Viņš purina galvu.
„Tātad tu apgalvo, ka Zeme tiks izslaucīta tukša?” Viņš joprojām runā ķircinošā tonī, lai gan balss mazliet trīc.
„Jā. Un uzvarētājs, es, izlems, kurš dzīvos.” Kala viņam uzsmaida. „Tevis šajā sarakstā nebūs, Kristofer Vanderkamp.”
Viņa novēršas un atsāk lauzt ķieģeļus un mest tos pār plecu. Kristofers notupstas dažas pēdas tālāk un vēro viņu. Viņš negrib to atzīt, bet Kala ir viņu satriekusi.
„Vājprāts,” viņš noburkšķ.
Viņa turpina strādāt, neliekas par viņu ne zinis.
„Tu tik un tā nevari uzvarēt,” viņš nerimstas. „Zini, kāpēc? Jo tu esi ķerta. Ķertie nekad neuzvar.”
Ķieģelis pārlido pāri Kaļas plecam un nokrīt Kristoferam tieši pie kājām. Viņš i/stiepj pēc tā roku. Es tagad varētu viņu nogalināt… „Nedomā darīt muļķības.” Meitene saka, nepaskatīdamās uz viņu, un Kristofers atvelk roku. Basi rībina gaisu viņiem virs galvas. Zvaigžņu klājiens plešas līdz bezgalībai. Viņš pārdomā, ko uzzinājis par Beigu spēli. Spēlētāji tic, ka cilvēce radusies tur, kosmosā.
Tur ir miljardiem un miljardiem zvaigžņu. Doma, ka kaut kur ir arī dzīvība, šķiet loģiska, taču viņš nekad nav redzējis nevienu pierādījumu, un viņš nav pārliecināts, ka vecu akmeņu kaudze mainīs šo viedokli. Kristofers netic, ka tuvojas pasaules gals, bet Spēlētāji gan. Kala tam tic pietiekami stipri, lai aukstasinīgi nogalinātu māti un bērnu. Viņš vēlreiz paskatās uz ķieģeli, ilgodamies pēc atriebības, pēc taisnīguma.
Kala pieceļas kājās, viņa kaut ko tur rokās. „Atradu.”
Meitene pagriežas, un viņai rokā ir tumšs, biezs, rokassprādzes lieluma gredzens.
„Kas tas ir?”
„Fragments.”
„Fragments no kā?”
Viņa pārvelk pirkstu gredzena ārpusei. Lūpas kustas tikko manāmi, it kā viņa pie sevis lasītu. „Fragments no…”
„Mozaīkas,” no augšas atskan balss. Bedrē iekrīt olis.
Kristofers un Kala reizē paskatās augšup. Pie bedres malas ēnā stāv vīrietis. Viņš pieliek plaukstu pie zemes un līdz pusei ielec bedrē, piezemēdamies uz bieza akmens bluķa.
„Kas tu esi?” Kala jautā. Viņa uzspīdina tam lukturīti. Vīrietis ir notupies. Strups augums. Acis šauras un tumšas, seja saulē aprauta, vaigi apaļi. Viņam ir melni mati.
„Mani sauc Džalairs.”
„Kas tu esi?" Kala lēni un uzsvērti atkārto.
Kristofers pieceļas kājās. Viņam ir slikta priekšnojauta.
Džalairs kasa galvu. „Es teicu, ka mani sauc Džalairs. Ko tu atradi?” Kristofers kāpjas tuvāk Kalai. Ne velna tu neuzzināsi, viņš domā.
Kala iebāž roku kabatā, noslēpj tumšo gredzenu. „Tu esi kopā ar puiku. Tev ir tādas pašas acis.”
Džalairs klusēdams pieceļas kājās un izvelk pistoli. Viņš notēmē uz Kalu.
„Izstāsti, kādu mozaīkas gabalu esi atradusi, Kala Mozami.”
Viņa nekustas, neko nesaka. Kristofers stāv pusmetra attālumā un jūt, kā viņas ķermenī strāvo enerģija.
„Vēl labāk parādi man,” Džalairs uzsauc.
„Kur ir Baitsahans?” Kala jautā.
Džalairs parausta plecus. „Kaut kur tepat.”
Kala to saprot burtiski un paskatās aiz muguras, bet tur neviena nav. Kristofers nenovērš skatienu no ieroča. Šumeriete saka: „Tu vari mani nošaut, dunhu, bet, ja es miršu, tev tāpat nebūs nekāda labuma no tā, ko es atradu. Rakstu zīmes uz tā ir senšumeru valodā, kas ir tik sen izmirusi, ka to neviens nezina.”
„Bet tu vari izlasīt?”
„Protams.”
„Tad kas tur rakstīts?”
Kala purina galvu. „Tā tas nenotiek.”
„Kā tad?”
„Nošauj, tad uzzināsi.”
Džalairs apsver šo domu. Taču pavērš pistoli pret Kristoferu. „Ko tu teiktu, ja es nošautu viņu?”
