Koptu krusta tetovējums, kas klāj krūtis un vēderu, ir burtiski elektrizēts.
„Tēvi Kristus un Muhameds piekristu. Tēvocis Mozus. Vectēvs Buda. Viņi visi teiktu, ka ir vērts mēģināt. Mīlestības vārdā, skolotāj Eben ibn Muhamed al Džulan, mīlestības vārdā.”
Izkaltušais bijušais Spēlētājs viegli uzliek plaukstu Hilalam uz acīm. Tās aizveras.
„Kāpēc mēs viņiem ticam Kristum, Muhamedam, Budam , ja esam redzējuši patieso spēku, kas rada dzīvību un zināšanas?” Šī nav pirmā reize, kad Ebens uzdod šo jautājumu savam jaunajam Spēlētājam. Tas ir viņu ciltī pazīstams refrēns. Ļoti spēcīgs.
„Tāpēc,” Hilals atbild, „ka mēs ticam, ka viens cilvēks var visu izšķirt.”
Saule sasveras par 11,187 cm un izšļāc vēsturisku apmēru uzliesmojumu. Tas eksplodē tukšumā ar spēku, kas ekvivalents 200 000 000 000 megatonnām trotila. Koronālās vielas izvirdums ir tik spēcīgs un intensīvs, un straujš, ka sasniegs Zemi jau pēc deviņām stundām un 34 minūtēm.
.
MAKABĪ ADLAJS, BAITSAHANS
Viesnīca Surmeli, 101. luksusa numurs, Ankara, Turcija
Makabī nenāk miegs. Viņš ir izstiepies uz dīvāna, tieši tik liela kā viņa ķermenis. Viņš apveļas uz sāna un paskatās uz gultu, kurā saritinājies jaunais, nekaunīgais, slepkavīgais, atriebīgais Baitsahans.
Aizmidzis.
Ar smaidu sejā.
Ankarā viņi dzīvo vienā luksusa numurā. Viņi sastrīdējās par labāko veidu, kā nosvinēt Zemes atslēgas iegūšanu. Makabī gribēja sievietes, Baitsahans piekristu tikai tad, ja drīkstētu tās nogalināt, kad būs beiguši. Makabī gribēja iedzert, Baitsahans paziņoja, ka nepieskarsies alkoholam. Makabī gribēja apskatīt pilsētu, Baitsahanam riebjas visas pilsētas, izņemot Ulanbatoru.
Tāpēc viņi nopirka XboxOne un spēlēja Call oJ Dutv: Ghosts, līdz acis kļuva raibas.
Makabī gāja bojā biežāk nekā Baitsahans, tāpēc bija spiests gulēt dīvānā. Viņš aplūko rētu uz rokas; tā radās, noslēdzot asins brālību ar zēnu. Viņš zināja, ka tie ir meli. Zināja, ka Baitsahans arī melo. Makabī pārlaiž pirkstus pistoles spalam. Viņš varētu paņemt spilvenu un caur to nošaut zēnu, un beigta balle. Varētu paņemt Zemes atslēgu un Spēlēt tālāk.
Viņš varētu.
Guļošais zēns nosmīkņā.
Plati smaida.
Tikko gāja bojā viņa brālis. Viņam vajadzētu sērot. Kas viņam kaiš? Makabī paņem vienā rokā pistoli, otrā spilvenu. Iespiež stobru
spilvenā. Noņem drošinātāju, mazliet nospiež mēlīti. Spilvens slāpēs troksni. Viņš varēs darboties klusi.
Baitsahans iekliedzas. Makabī salecas. Ierocis neizšauj. Viņš ļauj spilvenam uzkrist tam virsū, Baitsahans kaujas ar palagiem, it kā tajos pēkšņi būtu ieperinājušās čūskas un žurkas, un skorpioni.
„Viss kārtībā, Baitsahan?”
Zēns iebrēcas un taustās zem drēbēm, izvelk lodi, tā ir nokaitēta līdz baltkvēlei. Mētā no vienas plaukstas otrā, it kā tā būtu 1000 grādus karsta, sviež pāri istabai. Makabī pasniedzas un noķer lodi, gaisma iekšpusē nodziest. Tā nemaz nav karsta. Drīzāk pat mazliet vēsa. Baitsahans skatās apkārt, it kā viņam varētu uzbruki vēl kāds mošķis. Beidzot skatiens apstājas pie Makabī. „Kā tu vari to noturēt?”
„Kāpēc tu nevarēji?”
„Tā dedzināja.” Jaunais Spēlētājs parāda plaukstas. Tās ir sarkanas, jau sāk veidoties tulznas.
„Mani nededzina.” Makabī rūpīgi nopēta lodi, pagroza rokā. „Man šķiet, ka šeit ir vēstījums.”
Baitsahans pieceļas kājās. „Kur?”
„Šeit.”
Dunhu pāriet pāri istabai. „Es tev teicu, ka tā ir Zemes atslēga.”
