Makabī iestiepj Kristoferu kāpņu šahtā un pazūd. Paliek tikai Baitsahans un Kala. Dzīvība turas pie viņas kā vēla rīta rasa pie zirnekļa tīkla. Baitsahans nosmīkņā: „Asinis pret asinīm,” un iemet viņai klēpī lāpu. Kala iesmilkstas, kūp dūmi, cepas meitenes miesa, kūst apģērbs, un Baitsahans dodas prom.
Tiklīdz Čijoko ir droša, ka viņš ir aizgājis, tā klusi nolec no akmens un izvelk no jostas zobenu. Kala viņu redz caur trīsuļojošajām liesmu mēlēm un izspiež vāru smaidu. Čijoko strauji pārvelk zobenu pār šumerietes rīkli. Kaļas acis satumst, rokas iztaisnojas, pirksts norāda uz 166"30’32”.
Atpūties, māsa.
Ar zobena galu Čijoko baksta Kaļas joprojām degošo līķi. līdz atrod meklēto. Ar asmeni pārgriež audumu un uzdur gredzenu. Tas žvadzēdams noslīd lejup pa tēraudu un apstājas pie plaukstas sarga.
Čijoko to bridi pēta, viņa apzinās, saprot, ka ir ieguvusi to, pēc kā nākusi.
Tāpat kā Kala.
Čijoko noglabā seno gredzenu un ieskatās sekošanas ierīces displejā. Hago un Sāra ir nepilnu 15 kilometru attālumā. Drīz viņi būs autostāvvietā. Laiks doties pretī.
Laiks iegūt disku.
Laiks Spēlēt Beigu spēli.
KRISTOFERS VANDERKAMPS
Audi A8, izbraucot no Gebekli Tepes
Kristoferu velk augšā pa trepēm, laukā naksnīgajā gaisā, tuvāk reivam. Apmetuši uzdzīvotājiem līkumu, abi Spēlētāji nok|ūst autostāvvietā, kur puisi iegrūž melna sedana aizmugurējā sēdeklī. Viņš aizšļūc līdz tālākajām durvīm. Kāja briesmīgi sāp. Kristofers iespiež seju plaukstās un sāk raudāt.
Makabī apsēžas pie stūres un Baitsahans priekšējā pasažiera sēdeklī. Baitsahans pagriežas un pēta Kristoleru, riebumā saviebis pietūkušās lūpas. „Ja mēģināsi bēgt, es tevi uzšķērdīšu,” viņš noņurd. „Un ja turpināsi raudāt, es tevi uzšķērdīšu.”
Kristofers pūlas savaldīties. Viņš nespēj paskatīties Baitsahanam acīs. Puisis līdz sirds dziļumiem ienīda Kalu, bet neviens nav pelnījis tādu likteni. Šie divi ir briesmoņi.
Viņi izbrauc no autostāvvietas, Kristofers blenž laukā pa logu. Viņš redz lāzeru starus un smaidošus cilvēkus, un meiteni, kas apskurbusi skrien pāri stāvlaukumam. Šiem laimīgajiem jauniešiem ir tik daudz, kā dēļ dzīvot. Tādi paši kā viņš pirms meteorītu nokrišanas, tādi paši kā reiz Sāra. Kristofers priecājas, ka viņi nezina to, ko zina viņš, ka var dzīvot brīvi, tikai šim mirklim. Vismaz pagaidām.
Viņš atceras Sāras vārdus: Beigu spēle ir mīkla. Atrisinājums ir dzīvība. Bet saprot, ka draudzene nav izstāstījusi visu. Beigu spēlē varbūt ir dzīvības atslēga, bet pati Beigu spēle ir nāve, tieši tā, kā teica Kala.
Bet Spēle ir nāve, viņš domā, it kā runātu ar Sāru.
Un tad, truli blenzdams laukā pa logu un prātodams, ko Baitsahans un Makabī ar viņu darīs un vai viņš drīz mirs, un kā tas notiks, un cik briesmīgi tas būs, viņš ierauga Sāru pie garām braucošas mašīnas stūres.
Tik piepeši.
Vai viņa bija īsta? Viņš nezina. Nav drošs. Viņa parādās un pazūd, izgaist tālumā. Viņa ir prom.
Spēle ir nāve.
Viņš piespiež plaukstas pie stikla un zina. Viņš mirs. Viņš mirs un nekad vairs neredzēs Sāru Elopeju.
SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA
Peugeot 307, cell no Šanliurfas uz Mardinu, šoseja D400, austrumu virziens
Kad Sāra un Hago iegriežas stāvlaukumā pie Gebekli Tepes, pežo garām rēkdams aizbrāžas melns audi. Viņi cerēja ieraudzīt tikai Kalu un Kristoferu, nevis neskaitāmas mašīnas un autobusus, un uzdzīvotājus.
„Kā mēs viņu šeit atradīsim?” Sāra jautā, rādīdama uz priekšu. „Meklēsim kādu, kas līdzīgs mums,” Hago atbild, viņam klēpī ir M4 automāts. „Kādu, kam ir ieroči.”
Tieši tad Sāra viņu ierauga. Meiteni melnā kombinezonā, kapucē, maskā. Jā, spriežot pēc visām pazīmēm, tā noteikti ir Spēlētāja. Sāra norāda uz viņu.
