Kopš atklāšanas atrakti tikai pieci procenti kompleksa, un ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi noteikts, ka tas varētu būt radies 12. tūkstošgadē p.m.ē. Tātad vēl pirms radās podniecība, metalurģija, lopkopība, lauksaimniecība, zināmā rakstība un lika izgudrots ritenis. Templis ir vairākus tūkstošus gadu senāks nekā nākamās akmens celtnes, kas koncentrējušās „Auglīgā pusmēness” teritorijā un ar kurām to varētu salīdzināt. Un tomēr te tas ir izniris no pēdējā ledus laikmeta tumsas kā absolūts noslēpums. Tas ir pilnīgi pabeigts templis, pilnīgi pabeigta pilsēta, sarežģīta būve vairāku metru rādiusā, kas sastāv no daudziem precīzi apstrādātiem kaļķakmens monolītiem, katrs svarā no 10 līdz 20 tonnām. Daži domā, ka monolīti viena taisnstūra formas kolonna, kurai galā novietots otrs taisnstūris simbolizē cilvēkus vai priesterus, vai dievus.
Vai varbūt tie simbolizē kaut ko vai kādu pavisam citu.
Neviens nezina, kas to cēlis.
Kā tas celts.
Kāpēc celts.
Neviens nezina, ar kādām zināšanām bija apveltīti tā radītāji.
Neviens nezina viņu apgaismības apmērus.
Neviens nezina.
BAITSAHANS, MAKABI ADLAJS
A^gozlii Akbaba Tapinaģi Rijīgās maitu lijas templis, Turcija
Baitsahans uzliek plaukstas uz MakabT Audi A8 paneļa un paliecas uz priekšu. „Kas, ellē, tas?”
„Nav ne jausmas.”
Džalairs aptur mašīnu. Ir deviņi vakarā, riet saule. Uz visām pusēm plešas purpursarkanas debesis bez neviena mākonīša. Vairāku jūdžu garumā viņi neko nav redzējuši. Tikai dažas mašīnas, kas aizbrauca pretējā virzienā. Beidzot sasniegts senais piemineklis, kas gulējis aprakts Dienvidturcijas smiltīs, senais piemineklis, kas minēts Makabī Adlaja norādē un kuru viņi nolēmuši izpētīt. Visi Makabī, Baitsahans un Džalairs cerēja ieraudzīt tumšu arheoloģisku objektu. Sliktākajā gadījumā dažus apsargus un varbūt studentu un kāda profesora telti.
Bet viņu acu priekšā stāvvietā ir desmitiem mašīnu un pieci autobusi. Apkārt spieto viņu vecuma jaunieši, kas dzer un smēķē. Dažām sievietēm galvā ir lakati, bet lielākā daļa izskatās pilsētnieciski, moderni un brīvi. Daudziem kaklā ir krāsainas luminiscējošo stienīšu krelles. Daži ģērbušies kā klubotāji spurainas frizūras, maisveidīgas bikses, kurpes ar biezām zolēm, pīrsingi, rotas, daudz atkailinātas miesas. Pāri pakalniem dārd mūzika. Debesīs dejo zili, zaļi un violeti lāzeri, tie pulsē, zib, šaudās.
„Ballīte?” Baitsahans drūmi jautā.
„Jā, tā izskatās,” Makabī sausi atbild. Varu derēt, ka viņš nekad mūžā nav bijis ballītē.
„Mēs atbraucām šurp, sekojot tavai norādei,” Baitsahans šņāc. „Es ceru, ka nebūsim velti tērējuši laiku.”
„Tev nebija labākas idejas," Makabī atcērt.
Viņi izkāpj no mašīnas. Nabatietis līdz pusei atpogā kreklu, atsegdams garu zelta ķēdi ar ruletes bumbiņas lieluma sudraba lodi galā. Viņš tc lieliski iederēsies. Baitsahans un Džalairs līdzinās čigānēniem, bet viņiem izskats ir vienaldzīgs. Makabī pieiet pie tuvākā uzdzīvotāju bariņa un nevainojamā turku valodā jautā, kur varētu dabūt lutniniscējošās krelles. Jaunieši norāda pāri pakalnam. Viņš vēl pajautā, kad ballīte sākusies, kurš dīdžejs tagad spēlē, vai manīta policija vai armija, vai viss ir labi. Viņš māj ar galvu un sit jauniešiem uz pleca, un izpilda dažus deju soļus. Tad iedod puišiem pieci un atgriežas pie Džalaira un Baitsahana. Tiklīdz uzdzīvotāji viņu vairs neredz, Makabī smaids pazūd.
„Šie kretīni sauc sevi par „Meteora bērniem”,” viņš stāsta. „Viņi ieradušies, citēju -svinēt beigas tur, kur viss ir sācies.”
„Jocīgi,” Džalairs saka.
„Kas ir jocīgi?” Baitsahans jautā.
„Tas, ka viņiem ir taisnība,” Makabī atbild. „Ironiski.”
„Es nesaprotu,” Baitsahans neatlaižas.
