„Tā ir prom,” Hago ņurd. „Mašīna. Disks. Viņa pievāca visu, izņemot
savu sūda zobenu.” Saprazdams, ka viņš joprojām ir sagrābis zobenu traumētajā rokā, Hago to riebumā nosviež zemē.
Sāra nokāpj lejā pa kāpnēm. „Nekas, mēs visu vēl varam labot.” Viņa pace| zobenu un maigi pieskaras asmenim. „Parādi roku.”
Hago aizgriežas. „Kādi „mēs”? Arī tu ar mani spēlējies, tāpat kā mu. Tikai vēl ļaunāk.”
„Es ar tevi nespēlējos. Nomierinies.”
„Es visu sačakarēju, ļāvu viņai gūt virsroku pār sevi, tā ir taisnība," Hago saka, sparīgi mādams ar galvu. „Bet tu guli ar to mazo muļķa puišeli! Mūsu komandai ir beigas, viss cauri.”
„Tev jānomierinās,” viņa saka, cenzdamās saglabāt savaldīšanos.
„Kas, ellē, notiek?” Kristofers jautā, iznākdams no viesnīcas. Viņš izskatās noguris un apdullis, taču lejā pa trepēm kāpj ar zināmu pašpārliecinātību.
Hago griež zobus, uz kakla izspiežas vēnas. Sāra uztraucas, ka viņš varētu izsist vēl kādu mašīnas logu vai vēl ļaunāk.
„Čijoko pievākusi disku un mūsu mašīnu,” Sāra strupi atbild, vēlēdamās, kaut Kristofers ietu atpakaļ iekšā.
„Kā, ellē…” Kristofers neticīgi jautā, bet apraujas, pamanīdams Hago sejas izteiksmi. „Nolādēts, vecīt. Aizmigi darba laikā?”
Kristofers to nav gaidījis, Hago roka šaujas uz priekšu, plakaniska un asa, tiešā tēmējumā uz Kristofera kaklu. Par laimi, Sāra to ir paredzējusi, viņa aizstājas priekšā un novirza triecienu. Kristofers ir pārsteigts nesagatavots, atspiežas uz ievainotās kājas un nokrīt uz ietves. „Kas, ellē…”
Sāra viņu pārtrauc, kamēr draugs nav saasinājis situāciju vēl vairāk. „Ej atpakaļ iekšā, Kristofer. Savāc savas mantas. Mums jādodas ceļā.”
Kristofers lēnām pieslienas kājās. Hago joprojām ar zvērojošām acīm nikni blenž uz viņu, un Kristofers saprot, ka puisis viņam neuzbrūk tikai tāpēc, ka Sāra ir nostājusies starp viņiem. „Esi droša?” viņš jautā Sārai.
„Ej.”
Kristofers klibodams atgriežas viesnīcā, Sāra un llago stāv uz ietves aci pret aci. Viņus šķir tikai kādas sešas pēdas. Viņi izskatās kā divi nogaidoši bokseri, neviens negrib izdarīt pirmo gājienu.
„Nekad vairs nemēģini darīt viņam pāri,” Sāra brīdinoši uzkliedz llago. „Tu ļauj viņam palikt, tas liek man domāt, ka tu gribi, lai viņš mirst. Es nodomāju, ka varētu paātrināt procesu.”
Sārai tas ir apnicis, un viņa sit Hago pa seju. Viņš atvaira sitienu un saķer viņu aiz delnas locītavas. Viņa apcērtas riņķī un ietriec elkoni viņam ribās. Dzirdams, kā gaiss spēji izplūst no plaušām, taču viņa tvēriens neatslābst. Viņš stipri parauj viņas roku un piespiež to aiz muguras. Cauri plecam izšaujas sāpe, un Hago apvij otru roku viņai ap kaklu. Sāra ar brīvo roku tēmē elkoni viņam sejā, bet viņš noliec galvu, un sitiens atlec no galvvidus.
Viss notiek 2,7 sekunžu laikā. Tagad viņi ir ļoti tuvu. Gandrīz kā apskāvienā, taču tas drīzāk ir žņaudzēja tvēriens. Viņa jūt viņa elpu. Viņš jūt viņas sirdspukstus.
Hago saka Sārai ausī: „Vai tu tiešām gribi to darīt?”
„Apsoli, ka nedarīsi viņam pāri.”
„Kāpēc lai es to darītu?”
„Manis dēļ.”
„Tevis dēļ? Tu mani nodevi. Man vajadzētu tevi nogalināt.”
„Vai tu kādreiz esi mīlējis, Hago?”
„Jā.”
„Vai esi kādreiz mīlējis vairāk par vienu cilvēku?”
„Nē.”
„Tas nav viegli.”
„Ko tu ar to gribi teikt, kehokiete?”
„Tu zini, ko es gribu teikt.”
Viņš atlaiž tvērienu.
