Ar cēziju bija sarežģīti, jo sākumā viņa domāja, ka tas ir kalcijs, taču tas nederēja. Un kaut kādu Alisei nezināmu iemeslu dēļ norādē ir izlaists bors. Taču nav šaubu, ka tieši tāds ir norādes atšifrējums. To apstiprina arī Spēlētāju cilšu kārtas skaitļi.
1, 2, 3, 8, 13, 21, 34, 55, 89… viņas norādē minēto ķīmisko elementu atomskaitļi. Atliek pievienot bora atomskaitli 5 starp 3 un 8, un 0 un 1 pašā sākumā, un gatavs.
Fibonači virkne.
Tā var turpināties mūžīgi.
Taču sākas no nekā.
Tā ir sastopama dabā. Gliemežvākos, puķēs, augos, augļos, iekšējā ausī. Galaktikās. Mūsu pašu rokās: astoņi pirksti, neskaitot īkšķus, katrai plaukstai pieci pirksti, katrā pirkstā trīs kauli, īkšķī divi kauli, un katrai plaukstai viens īkšķis. Vienas vērtības dalījums ar iepriekšējo bieži vien ir vienāds ar zelta griezumu 1,618, reizēm pat līdz baisai precizitātei. Piemēram,
89/55 = 1,6181818181818…
Alise berzē seju. Viņai sāp galva. Visi šie skaitļi un formulas. Kopš iziešanas no bāra Darvinā viņa ir daudz mācījusies. Viņasprāt, pat pārāk daudz, taču skaidrībā jātiek.
Kā šie skaitļi iederas Beigu spēlē? Cilšu kārtas skaitļi, viņa atskārta, arī ir Fibonači skaitļi. Spēlētāji līdzinās kādam pārpasaulīgu izotopu sarakstam: mu-2, latēniete-3, mīnojietis-5, nabatietis-8, dunhu-13, olmeks-21, kuriete-34, harapiete-55, šumeriete-89, aksūmietis-144, kehokiete-233, šans-377. Bet ko tas nozīmēja vispār kaut ko?
Kur tie iederas?
Viņa nezina.
Viņa 18 minūtes blenž ugunī. Vienīgos trokšņus rada vieglais vējiņš un degošo krūmu sprakšķēšana.
Tad nometnes tālākajā malā parādās dzeltenas, gailējošas dingo acis. „Na’ču, draugs.”
Acis nekustas.
Alise pastiepj roku. Izgrūž klusu, padevīgu skaņu.
Suns čāpo tuvāk, ienāk dziestošā ugunskura gaismas lokā. Melns deguns. Plankumains kažoks. Tumšas acis.
„Pareizi. Še.” Alise pamet sunim apogļojušos čūskas gaļas gabalu.
Suns to aposta un aprij.
„Es tikai prātoju, ko man vajadzētu darīt, draugs.”
Suns paceļ purnu. Saspicē ausis. Pie velna, viņa saņēma atbildes, triecot ar amerikāņu tūristu, tikpat labi var izmēģināt laimi arī ar dingo.
„Labāk būtu palikt un nogaidīt otro raundu vai pamest Ozu un doties meklēt pirmo atslēgu?”
Suns nopietni skatās uz viņu. Paceļ degunu pret debesīm. Ošņā gaisu. Alise arī paskatās augšup. Viņa redz, kā debess jumu šķērso milzīga krītoša zvaigzne ar oranžzaļu asti.
Vienlīdz mežonīgo būtņu Spēlētājas un savvaļas dzīvnieka skatieni sastopas.
Suns apsēžas.
Alise nopietni pamāj ar galvu.
„Jā. Es domāju, ka tev taisnība. Jānogaida otrais raunds. Kad tas sāksies, es došos meklēt sīko gnīdu, kas nocirta Šari pirkstu.” Suns noguļas. Noliek galvu uz priekšķepām.
„Jā.”
Piena ceļš.
Tumsa.
Mazais ugunskurs.
„Es gaidīšu.”
Pavēlnieka Krišnas maja, aprīta un zudusi.1
CIJOKO TAKEDA, KALA MOZAMI, MAKABĪ ADLAJS, BAITSAHANS, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Altin Odasi Zelta zāle, 25 m zem zemes, Turcija
Čijoko redz, kā Makabī nes Kaļas sastingušo ķermeni uz izeju. Viņa savā laktā visu dzird un redz. Melnā lode ir pie Baitsahana. Viņš par to samaksāja ar asinīm un sāpēm, un lielu devu pazemības. Kristofers vaid, bet viņš joprojām ir bezsamaņā. Pie izejas Makabī ar kāju pastumj Kristoferu malā. Viņš nogulda Kalu uz liela akmens puscilvēka augstumā.
„Starp citu, laipni lūdzu,” Makabī saka, tā arī nesaņēmis gaidīto pateicību par Baitsahana pakaļas glābšanu.
Baitsahans kaut ko noņurd.
Uzpūtīgais muļķis, Čijoko nodomā.
