Viņa to jūt.
Šeit un šeit, un šeit.
Bet kur?
Viņa apiet apkārt statujai. Atver akmens zārciņu suņa vai kaķa lielumā. Iekšā ir tikai putekļi un audekla skrandas.
Viņa apstājas. Viņa stāv aiz putna statujas. Vai ērglis ir atslēga?
Tas būtu sarežģīti, jo statuja ir pārāk liela, lai paņemtu līdzi.
Viņa atkal paceļ lāpu. Ieslēdz lukturīti un pārlaiž gaismas kūli pār ieplestajiem spārniem, izstiepto kaklu, matu pīnēm uz vīrieša galvas. Apgaismodama skulptūras augšpusi, viņa apiet tai apkārt. Vīrieša seja ir plakana ar dziļi iegrimušām acīm, platu degunu un milzīgām nāsīm. Acis ir absolūti apaļas. Piere slīpa. Viss ir no zelta.
Viņa pārlaiž figūrai gaismas kūli.
Nekā.
Bet tad kaut kas piesaista skatienu.
Čijoko nostājas piecu pēdu attālumā no Makabī un iemet zālē akmentiņu.
Nabatieša skatiens, cīnoties ar tumsu, seko troksnim, un viņa nemanīta paiet tam garām. Viņa turas tuvāk sienai un pārvietojas, slēpdamās ai/ vairākiem kubveida akmens bluķiem. Attēls nakts redzamības monoklī neliecina, ka tic varētu būt no cēlmetāla. Bluķi ir lieli un pelēki.
Viņa iznirst no viena akmens ēnas, un tieši acu priekšā ir Kristofera mugura. Viņš ir sakņupis un vēro telpas otru galu, cenzdamies saskatīt, ko dara Kala. Čijoko no savas vietas neredz, kas notiek, bet dzird, ka šumeriete kaut ko meklē. Meklē to, ko acīmredzot uzskata par Zemes atslēgu.
Muļķe.
Čijoko vajag labāku skata punktu. Viņa uzrāpjas vienā no milzīgajām metāla kaudzēm, kas izsvaidītas pa visu kambari. Tikusi desmit pēdas virs zemes, viņa redz pie altāra Kalu, kas ar dunci kaut ko urbina laukā no statujas galvas. Baitsahans viņu ir gandrīz sasniedzis. Čijoko redz, ka Makabī joprojām mierīgi stāv pie izejas un gaida. Ari Kristofers ir turpat, kur bijis. Viņš arī redz Baitsahanu un negrasās Kalu brīdināt. Viņš Spēlē. Interesanti.
Čijoko paskatās augšup, pamana griestus, un viņai aizraujas elpa.
Vārdi, skaitļi, zīmes. Viņa ieslēdz okulāra rakstierīci un pietuvina attēlu. Uzmanīgi nofotografē, iegūstot augstas izšķirtspējas uzņēmumu, tad vēl vienu uzņēmumu un vēl vienu, un vēl vienu. Zemes atslēgas šeit nav, bet šis gan ir kas svarīgs. Viņa atpazīst vārdu „zelts” vismaz četrās valodās.
Čijoko pārņem ziņkārība, un viņa pārvelk pirkstus pār akmeni sev zem kājām. Izvelk samuraju zobenu un uzmanīgi iegriež virsmā.
Tikai tad viņa saprot, kas atrodas šajā telpā.
Kala uzlec uz altāra un nostājas aci pret aci ar statuju. Velk pirkstu gar tās žokli. Plaisa. Augšup pār vaigu. Viņa patausta aiz auss un atrod sviru. Otrā pusē ir tāda pati.
Eņģes.
Viņa izvelk dunci un atspiež vaļā skulptūras muti. Tajā ir melna beisbola bumbas lieluma stikla lode, kurā iegriezts precīzs trīsstūrveida
caurums. Viņa uzspīdina uz lodes gaismu. Apbrīno gludo virsmu. Redz attēlus: izplūdušas kontinentu aprises, dzijus okeānus, augstus kalnus. Zeme.
„Es esmut to atradusi,” viņa čukst.
Zemes atslēga.
„Es esmu to atradusi.”
ANS LIU >
Liu nams, nereģistrēts pazemes bunkurs, Tunjuačžeņa, Gaolinas apgabals, Sjiaņa, Ķīna
DREBULIS.
Mirkšķismirkšķis.
DREBULISmirkšķis.
DREB ULISmirkšķisDREB UL/SDREB ULIS.
DREB ULISmirkšķis DREB ULISmirkšķis.
DREBULISmirkšķis DREBULISmirkšķis.
DREBULlSDREBULISmirkšķis.
MirkšķisDREBULISmirkšķismirkšķis.
Mirkšķis DREB ULISDREB ULIS. MirkšķismirkšķismirkšķisDREBULIS.
DREBULISmirkšķis DREBULISmirkšķis.
DREBULISmirkšķismirkšķisDREBULIS.
