I lago paceļ skatienu no telefona, viņa acīs redzama tāda pati aizrautība.
„Akmens aplis.”
„Jā.”
„Tāds pats kā disks. Akmens aplis.”
„Jā!” Viņa saķer viņa roku un sajūsmināta to saspiež.
Viņš ieskatās telefonā. Ievada riku serverī ~geohack arī pārējos skaitļus. Pagriež ekrānu un parāda Sārai karti. Kristofers visu vēro, rokas uz krūtīm sakrustojis. Viņi jau vairākas minūtes nav pat paskatījušies uz viņa pusi. Viņš vēro, cik viegli Sāra saprotas ar Hago, kā viņi mētā idejas, viņu savstarpējo enerģiju. Pagājusī nakts tagad šķiet sekla. Viņš pievirzās tuvāk, taču nezina, ko teikt, nezina, kā varētu būt noderīgs. Nezina, ko varētu izdarīt, lai Sāra saskatītu partneri viņā, nevis Hago. Sāra ar pirkstiem pietuvina attēlu ekrānā. „Alpi.”
„Ceļu nav.”
„Bet ir ezers. Beluiso.”
„Mums vajag lidmašīnu, nevis mašīnu,” Hago domīgi saka. „Tādu, kas varētu nolaisties uz ūdens.”
Kristofers lielīgi iepleš rokas. „Man ir hidroplāns,” viņš iejaucas sarunā. „Tikai tas stāv Mičigana ezerā.”
Sāra pārbola acis. „Nav smieklīgi, Kristofer.”
Viņš neliekas ne zinis par piezīmi. Izstiepj roku un rāda pāri ūdenim. „Nopietni. Man ir tieši tāda.” Viņi seko puiša pirkstam līdz koši oranžai četrvietīgai Bush Hawk lidmašīnai, kas šūpojas ūdenī jahtu ostas vidū. „Tāda pati krāsa un viss pārējais. Nesaprotu, kā jūs to nepamanījāt. Jūs taču it kā esat baigie Spēlētāji.”
Viņi neliekas ne zinis par viņa attieksmi. Sāra uzlūko Hago. „Laikam mašīnu mēs tomēr nezagsim.”
„Nē,” viņš smīkņādams atbild, „mēs zagsim lidmašīnu.”
34.341568, 108.940175'™'
CIJOKO TAKEDA
Cokala nams, Čereto ceļš 20, Kapo di Ponte, Itālija
Čijoko pežo 307 nogriežas uz grantēta celiņa un apstājas līdzās melnam retro Ferrari. „Māja”, pie kuras viņa piebraukusi, ir plaša itāļu muiža, ko ieskauj cipreses un bērzi. Pilnīgi nošķirta no ārpasaules.
Viņa brīdi sēž mašīnā un precīzi izplāno tikšanos. Saraksta uz vairākām kartītēm dažādas frāzes. Nav pirmā reize, kad viņa pratina cilvēku, rādīdama kartītes. Čijoko zina, ka dažiem viņas klusēšana šķiet biedējoša. Viņa domā, ka kartītes ir vēl briesmīgākas. Kad meitene ir gatava, viņa izkāpj no mašīnas un paķer no pasažiera sēdekļa Hago mugursomu.
Viņa ir pārģērbusies. īsi svārki ar ielocēm un Mērijas Džeinas stila ādas kurpes ar zemu papēdi un sprādzi, un dzeltens polo krekls. Mati sasieti peļastēs. Uz sejas ir bieza grima kārta, bet uz acīm Lolitas stila saulesbrilles sirds formā. Viņa tuvojas milzīgajām ozolkoka divviru durvīm. Ieskatās pulkstenī. 7:36 no rīta. Nospiež durvju zvanu.
Iekšpusē atskan, pēc skaņas spriežot, lielu suņu rejas. Pēc septiņdesmit astoņām sekundēm viņa dzird iekšā uz grīdas suņu nagu skrapstēšanu. Durvīs paveras actiņa, un vīrietis jautā: „Chi ģ?[15]”
Čijoko paceļ pirmo kartīti. Uz tās angliski rakstīts: „Es esmu mēma.” ,,Ā…” vīrietis novelk.
Uz otrās kartītes ir rakstīts: „Vai jūs, lūdzu, runājat angliski?”
„Jā,” viņš atbild.
Čijoko atplaukst priecīgā smaidā. Viņa sašūpo mugursomu, lai vīrietis redz, ka ieradusies ar dāvanu. Vēl viena kartīte. Mani sūtīja Čens Čens Dou.
,J)ioj[16]” vīrietis bažīgi iesaucas un aizver actiņu.
Čijoko izņem no somas disku. Paskatās augšup. Lieveņa nojumes stūrī ierauga kameru. Viņa izstiepj gaisā disku. Meitene zina, ka Musterions baidās, tāpēc saspiež kopā ceļus, kā to mēdz darīt mazas meitenes. J)io,” viņa atkal dzird vīrieša balsi. Ierejas viens suns. Viņa nolaiž disku un paceļ pret kameru vēl vienu kartīti. Es esmu viņa krustmeita. Viņš gribēja iedot jums šo.
Paiet divdesmit septiņas sekundes.
Atveras aizbīdnis.
Vēl viens.
Vēl viens.