Makabī un Džalairs saskatās. Tas ir viņu pirmais biedriskais skatiens. Viņš ir tik jauns, tik maz zina, domā, ka uzvarēs Beigu spēlē ar slepkavošanu vien, Makabī domā. Viņš būs noderīgs tikai tik ilgi, līdz būs vajadzīga dūre.
Džalairs atver bagāžnieku un pastumj malā bieza audekla gabalu, un viņi apbruņojas. Katrs apgādājas ar pisoli, rezerves aptverēm un dunci. Tie ir seni un izrakstīti, un ļoti asi. Džalairs pieāķē pie jostas ādas pletni. Baitsahans pārmet pār plecu patronjostu. Pie tās piestiprināti gāzes baloniņi un četras granātas.
Makabī paskatās uz Baitsahanu. „Tiešām? Izskatās, it kā tu dotos karā.”
„Te visi izskatās galīgi ķerti, neviens nepamanīs.”
Makabī saglabā neitrālu sejas izteiksmi. Tu pats esi ķerts, viņš domā. Nabatietis prāto, cik ilgi vajadzētu biedroties ar šo asinskāro knēveli.
Iespējams, ļoti var bul, ka no Rijīgās maitu lijas tempļa viņš jau iznāks viens.
KALA MOZAMI, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Acfgozlu Akbaba Tapinaģt Rijīgās maitu lijas templis, Turcija
m
Kristofers un Kala stāv akmens aplī, kura diametrs ir 12 pēdu. Aplis atrodas bedrē. Seši vienādā attālumā cits no cita novietoti monolīti slejas pār viņiem kā senās pasaules sargi. Akmenī iecirsti skaidri, precīzi čūsku, putnu, kaķu, ķirzaku, skorpionu attēli. Daļa apļa joprojām atrodas zem sarkanajām smiltīm. Septītais monolīts ir apgāzies, un to daļēji sedz neskartu smilšu paugurs.
Kala ar mazu lukturīti rokā rūpīgi nopēta pirmo akmens bluķi. Kristoferu ir pārņēmusi godbijība. „Vai mēs tiešām te drīkstam uzturēties?” Viņi bija pārlēkuši pār zemu stiepļu žogu un noņēmuši smieklīgu koka barjeru bedres malā.
„Nekādu noteikumu nav.”
„Kas šī ir par vietu?”
„Templis.”
Kristofera pierē iegulst rieva. „Kāds templis?”
„Dzīvības un varas templis,” Kala izklaidīgi atbild. Viņa ar rokām kašņā zemi, sāk rakt.
Kristofers pārlaiž plaukstu pār skorpiona ciļņa lielajām spīlēm. „Kas to uzbūvējis?”
Kala izmanto par lāpstu no mūra izlauztu ķieģeļa šķēpeli. „Nav svarīgi.”
Kristofers uzmet viņai šķību skatienu. Viņa ir tikusi līdz ķieģeļu kaudzītei un mēģina tos izkustināt. „Izskatās, ka tev ir svarīgi.” Šumeriete paskatās pār plecu. „To radīja Dižie Vecāki, būtnes, kas to sargā tagad un mūžīgi mūžos. Du-Ku pirmie Anunaki, mani senči. Tavējie. Mūsu visu.”
„Ak viņi,” Kristofers nosmīkņā, atcerēdamies Sāras vārdus. „Debesu ļaudis.”
Kala pielec kājās. Viņas seja ir pietvīkusi. „Neizsmej mani, puika. Mūs radīja Anunaki, viņi bija šeit, šajā vietā, tūkstošiem un tūkstošiem gadu senā aizvēsturē. Dzīvi dievi, tik vareni, ka spēja veidot cilvēci, radīt dzīvību un tagad arī to izbeigt. Bet tu, bērns, tu par viņiem smejies?” Kala nosmīkņā, rādīdama ar pirkstu uz viņu. „Tu visu mūžu esi dzīvojis burbulī. Visa pasaule ir dzīvojusi burbulī. Šis burbulis drīz pārsprāgs, un visam, ko tu uzskatīji par realitāti, pienāks gals.”
,.Cik tu nopietna!” Kristofers saka, ņirbinādams pirkstus. Viņš jūt, ka pārbauda viņas pacietību, un grib iet vēl tālāk.
Kala sper soli uz priekšu. „Tu gribi zināt, ko es meklēju?”
,.Es gribu zināt, kas notiks, un gribu satikt Sāru.”
„Drīz tu viņu satiksi. Un es tev pateikšu, kas notiks. Tu mirsi. Visi šie cilvēki mirs,” viņa norāda uz divus pakalnus tālāk dārdošās mūzikas pusi. „Visi, izņemot dažus izredzētos, mirs. Pavisam drīz. Mēs, Spēlētāji, izlemsim, kurš dzīvos.”
Kristofers atceras sarunu ar Sāru lidostā. Viņš ne reizi nebija iedomājies par Beigu spēles kontekstu, ko tā nozīmēs pārējai pasaulei.