Aņa ķermenis krampjaini saraujas. Pirms mirkļa viņš gulēja, bet nu vairs ne. Tas noraustās vēl un vēlreiz. Viņš pūlas noturēt mēli mutē, tālāk no zobiem. Spiež dūres pie sāniem, kājas kopā, cenšas nemētāt galvu. Otrā istabā ir briesmīgs troksnis, un viņa krampjos drebošās, samiegojušās smadzenes nespēj aptvert, kas notiek.
Briesmīgais troksnis atgādina viņa modinātāja signālu. Pneimatisko sirēnu, ar kuru tēvs katru dienu modināja mazo Aņu uz treniņiem. Viņa mirkšķis viņa mirkšķis viņa tēvs.
Viņa nolādētais tēvs.
Viņš raustās, atkal un atkal, atkal un atkal.
Šis nav tiks vai lēkme.
Tas ir kas cits.
Viņa tēvs.
Viņš bija šeit!
Aņs piespiež savu raustīgo ķermeni pagriezties uz sāniem. Viņš redz Čijoko talismanus uz mīkstas, sarkanas samta drāniņas.
Ķermenis sāk nomierināties.
Šeit bija mans tēvs! Bet kā? Es viņu nogalināju.
Aņs saprot, ka tas bijis sapnis.
Pirmais sapnis, ko spēj atcerēties. Ķermenis pārstāj raustīties. Viņš skatās uz Čijoko talismaniem. Tiki pāriet.
Tomēr trauksmes sirēna nerimstas.
Viņš pieceļas sēdus. Nospiež pogu. Sienā atveras ekrāns. Tajā redzami viņa nocietinājuma attēli. Sistēma ir savienota ar Kinect ierīci, un viņš norāda uz vienu attēlu. Tas tiek pietuvināts. Nekā. Norāda uz nākamo. Attēls palielinās. Nekā. Norāda uz vēl vienu. Tas palielinās. Kaut kas. Tas nav cilvēks.
Mazs bezpilota lidaparāts spāres formā.
Spēlētājs?
Viņš apvelk tam apkārt lodziņu. Kamera seko lidaparātam. Pievelk to pavisam tuvu. Un tad…
Nē. Tas nav Spēlētājs. Valdība. Ķīnas valdība. Aņs ir vismeistarīgākais hakeris pasaulē, bet Ķīnas valdībai ir savi liakeri. Viņš iejaucās nevēlamo pasažieru sarakstos, darbojās ar sekošanas programmām, pirka rezerves daļas acīmredzot Aņs piesaistījis viņu uzmanību. Viņiem nav ne jausmas, kas viņam patiesībā ir padomā, viņi nenojauš par Beigu spēli. Viņiem Aņs ir tikai potenciāls terorists, disidents. Valdība. Ilgi tā nepastāvēs. Neviena Zemes valdība nepārcietīs to, kas tuvojas.
DREBULIS.
Aņs savāc Čijoko atstātos talismanus. Ietin tos audumā. Pieceļas kājās, paķer dežūrsomu. Atver skapi un iekāpj iekšā, aizver durvis un uzkāpj uz grīdā nomaskētas sviras. Zēnam apkārt izaug metāla kapsula, un viņš krīt 40 pēdu dziļumā, cauri avārijas lūkai, kuru sev izbūvējis. Apakšā viņš atver kapsulu un noiet 678 pēdas pa tuneli, kas aizved līdz pazemes garāžai. Garāžā viņš atrod savu mašīnu, melnu mersedesa apvidus auto ar piekabi. Aņs iekāpj mašīnā, uzmanīgi novieto Čijoko lietiņas uz sudraba trauciņa, kas piestiprināts pie centrālā paneļa. Iekārtojies sēdeklī, viņš paņem vienu Čijoko nagu un uzliek uz mēles. Iedarbina mašīnu un ieliek ātrumā. Tiklīdz auto izkustas, grīdā paceļas spiediena plāksne, un pasaule nodreb.
Sprādziens nedaudz satricinās valdību. Liks tai nedaudz iepauzēt. Bumba bija liela un netīra, daudz radioaktīvo atkritumu. Vismaz pārdesmit gadus neviens negribēs tuvoties krāterim, lai gan pasaulei labākajā gadījumā atlikuši tikai pāris gadi.
Es neesmu terorists. Šī ir Beigu spēle. Neviens tajā neuzvarēs.
Viņš dodas ceļā, pamet stāvvietu, drošā māja Pekinā ir 11 stundu brauciena attālumā.
Viņš viļā uz mēles Čijoko nagu.
Neuzvarēs neviens, izņemot tevi, mīļā.
.
KALA MOZAMI, KRISTOFERS VANDERKAMPS, BAITSAHANS, MAKABĪ ADLAJS, ČIJOKO TAKEDA
Alnn Odasi Zelta zāle, 25 m zem zemes, Turcija
Kala viņu neredz, nesaož. Baitsahans varētu viņu tūliņ pat nogalināt, šajā pašā brīdī, ar savu pistoli. Bet tas būtu pārāk vienkārši. Džalairs ir pelnījis ko labāku. Kala ir pelnījusi ko ļaunāku. Daudz, daudz ļaunāku.
Viņš iesit viņai pa pakausi ar dunča spalu.