Čijoko ieliek disku somā, pārmet somu pār plecu. Novelk zemāk svārku malu. Suņi rej, durvis atveras.
Maza auguma vīrietis ar augstu sasukātu, ideālu pompadūra matu vilni tur pavadā divus masīvus cane corso šķirnes suņus. Viņš ir ģērbies pidžamā. Kājās smalki ādas mokasīni. Čijoko pakniksē. Vīrietis bikli pasmaida. „Lūdzu, ienāciet. Piedodiet par suņiem. Es jūs… negaidīju.” Suņi rūc. Musterions tos pavelk atpakaļ. Čijoko koncentrē savu či. Viņa ieskatās abiem suņiem acīs, un tie uzreiz apsēžas uz pakaļķepām. Suns pa kreisi iesmilkstas. Viņa nometas ceļos un pakasa tam pazodi. Blāvās, melnās acis atmaigst.
Viņa velta Musterionam atbruņojošu smaidu. Iedod kartīti.
Vai jūs šeit esat viens?
Lasot vēstījumu, Musteriona roka nodreb. „Tikai es un suņi. Kāpēc jautājat?”
Suņi labpatikā ņurrā, astes priecīgi sitas pret grīdu. Viņi nemana saimnieka pēkšņās bažas. Viņš sāk šaubīties par meiteni, kuru ielaidis savā mājā. Viņa pasniedz nākamo kartīti.
Disks ir no Stonhendžas, vai ne?
„Es domāju… ka jums tomēr jāiet prom,” Musterions saka. Viņš noknikšķina pirkstus, dodams suņiem zīmi, bet tie neliekas ne zinis.
Vēl viena kartīte.
Kā lai es to izmantoju?
„Jūs esat viena no viņiem,” Musterions iesaucas, balsī skan bažas un šausmas. Viņš kāpjas atpakaļ, vilkdams saitē suņus. Čijoko pieceļas kājās. Suņi viņu ar ilgošanos vēro, it kā meitene tūliņ grasītos pasniegt kādu našķi. Taču viņa izvelk virves rituli. Tas ir viņas „hodžo”. Musterions palaiž vaļā suņu pavadas, pagriežas un bēg. Čijoko atritina „hodžo” un apmet to viņam ap kaklu. Viņa pavelk, un vīrietis nogāžas uz grīdas. Suņi priecīgi rej, it kā tā būtu spēle. Musterions cenšas piecelties kājās, bet Čijoko nostājas virs viņa. Viņa iespiež papēdi punktā uz krūtīm, un vīriņa labā plauša saplok. Kamēr viņš kampj gaisu, viņa iegrūž tam sejā kartīti.
Kā tai es to izmantoju?
Saņēmusi atbildi, viņa parāda pēdējo kartīti.
EILINA KOPA, SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, KRISTOFERS VANDERKAMPS
Beluiso ezers, Lombardija, Itālija
Eilina vēl nav izlēmusi, ko darīt. Doties uz Stonhendžu? Vai palikt un gaidīt, zinot, ka šeit viņa ir drošībā, zinot, ka vairāki Spēlētāji mirs? Iekārtojusies un atšifrējusi alas zīmējumu jēgu, viņa izbauda atrašanos aiz sānu līnijas. Dzīve pie dabas viņai ir piemērota.
Eilina medī. Viņai ir apriebusies ala un drūmie pareģojumi. Vēsais gaiss apskaidro domas, kamēr viņa prāto, cik ilgi vilcināties un kam tieši viņa tic.
Bērnībā tēvs bija viņu nolaupījis un atvedis uz šo pašu vietu. Eilina domā, ka varbūt šeit bija laimīga.
Starp kalniem atbalsojas dzinēja troksnis. Eilina neliekas par to ne zinis. Milāna rietumos ir samērā tuvu; kopš viņa te ieradusies, pāri lidojušas daudzas mazās lidmašīnas. Meitene pievēršas savam darāmajam. Izņem no cilpas balto trusi un uzšķērž vēderu, izņem iekšas. Viņa satver ādu un sāk plēst. Apstājas. Kaut kas ir citādi. Lidmašīna ir zemu.
Laižas arvien zemāk.
Dzinējs rēc un klepo, un viņa zina.
Kāds ierodas.
Lai redzētu to pašu, ko redzējusi viņa.
Viņa noslauka asiņainās rokas džinsos un paķer šauteni.
Pietiek gaidīt.
Tāpat kā viņas tēva, arī Eilinas miers ir iztraucēts.
Beluiso ezers ir garš, un no visām pusēm to ieskauj stāvi kalni. Kristofers vada lidmašīnu. Viņš ir nolidojis vairāk stundu nekā Sāra vai Hago. Viņš mācījās lidot, kamēr mazie slepkavas apguva kravmagu jeb tuvcīņu. „Beidzot vari būt noderīgs,” Hago noburkšķ, bet Kristofers neliekas ne zinis. Viņš jūtas labi. Viņš pat uzliek plaukstu uz Sāras kājas, un viņa to nenokrata. Viņi pārlido pāri ezeram no ziemeļiem uz dienvidiem un apgriežas. Kristofers nolaiž priekšgalu un palielina ātrumu, lidmašīna nolaižas uz ezera virsmas. Aizstūrē līdz rietumu krastam un izslēdz dzinēju.