„Ja tu ar mani rotaļājies, es tevi nogalināšu.”
„Nē, Hago. Bet, ja tu tā uzskati, tad nogalini tūliņ. Es negribu sekot cilvēkam, kurš tā domā par mani.”
Tvēriens atslābst vēl mazliet.
„Es nebūšu viņa draugs un nepalīdzēšu viņam.”
„Gan mēs ar laiku viņu pametīsim. Goda vārds. Es gribēju to izdarīt šodien, tāpēc paliku pie viņa pa nakti. Lai mēs varētu aizlavīties prom.” Hago redz, ka Sāra nemelo. „Labi.”
„Es ar viņu negulēju, Hago. Mēs tikai…”
I lago redz, ka arī par to viņa nemelo. „Viss kārtībā.”
„Tikai apsoli, ka nedarīsi viņam pāri, līdz viņš būs prom.”
„Es apsolu,” Hago nopūšas un palaiž meiteni vaļā. Viņi soli atkāpjas, nopēta viens otru, abi strauji elpo un sāk mazliet svīst. Starp viņiem strāvo enerģija, taču jākoncentrējas gaidāmajam uzdevumam.
„Jāatrod jauna mašīna,” Sāra saka.
Hago norāda pāri ceļam uz jaunākā modeļa Porsche Carrera kabrioletu. „Lūk.” Viņš izņem nazi no aizmugurējās kabatas. Sāra viņam seko pāri ielai.
Kristofers jau nāk laukā no viesnīcas ar viņu somām; viņš klibo ļoti ātri, lai tiktu tiem līdzi. Viņi iztraucē 56 baložu baru, kas uzšaujas gaisā un virs galvas met lielus lokus. Hago paceļ nazi virs mašīnas mīkstā jumta. Viņš grasās to pārgriezt, lai nozagtu auto.
„Pagaidi!” Sāra iesaucas.
Hago iedur nazi.
Viņa sasniedz, puisi, aptur viņa roku, pirms tas paspējis pārgriezt vēl vairāk.
Keliokiete skatās, kā virpuļo baloži, l’ie ir strauji. Viņa dzird, kā spārni šķeļ gaisu. „Es domāju, ka man tas ir rokā.”
Hago uzmet viņai niknu, zvērojošu skatienu. „Kas tev ir rokā?” „Atrisinājums, Feo. Mīklas atrisinājums!”
„Kāda jēga, ja mums nav diska?”
„Es nezinu. Bet, ja mu nav tikusi pārāk tālu, varbūt vēl izdodas viņu apsteigt.”
Viņš izvelk nazi no mašīnas jumta. „Es viņu nogalināšu.”
Sāra apiet apkārt mašīnai un apstājas pie zema mūra ūdens malā. „Viņa nenogalināja tevi,” meitene atgādina.
Hago neatbild. Viņš so|o šurpu turpu. Sāra apsēžas. Izņem savas piezīmes, salocītas dievu zelta kambara griestu zīmējuma kopijas. Kristofers viņu vēro. Viņš turas tālāk no Hago.
Sāra raksta. Sākumā lēnām, tad arvien ātrāk. Viņa kaut ko atzīmē uz tīkla izdrukas, saburza, sašvīkā citu, pastumj malā, vēl vienu, tad vēl un vēl.
Apstājas.
Paceļ izdruku gaisā. „Lūdzu.”
Hago to paņem. Viņš nesaprot, ko viņa ir uzzīmējusi pāri dažiem burtiem un skaitļiem. „Kas tas ir?”
„Skaties. Šeit un šeit, un šeit.” Viņa rāda. Turpina rādīt. Pirmā ir svītra, tad divpadsmit burti un svītra.
-ZEMESATSLEGA-
„Tagad. Šeit, šeit, šeit.” Viņa atkārto, rādīdama citu shēmu. NORĀDĪJUMI.
Viņš pārsteigts skatās uz meiteni.
„Tu to izdarīji?”
Viņa pamāj ar galvu. Viņi ir aizgrābti. „Te ir vēl. Šeit.”
Viņš nosauc skaitļus, kamēr viņa rāda. „Pieci-viens-komats-viensastoņi, mīnus viens-komats-astoņi-trīs un četri-seši-komats-nulledeviņi, viens-nulle-komats-viens-divi.”
„Jā.”
„Un pārējie?” Hago jautā, rādīdams uz skaitļiem, kas drūzmējas Sāras pierakstos.
„Pārējie ir liekie.”
„Tās ir koordinātas, vai ne?”
Sāra iedegusies skatās uz Hago. „Jā!”
„Kurp tās ved?”
Viņa staro. „Es īsti nezinu, bet tas ir relatīvi tuvu.”
Hago izņem viedtālruni. „Es atradīšu.”
„Pirmo virkni es atceros no Mosulas, kad iezīmēju kartē visas savas norādes koordinātas.” Sāra apklust. „Tā ir Stonhendža.”