Kala paklikšķina mēli. „Tu esi bijušais Spēlētājs, ja, brāli?”
„Jā, māsa.”
„Tad tev būtu jāzina, ka nevajag tēmēt uz mānekli.”
Džalairs nav paspējis pavērst stobru atpakaļ pret Kalu, kad viņa jau ir izkustējusies no vietas. Meitene kā zibens šautra nesas augšā pa izliekto sienu. Džalairs šauj uz viņu vienreiz, otrreiz, trešoreiz, bet viņa ir pārāk ātra. Kristoferam šķiet, ka viena lode izlido cauri Kaļas matiem, un tas arī viss.
Kala lec pāri bedrei, aizķer milzīga akmens malu, pārmetas tam pāri, viņa lido gaisā kā akrobāte. Džalairs izšauj vēlreiz, atkal netrāpa,
un Kala piezemējas viņam aiz muguras. Kad puisis pagriežas, viņa trāpa pistoles stobram tā, ka ierocis apmet kūleni un nu jau tēmē uz Džalairu. Kala uzsit pa spalu. Džalaira pirksts piespiežas mēlītei, un ierocis izšauj. Lode caururbj ādu, krūšu kaulu, aortu, aizķer labās plaušas malu, sadragā sesto mugurkaula skriemeli un caur muguru izlido laukā.
Kristofers ar troksni ievelk gaisu.
Kala ar kāju iestumj Džalaira nedzīvo ķermeni bedrē. Ar vairākiem pretīgiem, slāpētiem brākšķiem un būkšķiem tas ripo uz Kristofera pusi un apstājas neveiklā, saliektā pozā, uzkāries uz vidukļa augstuma akmens bluķa.
Kala ir ieguvusi pistoli. Viņa paskatās uz Kristoferu un saka: „Paņem lukturīti un rāpies laukā. Mēs ejam prom.”
Kristofers ar pūlēm izkustas no vietas un paķer no zemes lukturīti. Viņam tūliņ būs nelabi. Izrāpies virszemē, viņš izvemjas.
Kala ar riebumu skatās uz viņu. „Nožēlojami.”
Puisis pieceļas kājās un ar delnas virspusi noslauka muti. Iedod viņai lukturīti. Viņa to izslēdz.
„Kur mēs iesim?” viņš jautā.
Kala nolaiž pistoli zemāk un pavērš pret viņu. „Mēs dosimies pēc atslēgas.”
„Pēc kādas atslēgas?”
„Neprašņā vairs neko, nesaki neko.” Viņa ar brīvo roku izvelk no kabatas gredzenu. Paskatās uz to. Norāda uz ziemeļiem. „Ej uz to pusi. Veicīgi.”
Kristofers paiet viņai garām un dodas iekšā nakts tumsā.
„Slēpies,” Kala pamāca. „Te ir vēl kāds.”
Viņš klausa pavēlei. Tagad viņš ir nobijies. Nevienam nevajadzētu prast to, ko tikko izdarīja šī meitene. Ko tādu nespētu pat īpašās jūras desanta vienības kaujinieks. Viņa labā roka sāk nevaldāmi trīcēt.
Šie cilvēki ir slepkavas.
Viņš iztēlojas Sāru, viņas kastaņbrūnos matus, saulaino smaidu, smieklus. Viņš domā par to, ka viņai būs jācīnās ar tādu cilvēku kā
Kala. Viņš zina, ja vispār kāds to spētu, tad tā ir viņa, taču šī doma viņu šausmina. Un viņš zina, ka Kala viņu nogalinās nekavējoties un bez nožēlas.
Šie cilvēki ir slepkavas.
Kāpēc es neklausīju Sāru?
Kāpēc es neklausīju un nepaliku mājās?
Saule aust rietumos.
Čijoko ir pārģērbusies vienkāršā melnā kokvilnas kombinezonā, kurā iestrādāta mugursoma. Mati saņemti zem ciešas kapuces. Sejas apakšdaļu sedz maska. Kreisajai acij priekšā ir plāns okulārs. Nakts redzamības lēca, kas ļauj redzēt tumsā.
CIJOKO TAKEDA
A^gozlii Akbaba Tapinaģi Rijīgās maitu lijas templis, Turcija
Viņa guļ zemē pie bedres. Redz, kā Kala nogalina Džalairu, pie Kaļas apģērba joprojām piestiprināts mikrofons, tāpēc viņa dzird notiekošo. Viņa zina par mozaīkas fragmentu. Viņa zina, ka Kala domā, ka ir tikusi tuvu Zemes atslēgai.
Viņa zina arī, ka Kala ir muļķe.
Viņa redz, kā Kala un Kristofers aiziet uz ziemeļiem. Kad viņi ir pazuduši aiz tuvējā paugura, no austrumiem parādās divi citi stāvi. Tie pārvietojas ātri, skrien uz šāvienu pusi. Čijoko pieregulē monokli un nospiež pie deniņiem pogu, kas ieslēdz fokusa attāluma maiņu. Viņa nofokusē attēlu, lai redzētu tikko parādījušos stāvus.