Hago ļauj rokai noslīgt lejā. Viņš nesaprot, kā vēl lai viņu pierunā. Viņš nesaprot, kāpēc viņam vispār rūp, kas notiek ar Kristoferu. Nevajadzētu rūpēt. Sāra viņu uzlūko, kā lasīdama domas. „Tu mani nepametīsi, vai ne, Feo?”
Viņš brīdi domā, atceras Renco brīdinājumu neiemīlēties. Bet viņš arī zina, ka Spēlēs Beigu spēli pats pēc sava prāta. Un, lai gan Kristofers ir traucēklis, Sāra ir pierādījusi savu vērtību un izglābusi viņu ne vienu reizi vien. Kopā ar Kristoferu, kas notiks, tam jānotiek. Kopā ar viņu, kas notiks, tam jānotiek, lai kas starp viņiem notiktu. Un viņš grib, lai viņiem viss notiktu.
Beidzot Hago saka: „Nē. Nepametīšu. Zvēru pie cilts goda. Nepametīšu līdz…”
„Jā. Līdz beigām,” viņa skumji saka.
„Līdz beigām.”
Klusums. „Paldies, Hago. Kopš tas ir sācies, es zinu, ka viena to neizturēšu. Tas ir pārāk… drūmi.”
„Jā,” Hago klusi saka. „Nav tik krāšņi, kā mums bērnībā mācīja, vai ne?”
Sāra purina galvu. Viņi brīdi klusē, abi domā par nākotni un viens par otru.
„Ja atradīsim Zemes atslēgu, varbūt noskaidrosim, kad un kur gaidāms Notikums. Vairāk par uzvaru es gribu glābt savus mīļos. Neesmu runājusi ar vecākiem kopš aizbraucu no mājām. Tas būtu pārāk sāpīgi.” Sāra apklust, skatās uz Hago. „Tāpēc es tevi izvēlējos, Hago. Tu esi godīgs. Es tev palīku. Varbūt tu mani mīli. Es… es mīlu dzīvi. Feo, nevis šo. Nevis Beigu spēli. Es to ienīstu. Kristofers, lai cik velnišķīgi kaitinošs šobrīd būtu, ir mans draugs. Un es gribu, lai mana ģimene, mani draugi dzīvo.” Pauze. „Es gribu, lai dzīvo arī tavējie. Ko lai saku? Šajā ziņā es esmu vāja.”
Hago ļoti lēni nogroza galvu. „Nē, Sāra, tas nenozīmē, ka tu esi vāja. Tāpēc tu esi cilvēcīga. Tāpēc es izvēlējos tevi.”
Viņa izstiepj roku. Viņš lo satver. „Ko mēs darīsim?”
„Uzvarēsim,” Hago saka. „Kaut kā uzvarēsim… abi kopā.”
MAKABI ADLAJS, BAITSAHANS
Boles starptautiskās lidostas skrejceļi, Adisabeba, Etiopija
Makabī un Baitsahans pa šauru trapu izkāpj no lidmašīnas, kuru Ankarā bija nolīguši lidojumam uz Adisabebu. Spoži spīd saule.
Gaiss ir karstāks par karstu, biezs no degvielas un darvas smaku sajaukuma. Baitsahans ir apsējis ap kaklu Turcijā pirktu austrumnieku lakatu ar melnbaltiem rakstiem. Kājās viņam ir zili džinsi. Jauns, balts T krekls. Putekļaini jātnieku zābaki. Makabī ir ģērbies vienā no saviem dārgajiem lina uzvalkiem. Bez kaklasaites. Baltas zemās Adidas krosenes. Viņš ož pēc uzdzīves. Puiši iekrauj savas mazās, bet smagās ceļa somas Lcrnd Rover apvidus mašīnā, kas viņus jau gaida. Makabī apsēžas pie stīires. Baitsahans pasažiera sēdeklī asina dunci.
„Lūk, kā tas jādara,” Makabī saka, paskatīdamies uz gados jaunāko pārinieku.
„Kas jādara?”
„Kā Jāspēlē,” Makabī atbild, vēlēdamies, kaut varētu sevi un savu ceļabiedru tagad redzēt kameras objektīvā. „Ar šiku, nolādēts.” Baitsahans izbrīnā paceļ uzacis, parausta plecus. „Man labāk patīk
dunči.”
Makabī nogroza galvu. „Ar tevi nav iespējams sarunāties.”
SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Restorāns Piccolo Gato (Mazais kaķis), Trieste, Itālija
Pirms izbraukšanas no Stambulas Čijoko parāda Sārai un Hago fotogrāfiju ar Gebekli Tepes zelta zāles griestos iegravētajiem burtiem un skaitļiem, un zīmēm. Kristofers bilst, ka viņš arī tos ir redzējis. „Neko apbrīnojamāku nekad mūžā nebiju skatījis.”
Viņiem nav ne jausmas, ko nozīmē šis tīkls.
Bet viņi zina, ka kaut ko nozīmē gan.