„Ko es teicu,” Hago iesaucas. Viņš noņem ierocim drošinātāju. „Mierīgi.”
Pamanījusi viņus, meitene novelk kapuci un plati iepleš rokas. Tā nav Kala.
„Vai tā…”
„Mēmā,” Sāra saka.
Čijoko tuvojas šofera puses logam, izmisīgi rādīdama zīmes. Meitene uzsvērti rāda, ka viņai ir tukšas rokas.
„Ko tas, velns parāvis, nozīmē?” Hago klusā balsī jautā. „Kāpēc viņa ir šeit?”
Sāra atver logu. „Vai tu esi kopā ar Kalu?” viņa prasa.
Čijoko sniedzas pēc telefona un piezīmju programmas, lai varētu sazināties. Viņa dzird, ka salonā tiek uzvilkts ierocis, un sastingst, paskatās augšup.
„Turi rokas tā, lai es redzu,” Hago norūc.
Čijoko nopūšas.
„Kur ir Kala?” Sāra jautā.
Čijoko papurina galvu un lēnām pārvelk ar pirkstu pār rīkli.
„Mirusi?”
Čijoko pamāj ar galvu.
„Tu viņu nogalināji?” Hago prasa, pārliekdamies pāri Sārai, lai labāk saskatītu svešo Spēlētāju.
Čijoko izliekas nedzirdam jautājumu, šobrīd būtu pārāk sarežģīti atbildēt. Tā vietā viņa norāda uz Sāru. tad piespiež abas plaukstas pie sirds mīlestības pilnā žestā un atkal norāda uz Sāru.
„Mans… mans draugs?” Sāra lēni jautā. „Mans puisis?”
Čijoko māj ar galvu. Viņa ar pirkstu rāda uz ceļu, kur nakts tumsā strauji kūst divas gabaritugunis. Pēc tam viņa paceļ gaisā divus pirkstus.
„Divi?” Sāra jautā. „Nolaupīja Kristoferu?”
Čijoko māj ar galvu.
No pasažiera sēdekļa sarkastiski iejaucas Hago: „Nākamreiz paņem līdzi kādu rakstāmrīku.”
Čijoko sarauc pieri, norāda uz savām kabatām un viņa ieroci.
„Nevaino mani,” viņš saka. „Šī ir Beigu spēle, māsiņ. Tu zini noteikumus.”
„Pie velna,” Sāra iesaucas, ielikdama mašīnu ātrumā. „Mums viņi jāpanāk. Vienalga, kas tie bija.” Saprazdama, ka Kristofers ir briesmās, par Čijoko viņa vairs nedomā.
„Paldies,” Sāra nokliedz pa logu un nospiež gāzes pedāli.
,,Eu!” Hago iesaucas, kad Čijoko aizlec priekšā mašīnai, aizšķērsodama tai ceļu.
Sāra tik tikko paspēj nobremzēt. Viņa satver ar abām rokām stūri. „Velns parāvis, ko tas nozīmē, miu?”
Čijoko izstiepj roku ar savu īso zobenu makstī un plakaniski triec to pret motora pārsegu. Viņa teatrāli paklanās, kā pasniegdama ieroci Sārai un Hago kā dāvanu.
„Izskatās, ka viņa grib braukt līdzi,” Hago saka.
Strīdēties nav laika. Sāra izliecas pa logu. „Labi, nāc, tikai neiedomājies darīt muļķības!” Pēc tam viņa ar mutes kakliņu pačukst Hago: „Tiklīdz sāks uzvesties dīvaini, nogalini.”
„Ar prieku.”
Čijoko atver aizmugures durvis. Kāpdama iekšā, viņa pasniedz savu zobenu Hago. Sāra atpakaļgaitā piedod mašīnai gāzi.
„Man laikam vajadzētu tev pateikties,” viņa kliedz, pagriezusi galvu, lai redzētu aizmugurējo logu. „Ja izglābsim manu draugu, tad tikai pateicoties tev.”
Čijoko atkal paklanās. Pacēlusi galvu, viņa redz, kā vējstikla apakšējā daļā projicējas maršruta dati. Viņa norāda, it kā vēlētos jautāt, kas tas ir.
„O, tu redzēsi brīnumus,” Sāra saka, manevrēdama mašīnu atpakaļgaitā ar ātrumu 50 jūdžu stundā.
„Jā,” Hago piebalso. „Mēs protam pārsteigt.”
Sāra parauj stāvbremzi, un mašīna apsviežas riņķī. Viņa uzreiz pārslēdzas otrajā ātrumā, iespiež gāzes pedāli grīdā, un auto aizlido. Izbraukusi uz asfaltētās šosejas, viņa izslēdz priekšējos lukturus. Vējstikla iekšpuse acumirklī transformējas. Viņi redz visu, kas ir priekšā. Ceļu, debesis, zvaigznes virs galvas. Pa priekšu braucošā audi bremžu lukturus. Aplaidusi skatienu apkārt, Čijoko konstatē, ka visi logi ir aprīkoti ar nakts redzamības iekārtām. Viņas garais, augšupejošais svilpiens izsaka izbrīnu.