Labi, ievainotais, Hilals domā.
Viņš atmuguriski pārmetas pāri galdam un nabatietim.
Vēl viens šāviens. Uzliesmojums no stobra. Lode izskrien starp Hilala kājām. Par mata tiesu.
Jā. Es jums došu gaismu.
Kājas nedzirdami saskaras ar betonu. Hilals aizslīd līdz durvīm. Piespiež muti pie metāla sienas, zinādams, ka akustika aiznesīs balsi pāri mazajai telpai.
„Šeit!”
Vēl viens šāviens, tēmēts uz Hilala atbalsi. Ne tuvu.
Vēl viens rikošets. Hilals gaida, vai lode atkal būs kādam trāpījusi. Nekā.
Nav svarīgi.
Viņš atrauj vaļā durvis.
Makabī pagriežas, lai šautu, bet Hilals sper soli uz priekšu un ar abām mačetēm reizē triec pa šaujamieroci. Tas grabēdams nokrīt uz grīdas. Hilals strauji atrauj abus asmeņus un meklē, ko vēl varētu pāršķelt un sakropjot.
Nabatietis paceļ rokas, bet, kad asmeņi trāpa pa tām, tie sastop metāla uzročus, kas paslēpti zem smalkā lina uzvalka. Makabī nozibina ļaunu smaidu. Hilals saviebjas un atkāpjas dienas gaismā. Viņam pakaļ atnākušie slepkavas smīkņā. Aksūmietim tas ir
pretīgi, un viņš ai/lūgs par abu dvēselēm, kad būs atbrīvojies no ķermeņiem.
Baitsahans pieceļas kājās. Acīs gail naids. Viņš iziet no būdas un kaut ko met. Hilals ar delnas virspusi notriec to zemē.
Priekšmets nokrīt mīkstajā augsnē zem ciedra.
Tā ir roka.
Baitsahana paša plauksta.
„Tu kaut ko pazaudēji,” Ililals saka. Viņš zina, ka kaujas laikā nedrīkst runāt, bet viņš arī zina, ka reizēm vārdi ir sāpīgāki par jebkuru ieroci. No Baitsahana delnas locītavas izšļācas asinis. „Šaujamais!” viņš saka, pasviezdams savu pistoli Makabī, kurš to gaisā noķer.
Hilals sviež mačeti, un tā ar skaņu vop-vop-vop aizlido pa gaisu un aizskar pistoli, kas izšauj. Vietā, kur pie Hilala kājām trāpa lode, gaisā uzlido zeme. Pa ceļam mačete nošķeļ mazu Makabī pirksta gabaliņu un iegriežas koka stumbrā. Baitsahans sviež Hilalam ar mazu priekšmetu. Aksūmietis palec atpakaļ un ar otru mačeti uzsit pa to kā pa beisbola bumbu. Tas ielido tumši zaļajos ciedros un uzsprāgst.
Hilals dzird skaņu, ko saprot tikai viņš. Atveras akmens durvis. Troksnis ir tik kluss kā čuksts.
Baitsahans lavās viņam tuvāk, viņa acis ir tukšas un neizteiksmīgas. Zēns zaudē asinis, viņam aptumšojies prāts, un viņš alkst nogalināt. Viņš met vēl vienu granātu. Un vēl vienu, un vēl vienu. Hilals visas atsit ar mačeti. Visas uzsprāgst kaut kur tālumā, garām aizlido šrapneļi. Makabī pēkšņi zaudē sparu un pazūd aizsegā.
Pēc pēdējā sprādziena Hilals apbrīnojamā ātrumā metas skriet atmuguriski, nenovērsdams skatienu no uzbrucējiem. Viņa mērķis ir klajumiņš, slepenā, akmenī iecirstā baznīca. Vieta, kur tikko atvērušās akmens durvis.
Kur gaida skolotājs al Džulans.
„Tev beigas!” Baitsahans iegārdzas, viņš zvēro naidā, sagrābis ievainoto roku. Seja kļūst arvien bālāka.
Naids dara tevi vāju, brāl, Hilals domā.
Makabī izlec no aizsega. Viņam arī ir granāta, taču viņš rīkojas rūpīgāk nekā jaunākais pārinieks. Viņš lēnām izvelk gredzenu, piespiež mēlīti, lai granāta neuzsprāgst, un gaida īsto brīdi.
„Kā jūs mani atradāt?” Hilals sauc uzbrucējiem, joprojām skriedams atmuguriski.
Hilals ir tikai 24 pēdu attālumā no baznīcas, bet viņam jāuzzina, kā un kāpēc viņi ieradušies tieši šeit un tieši tagad.
„Zemes atslēga parādīja,” Baitsahans saka.
„Jums nav Zemes atslēgas.”
„Ir gan.”
„Tas nav iespējams.” Es zinātu. Mēs visi zinātu.
„Parādi viņam.”
Makabī nerāda tumšo stikla lodi. Viņš met pēdējo granātu un trajektorijas visaugstākajā punktā iesaucas: „Tagad!”
Makabī pieplok pie zemes, un dunhu arī. Šī granāta ir citāda. Hilals zina, ka nespēs to atsist tāpat kā trieciena granātas. Šī ir degbumba. Uguns.