Viņi izrakstās no viesnīcas, dodas uz rietumiem un pamet Turciju. Šķērso Bulgāriju. Izbrauc cauri Serbijai. Apmeklē Horvātiju. Izslīd cauri Slovēnijai. Viņi gandrīz nemaz nesarunājas. Kristofers aizmugurējā sēdeklī božas, Sāra izliekas to nemanām. Hago un Čijoko pārmaiņus vada mašīnu, kamēr Sāra prāto un prāto, un vēl prāto par tīklu un savu norādi, lauzīdama galvu, vai tie varētu būt kaut kā saistīti. Panākumi ir niecīgi. Nekādi lieli atklājumi nespīd. Tas dzen viņu izmisumā.
Pēc vairākām klusumā pavadītām stundām un daudziem kilometriem viņi sasniedz Itāliju, apstājas pārlaist nakti Triestē. 1600 kilometru. 994,19 jūdzes. Ieskaitot pauzes: 20 stundas, 43 minūtes, 29 sekundes. Viņi atkal reģistrējas viesnīcā. Apskata Adrijas jūru. Dodas vakariņās. Ģimeniski liela krēmīgas, vircotas penne rigate bļoda pie plastmasas galdiņa uz ietves. Viņi vēro, kā garām pastaigājas itāļi. Nemaz nebūtu slikti, ja šīs būtu parastas brīvdienas, viņi domā. Visi, izņemot Čijoko. Viņai nav nekādu ilūziju par normālu dzīvi, viņa vienkārši gaida piemērotu brīdi.
Hago izvēlas glāzi sarkanvīna. Čijoko dzer tēju. Kristofers, izstiepis kāju, pasūta alu. Tad vēl vienu. Un vēl vienu. Sāra atturas, viņai
pietiek ar acqua con gas[14] un citrona daiviņām. neveiklais klusums turpinās. Sāra strādā visu maltītes laiku, kaut ko skribelē bloknotā. Kristofers staipa kaklu, cerēdams, ka varētu palīdzēt. Hago nomēra viņu ar ledainu skatienu. Cijoko nav nekādu iebildumu pret šo drāmu. Patiesībā viņa priecājas, ka visi trīs ceļabiedri ir uz nažiem. Tāpēc viņi vismaz klusē.
Kad atnests deserts, I lago jautā: „Vai gribi to redzēt, C ijoko?”
Čijoko vienreiz sasit plaukstas. Viņa piesardzīgi malko tēju, negribēdama izrādīt satraukumu. Hago paņem mugursomu. Atvelk rāvējslēdzi. Viņš iebāž roku somā un izceļ akmens disku.
Sāra atrauj skatienu no savām piezīmēm.
Beidzot Čijoko, saudzīgi paņemdama rokās disku, izrāda kaut nelielu izbrīnu. Viņa slidina pirkstus pāri rievām. Rūpīgi pēta zīmes.
Mājās, viņa pie sevis domā. Drīz tu atgriezīsies mājās.
Viņa ieliek disku klēpī un pateicībā noliec galvu Hago priekšā. „Nav par ko,” viņš saka, uzmezdams skatienu Sārai. „Mēs taču sarunājām, vai ne?”
Sāra saprot, ko nozīmē šis skatiens: viņi ir nokārtojuši savu parādu pret Čijoko. Un vārdoties tālāk. Pamest viņu un Kristoferu. Sāra izliekas to nemanām, novēršas.
„Foršs akmens,” Kristofers saka, izklausās, ka viņš ir par daudz iedzēris.
Čijoko izvelk telefonu un aši uzsit ziņu. Viņa iedod telefonu Hago. Paldies, ka to parādīji. Es gribētu to mazliet rūpīgāk izpētīt.
Hago sarauc uzacis, iedod telefonu Sārai. Kad viņa to ir izlasījusi,
Sāra un Hago saskatās. Izskatās, it kā viņi sazinātos bez vārdiem, Kristofers domā. Gluži kā mēs ar Sāru mājās. Kristofers pēkšņi jūt greizsirdību pret šo Spēlētāju, viņa tizlo akcentu, viņa neglīto rētu, viņa smieklīgajiem zobiem. Viņš izrauj telefonu Sārai no rokas.
„Ko izpētīt?” viņš jautā. „Tas ir akmens.”
Viņi ignorē Kristoferu. Sāra skatās uz Čijoko. „Tu domā, ka tas mūs aizvedīs pie Zemes atslēgas?”
Čijoko enerģiski māj ar galvu.
„Mums ieteica cilvēku, kurš ir pētījis šos diskus. Tāpēc braucām uz Itāliju,” Hago saka. „Rīt viņu apciemosim, pa ceļam varēsi disku izpētīt.”
Čijoko piešķiebj galvu, kā jautādama Kas viņš ir? Hago pasmīkņā. „To es tev, protams, nevaru teikt. Drīz redzēsi.”
Čijoko pamāj ar galvu, it kā būtu sapratusi. Viņa jau zina, kā sauc viņu tā saukto ekspertu, jo noklausījās sarunu ar mazo trolli Terakotas armijas muzejā. Musterions Cokals.
Jā, kādam jāparāda viņam disks, Čijoko domā.
Hago paņem disku, šķiet, ka Čijoko rokas pie tā kavējas mazliet par ilgu. Viņš to noglabā somā. „Varbūt tu zini ko tādu, ko šis speciālists nezina,” Hago viņai saka. „Pagaidām turpināsim cits citam palīdzēt, ja?”