņi izveidoja mūs par cilvēkiem.
Ieskatījās acīs dzīvniekam un dāvāja mums saprātu.
Noplūca mūs Ēdenes dārzā un iemācīja mums mīlestību un iekāri, un naidu, un uzticību, un nodevību. Visu. Parādīja, kā manipulēt un veidot. Kā klanīties un lūgt, un lūgties, un klausīties.
Viņi mūs izveidoja.
Viss un nekas.
Svarīgs ir pirmais gājiens.
Aplis.
Akmens aplis.
Uz Zemes ir pārāk daudz, no kā izvēlēties. Viņi mūs izveidoja.
Viņi kaut ko kontrolē. Ne visu. Ne neko. llilals strauji atver acis.
Svarīgs ir pirmais gājiens.
Nākotne nav uzrakstīta.
Tuvojas Notikums.
Tas ir Beigu spēles daļa.
Tās iemesls, sākums, vidus un beigas. Hilals redz, pasmaida, pieceļas kājās. Hilals zina.
Hilals saprot.
.
CIJOKO TAKEDA
Bardi Turcijas tūristu autobuss, jumts, šoseja 1)400, 3,1349 km no Kiziltepes, Turcija
Čijoko guļ piespiedusies pie autobusa jumta un gaida, kad tas apstāsies. Tad viņa gar tā sānu noslīd zemē. (iuļ uz vēdera ceļa malā un gaida. Viņa dzird šofera klaigas.
Viņa redz Kaļas un amerikāņa pēdas, kad tie izlec no autobusa un māj garāmbraucošai mašīnai. Līdzjūtīgs šoferis apstājas. Pēc dažām sekundēm viņš jau guļ uz muguras ceļa putekļos.
„Kāp iekšā!” Kala uzkliedz Kristoferam.
Amerikānis paklausa. Vīrietis, kuram nolaupīta mašīna, pieceļas kājās un kliedz, bet Kala ieliek mašīnu ātrumā un strauji aizbrauc. Arī citi kāpj laukā no autobusa. Viņi grib visu redzēt, lai vēlāk varētu izstāstīt draugiem. Nofilmēt, ietvītot, augšuplādēt, dalīties.