Dažas collas no ieejas baznīcā gaisu virs Hilala galvas aprij liesmas. Ugunīgās mēles laiza, grābj, rij. Tās dedzina apģērbu un plecus, un galvu. Tās viņu aprij, kamēr viņš krīt lejā, lejā, lejā neieņemamajā telpā zem senās baznīcas.
Uguns nodziest, apdegumi paliek.
Atkal tumsa, bet tagad viņš ir drošībā.
Un viņš nav viens.
Pēdējais, ko viņš atceras, ir degošu matu smaka un sāpes.
Svilinošās uguns sāpes, svilinošās elles sāpes.
Šī ir Beigu spēle.
SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Viesnīca Duchi d’Aosta, Trieste, Itālija
Sāra pamostas 5:24.
Viņas sapņi bija ģeometriski. 9466 figūras. Četrstūri. Četrskaldņi. Spirāles. Samīcīti daudzstūri. Apļi. Paraboliskas līnijas, kas iestiepjas bezgalībā. Viņa ir tuvu, tik tuvu Turcijas zelta zāles griestu zīmējuma tīkla atšifrēšanai un savas norādes atšifrēšanai.
Viņa skatās griestos.
Figūras.
Skaitļi.
Burti.
Zīmes.
Kristofers viņai blakus krāc. Viņa bija pavisam par viņu aizmirsusi. Visas domas bija aizņēmis rēbuss. Vakamakts mazā vaļība bija ļāvusi aizmirst Beigu spēli. Vienu nakti viņa bija normāla, tāpat kā pāris, kuru viņi bija redzējuši paejam garām restorānam.
Viņi nepārgulēja. Tikai gulēja viens otra skavās un skūpstījās, un aptaustīja, un glāstīja viens otru. Tas bija patīkami, bet tagad, pirms saullēkta, Sāra iekož lūpā un cenšas nekliegt. Viņa rīkojās cietsirdīgi. Pavadīja nakti pie viņa ne tikai tāpēc, ka tā ir pēdējā iespēja viņu skūpstīt, bet arī tāpēc, ka no rīta būs vieglāk aizlavīties prom. Ja viņa vakarnakt paliktu savā vai I lago istabā, Kristofers būtu augšā jau pirms viņiem. Pamodies un gaidītu.
Varbūt viņai vēl izdosies aizlavīties prom, taču tas, ko viņa izdarīja, neatstums Kristoferu, tas viņu piesaistīs vēl vairāk, llago bija taisnība. Agri vai vēlu Beigu spēle Kristoferu nonāvēs. Un Sāra negrib redzēt, kā viņš mirst.
Hago bija taisnība. Viņa nav normāla. Laiks pieņemt šo faktu.
Taču apmulsums ir gaistošs, jo pašlaik, guļot gultā, prāta priekšplānā grozās rēbuss. Viņa gandrīz ir to uzķērusi. Ja vien uzstājīgā dauzīšanās tālāk gaitenī mitētos.
Pagaidi dauzīšanās?
Sāra izslīd no gultas tā, ka Kirstofers pat nepagrozās. Viņai mugurā joprojām ir vakardienas apģērbs. Viņa iziet gaitenī un ierauga pie savām durvīm I lago; izskatās, ka viņš ir gatavs tās kuru katru brīdi izspert. Acis ir ieplestas, niknas, panikas pārņemtas. Vienā rokā viņš tur Čijoko zobenu, otrā saburzītu papīra gabalu.
„Hago,” Sāra čukst, steigdamās pie viņa.
Viņš ierauga viņu. Viņi satiekas gaiteņa vidū.
„Disks! Viņa to paņēma! Mēmā!”
„Ko?”
I lago iegrūž Sārai zīmīti. Viņa to izlasa, vēders burbuļo šausmās. Es jums vairs nesekošu. Zvēru pie sava zobena un goda, tā ir patiesība. „Nolādēts, Feo! Kā tu varēji pieļaut, ka viņa to paņem?”
„Es nezinu…” Hago atbild, nepabeigdams teikumu, bet skatiens aizslīd pāri Sāras plecam uz Kristofera istabu. Viņš tikai tagad sāk saprast, no kurienes viņa atnākusi.
„Dzīsimies viņai pakaļ.”
Hago uzsit pa džinsu priekškabatām, iztausta tās. „Nē!”
Skriešus aizmetas pa gaiteni. Sāra tikai nokliedz pakaļ: „Kur tu skrien?”
„Atslēgas!” Hago sauc pār plecu, ietriekdamies kāpņu telpas durvīs. „Tā maita pievākusi atslēgas!”
Sāra paskatās uz Kristofera aizvērtajām durvīm un metas pakaļ llago. Viņa izskrien uz ielas tikai piecas sekundes pēc puiša, bet ar to pietiek, lai saniknotais Hago jau būtu izsitis tuvākās mašīnas logu. Sāra stāv uz viesnīcas kāpnēm, bet viņš nikni staigā šurpu turpu, saķēris sasisto dūri. Vēl ir tumšs. Gaiss ir vēss un mikls. Tālumā dzirdams bojas zvans.