Viņa prāto, vai nevajadzētu abus nogalināt. Vispirms Makabī un pēc tam zēnu. Taču tas ir pārāk riskanti. Viņus varēs nogalināt tikai pa vienam, un var gadīties, ka pat smagi ievainotam dunhu neko vairāk par šo sekundes simtdaļu nevajag.
Nē. Šajā naktī pietiek par zemu novērtēt pretinieka spēkus. Pacieties. „Skaties, Makabī.” Baitsahans paceļ augstāk lodi. „Zemes atslēga. Viņa to atrada mūsu vietā!”
„Parādi,” Makabī vēl šaubīdamies prasa.
Turklāt viens agri vai vēlu nogalinās otru. Bet pirms tam droši vien likvidēs vismaz vēl vienu Spēlētāju. Viņi ir idioti, bet pagaidām noderīgi.
Baitsahans plašā žestā novēcina roku. „Paskaties uz šo vietu! Kā gan citādi.” Viņš izvelk dunci un pavērš to pret Kalu. „Pareizi, māsa?”
„Ej ieskrieties!” viņa saka bez spēka.
„Viņa nu gail ir sparīga,” Makabī ņirgdams nosaka, tad pamāj Baitsahanam. „Parādi gaismu.”
Baitsahans paklausa. „Ak dievs,” Makabī novelk, aplūkodams lodi. Viņš redz kontinentu un okeānu, un kalnu aprises, tic ir dzīvi viņa plaukstā, turpat zem lodes virsmas. „Man šķiet, ka tev taisnība.” Kristofers, pūlēdamies pieslieties augšā, izgrūž: „Kas…”
Spēlētāji par viņu neliekas ne zinis.
Baitsahans pieliecas pavisam tuvu Kaļas sejai un jautā: „Ko vēl tu zini? Kāda ir tava norāde?”
Kaļas dzīvība dziest. „Es teicu ej ieskrieties.”
„Kur ir Debesu atslēga?” Baitsahans jautā. Viņš piespiež sava senā dunča asmeni šumerietes krūškurvim tieši starp krūtīm.
„Tu to nemūžam neatradīsi.” Viņa klepo, mute ir pilna ar asinīm.
„Neesi pietiekami gudrs.”
„Es negrasos meklēt. Es grasos paņemt. Tāpat kā paņēmu šo.”
„Tāpat kā mēs paņēmām šo,” Makabī iejaucas.
Baitsahans saka: „Jā. Mēs.”
„Tas nenotiks,” Kala nomurmina.
„Notiks.”
„Viņš tevi nogalinās.” Viņa ar skatienu norāda uz Makabī. „Drīz viņš tevi nogalinās, bērns.”
„Nejaucies, kur nevajag, mirone,” Makabī iešņācās.
Baitsahans nometas ceļos pie viņas. Novelk ar asmeni pa Kaļas augšstilbu. „Ja nepateiksi, es tevi nogalināšu.”
Viņa atkal noklepojas. „Es jau esmu mirusi.”
Makabī pēta roku nagus. „Tur tev taisnība,” viņš izklaidīgi saka.
Kala neliekas ne zinis par Makabī. Viņa skatās acīs Baitsahanam. Viņa skatiens ir kā akmens. Bet viņas skatiens ir senāks un cietāks. „Es esmu mājās, Anunaki,” viņa čukst šumeru valodā, kuru saprot tikai viņa. „Piedod, ka ierados tukšām rokām. Lai miers un svētība.”
Baitsahans pamāj ar galvu. „Tas par manu brāli, Džalairu. Dievi viņu paņēma.” Viņš ietriec dunci šumerietei krūtīs.
Kristofers ir atspiedies uz elkoņiem un visu redz. Viņš ir pamiris, bet nespēj atraut skatienu.
Haitsahans pagriež asmeni, un spalu iekrāso asinis. Kala iesmilkstas, sirdī ir izplēsts caurums. Zēns izvelk nazi un pieceļas kājās. Viņš ir beidzis.
Un Kala arī.
Vajadzēja klausīt. Kristofers domā, sastindzis aiz bailēm.
,,Ei!” Makabī uzsit knipi Kristoferam pie paša deguna. „Kas tu esi? Ko tu te dari?”
Kristofers ir pārāk satriekts, lai melotu. „Es esmu Kristofers,” viņš atbild, nespēdams atraut skatienu no Kaļas asiņojošā ķermeņa. „Es pazīstu Sāru Elopeju. Kala mani sagūstīja un gribēja iemainīt.”
„Vai tu vari sazināties ar Elopeju?” Makabī jautā.
Jā.”
Viņa jaunie sagūstītāji saskatās.
„Arvien labāk un labāk,” Makabī konstatē.
Viņš pierauj Kristoferu kājās un aizvelk līdz durvīm. Kristofers ir sašļucis, bāls, pusdzīvs. Čijoko nekad mūžā nav redzējusi tik pārbijušos cilvēku. Nabaga zēns, viņa domā.