Čijoko paņem no Kristofera savu telefonu. Uzsit vēl vienu vēsti. Ja es kaut ko uzzināšu, dalīšos ar jums.
Hago pamāj ar galvu. „Labi.”
„Paldies, Čijoko,” Sāra smaidīdama saka.
Sāra atgriežas pie mīklas, šķirsta piezīmes, domā. Kristofers pārliek roku pār Sāras krēsla atzveltni. Šķiet, ka viņa to nemana vai izvēlas ignorēt, koncentrējusies darbam. Tomēr Hago pamana. Viņš spēji pielec kājās.
„Gara diena. Es eju gulēt.”
Viņš pagriežas un iet uz viesnīcas pusi, soma nevainīgi šūpojas uz muguras.
Pēc dažām minūtēm Čijoko uzliek uz galda eiro žūksni un pieceļas. Viņa vienreiz sasit plaukstas. Sāra atrauj skatienu no darba, paberzē deniņus. „Tu arī?”
Čijoko pamāj ar galvu, uzmet skatienu Sāras bloknotam.
„Jā, tev taisnība. Jāliekas mierā.” Sāra paskatās uz Kristoferu. „Ko teiksi?”
„Protams, iesim uz viesnīcu. Bet es gribu izrunāties.”
Čijoko neinteresē šīs… jūtas. Viņa vienreiz sasit plaukstas, apcērtas uz papēža un aiziet. Sāra aizver bloknotu un uzliek uz tā plaukstu. „Labi, Kristofer. Runāsim. Bet darīsim to šeit.”
Viņš paberzē seju, kas pēc Makabī sitiena joprojām sāp. „Sāra, es nebraukšu mājās.”
„Es zinu.”
„Es ne… pagaidi. Ko?”
„Es zinu, ka tu nebrauksi mājās. Tu esi pārāk spītīgs, lai rīkotos prātīgi.”
Kristofers ir apstulbis. Viņš gaidīja nopietnāku pretsparu. Garām pa ietvi aiziet jauns pāris. Abi ir ļoti pievilcīgi. Viņas augstie papēži klaudz uz asfalta. Viņa vaļīgais krekls uz krūtīm brīvi plivinās. Kristofers nespēj novērst no viņiem skatienu. „Ak dievs, tie varētu būt mēs,” viņš ilgodamies nosaka.
Sāra purina galvu. „Varbūt agrāk, bet vairs ne. Mūsu laiks mūsu iespēja ir garām.” To sakot, viņas balss mazliet dreb.
„Tam nav tā jābūt.”
„Taču tā ir. Varbūt tu domā, ka saproti, kas notiek, bet tu nesaproti.
Jā, tu esi dzirdējis mūsu sarunas, bet patiesībā tu nezini, kas tuvojas.
Tu nesaproti, kas likts uz spēles.”
Kristofers atceras Kaļas vārdus par cilvēces bojāeju, ka katra cilts cīnās par savu izdzīvošanu. „Es zinu vairāk, nekā tu domā, Sāra.”
Sāra savelk lūpas, uzskatīdama to par tukšu lielību. „Tu ne sūda nezini. Ne par mani, ne par Hago, ne par Čijoko vai Kalu, vai Makabī, vai Baitsahanu. Tu ne sūda nezini par Beigu spēli, un tas nekad nemainīsies.”
„Es redzēju, kā Kalu nogalina,” viņš saka, skatīdamies Sārai acīs.
"Un pirms tam plostā Kala bez iemesla nogalināja bērnu un māti.
Tu domā, ka es nesaprotu, kādi jūs esat?”
„Man žēl, ka tev tas bija jāpiedzīvo,” Sāra saka, pieskardamās viņa rokai. „Bet tas nav nekas, salīdzinot ar to, kas tuvojas. To sauc par Notikumu…”
Kristofers viņu pārtrauc. „Jā, visi uz Zemes ies bojā, izņemot uzvarētāju un viņa vai viņas ciltij piederīgos, vai ne?”
„Jā,” Sāra šokēta atbild. „Tu zini?”
„Kalai patika runāt,” Kristofers saka. „Es gan tam neticu, un tev arī nevajadzētu ticēt, Sāra. Citplanētieši, kas darbina kuģus ar zeltu vai ko tur? Izbeidz! Neviens nav tik stiprs, lai iznīcinātu veselu planētu.”
„Tu neesi redzējis to, ko es,” Sāra lietišķi saka, taču viņas balsī skan skumjas. Viņa vēlas, kaut neticētu. „Es gribu, lai tu brauc prom, Kristofer, jo es tevi mīlu. Es gribu, lai tu brauc prom, jo negribu redzēt, kā tu ej bojā. Es gribu, lai tu brauc prom, lai man būtu lielākas izredzes uzvarēt. Un glābt tevi. Glābt tevi un mammu, un tēti, un visus citus mājās. Bet tava klātbūtne nepalīdz.”