„Es nestrīdos, brāl,” Makabī saka.
„Tas ir tikai laika jautājums, līdz keplers 22b to apstiprinās.”
„Varbūt tas tieši šobrīd notiek. Skaties.”
Baitsahans ieskatās lodē. Pastiepj pirkstu un pieskaras tai. Āda nočūkst, un viņš atraujas atpakaļ. ,,Au!”
„Es to paturēšu, brāl. Neuztraucies.”
Baitsahans piesardzīgi paliecas uz priekšu, skatās. Sākumā parādās simbols
Tad seja.
„Aksūmietis!” abi vienā balsī iesaucas.
Uzvirmo pasaules karte, pietuvinās, vēl tuvāk, vēl. Viņi redz Etiopijas lauku apvidu. īsu brīdi izgaismojas spožs punkts, it kā lodē būtu zvaigzne. Tas pazūd, Makabī skatās uz Baitsahanu, Baitsahans skatās uz Makabī. Viņi abi smaida.
Abi reizē saka: „Laiks Spēlēt.”
SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Viesnīca Millennial Residence, Stambula, Turcija
Sāra ievelk vietā Kristofera izmežģīto celi vēl mašīnā pirms reģistrēšanās četrzvaigžņu viesnīcā Stambulas Eiropas pusē. Katram ir sava istaba. Viņai vajag savu telpu, kaut vai tikai uz vienu nakti. Kristofers stabili turas uz kruķiem, un kortizona injekcija droši vien darītu brīnumus, bet Sāra negrib dot viņam jaunu iemeslu palikt, tāpēc par to nerunā.
Lai nokļūtu līdz liftiem, jāšķērso viesnīcas rosīgais vestibils, un viņi izskatās kā rokzvaigznes pēc smagas uzdzīves. Tobrīd Kristofers klusi jautā: „Sāra, vai mēs varam aprunāties?”
„Tagad ne, Kristofer. Es esmu pārgurusi.”
„Tas ir svarīgi.”
„Vanna, ēdiens, miegs tie ir svarīgāki.”
„Labi.” Kristofers nogroza galvu.
,.Piedod.”
„Nekas,” viņš pār plecu izmet.
Visi sakāpj liftā. Kristofers un Hago stāv pretējās pusēs, Sāra vidū, Čijoko aizver durvis. Neviens nerunā. Viņu istabas ir pašā augšējā stāvā. Dzinn dzinn dzinn dzinn dziim dzimt dzinu dzinu. Durvis atveras. Viņi izkāpj no lifta un aiziet katrs savu ceļu.
Kristofers pasūta burgeru.
Čijoko sēž gultā un meditē.
Sāra gatavo vannu.
Hago klauvē pie viņas durvīm.
Viņa atver.
„Vai drīkstu ieiet?”
Viņa pakāpjas malā.
I lago ieiet piecus soļus dziļāk un pagriežas. „Mums viņi jāpamet. Šonakt.”
Durvis aizveras, un Sara atspiežas pret tām. Viņa ir iztukšota. „Es zinu.”
„Tad izdarīsim to.”
„Es nevaru.”
1 lago sarauc uzacis. „Kāpēc ne?”
Pauze. „Mums jāparāda Čijoko disks, pirms atkratāmies no viņas. Mēs apsolījām. Varbūt viņa varēs pateikt ko noderīgu.”
„Viņa mums neko nevar pateikt.”
Sāra nobola acis. „Viņa varētu palīdzēt atrast Zemes atslēgu.”
I lago atmet ar roku. „Labi. Dosimies prom kopā ar mu. Bet viņš ir jāpamet. Nav pareizi ņemt viņu līdzi.”
„Neesi tik greizsirdīgs.”
„Es neesmu.”
Viņa nozibina acis.
„Labi, varbūt mazliet,” viņš atzīstas.
Sāra nopūšas.
„Agri vai vēlu tev viņš būs jāpamet. Ja vien negrasies visu atlikušo Beigu spēli nemitīgi viņu glābt.”
„Viņš prot par sevi pastāvēt,” Sāra atbild, taču vārdi neskan pārliecinoši.
„Tāpēc, ka viņš bija futbolkomandas kapteinis?” Hago ķiķina. „Ja viņš paliks, tad mirs. Tu zini, ka man taisnība.”
„Varbūt. Iespējams.”
„Brauksim prom. Uzskati to par žēlsirdību.”
Sāra gar durvīm noslīd līdz grīdai. Hago pasper soli uz priekšu, notupjas viņai priekšā un velk ar plaukstu pār viņas žokli. Meitene paberzē viņa pirkstus. „Ja es ticētu, ka viņš brauks mājās, mēs varētu pazust, bet tā nenotiks. Viņš atkal man sekos. Turpinās pakļaut briesmām sevi un mani, un tevi, kamēr mēs Spēlēsim kopā. Nē, pagaidām viņam jāpaliek.”