„Pieņemot, ka es ticu šīm muļķībām par Notikumu, kāpēc lai es, velns parāvis, brauktu mājās un mierīgi gaidītu, kamēr tu cīnies par visu mums zināmo cilvēku dzīvībām?”
Kristofers purina galvu, viņš ir apjucis. „Ja ir tā, kā tu saki, tad jāsauc palīgā armija.”
„Tā tas nenotiek.”
„Kā tad tas notiek?”
Sārai nav pretargumentu. Brīdi viņi abi klusē. No tuvējās ielas atlido Eiropas policijas sirēnām raksturīgais troksnis, tas atbalsojas senās itāļu pilsētas akmens un betona mūros. Ostā dobji skan kuģa taure. Ierejas suns. Kāds paiet garām, mobilajā telefonā teikdams: „Čau, čau, čau.” „Tev jābrauc prom. Lūdzu.”
„Nē.”
„Jā.”
„Tas nenotiks. Ja tu negribi, lai es tev sekoju, tev ir divas iespējas: nogalināt vai ņemt līdzi. Es atdodu sevi tavās rokās, Sāra. Saproti?
Es atdodu sevi tavās rokās.”
„Tu neesi piemērots Beigu spēlei.”
„Muļķības. Ja ir tā, kā tu saki, tad es tai esmu lieliski piemērots. Tāpēc es palikšu. Es varu tev palīdzēt.”
„Nē, nevari. Ne jau tā.”
„Es varu.”
„Hago tas nepatiks.”
„Piedrāžu Hago. Viņš ir draņķis.”
„Nē, nav.”
Ilgs klusums. Kristofers pēta Sāru. Viņa aši maina tematu. „Ja tu paliksi, ko darīsim ar tavu kāju?”
Viņš smaida. „Ielaid man kortizonu. Esmu nospēlējis veselu futbola spēli ar smagāku traumu.”
Viņa pieceļas. Viņa jūtas nogurusi un sakauta. Kristoferu nav iespējams pārliecināt.
„Labi. Darīsim tā. Bet pašlaik man jāiet gulēt.”
Viņa iet viņam garām, bet Kristofers saķer viņu aiz rokas. Ja tas būtu kāds cits, viņa reaģētu, izmežģītu plecu, izdurtu acis, salauztu kāju. Bet tas nav kāds cits. Viņa apcērtas, un viņš pievelk to cieši klāt un cieši un izjusti noskūpsta. Un, par spīti visam, viņa atbild skūpstam.
Kristofers saka: „Es tev saku, Elopcja. Tie varam būt mēs.”
Viņa purina galvu un čukst: „Nē, Kristofer. Tas nav iespējams.”
32.398516, 93.6227421 '4 '
HILALS IBN ISA AL SALTS
Aksūmiešu sakaru centrs, Aksūmas karaļvalsts, Etiopija
Blakus senajai akmens baznīcai starp augstiem ciedriem ir necila koka un māla būda ar salmu jumtu. Tai nav logu, tik vien kā zemas durvis, pa kurām I lilals var ieiet pieliecoties. Taču iekšpusē būdai ir metāla sienas. Cementa grīda. Dažas praktiskas mēbeles. Elektrību nodrošina vairāki ģeneratori, kas ierakti dziļi zemē, lai neviens nepamana. Augstākajos ciedros paslēptas par zariem nomaskētas ātras darbības satelītu augšupsaites. Caur tām nosūtītie un saņemtie dali ir šifrēti. Katrs bits. Katrs baits.
Hilals cenšas elektroniski sameklēt pēc iespējas vairāk Spēlētāju.
Tikai tad, kad tas būs izdevies, viņš iznāks atklātībā un sazināsies ar pārējiem. Ar visiem pēc kārtas. Viņš cer, ka laika pietiks.
Viņš zina, ka cerības ir vājas.
Jo pārējie noteikti jau tuvojas Zemes atslēgai.
Kā citādi.
Tomēr viņš ir atradis aktīvus Šari Čopras, Eilinas Kopas, Sāras Elopejas un Makabī Adlaja Gmail kontus. Viņš ir uzlauzis visus un atvērs jaunu uzmetumu, un ierakstīs savu vēstījumu katrā kontā.
Viņš neriskēs ar sūtīšanu. Viņš grib izvairīties no internēta policijas uzbāzīgās uzmanības. Viņš lūdz Dievu, kaut šie četri pārbaudītu savu elektronisko pastu, kaut viņi ieraudzītu.
Viņš lūdz.
Viņš uzraksta vēstījumu. Iezīmē tekstu. Nokopē. Atver pārlūka logu. Piekļūst Eilinas uzmetumu apgabalam. Atver jaunu dokumentu. Viņš jau gatavojas nospiest taustiņu „ielīmēt", kad pārtrūkst strāvas padeve, pieckārt dublētā strāvas padeve.
Būda ieslīgst tumsā. Piķa melnā tumsā.
Hilals paceļ galvu no satumsušā datora ekrāna.